Ērglis: Ir jāveido universitāšu likums, nevis apvienība, veicinot vienas universitātes monopolu

Iecere veidot ārstniecisko resursu apvienību, ignorējot un izslēdzot no tās liela mēroga universitāti – Latvijas Universitāti – , kas rada būtisku pienesumu medicīnā, veicinot tieši bāzes zinātņu – ķīmijas, bioloģijas, fizikas – attīstību, ir drauds Latvijas medicīnas attīstībai. Tā, komentējot medijos pausto Stradiņa slimnīcas valdes priekšsēdētāja Dina Šmita apņemšanos apvienot vienā struktūrā Rīgas Stradiņa universitāti (RSU), Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcu un Bērnu klīniskās universitātes slimnīcu, intervijā BNN sacīja Latvijas galvenais speciālists kardioloģijā Andrejs Ērglis.

«Es ļoti ilgi pazīstu Šmita kungu, es viņu ļoti cienu un mēs esam labi draugi, bet šis ir jautājums, kas mūs absolūti nevieno,» norāda kardiologs, piebilstot, ka jautājums un iecere definēt universitātes slimnīcas nav jauns, un tā ir svarīga diskusija, kurā būtu jāpiedalās ar pieredzi bagātiem nozares speciālistiem.

«Ir nepieciešams definēt universitātes slimnīcas, par to nav šaubu, bet es kategoriski iebilstu pret vienas universitātes – šajā gadījumā Rīgas Stradiņa universitātes – monopolu! Manam viedoklim ir tūkstošiem iemeslu.»

Andrejs Ērglis uzsver, ka izveidojusies ļoti neglīta situācija. «Lai arī es pārstāvu Latvijas Universitāti (LU) un tas varētu izklausīties ieinteresēti, neviens nevar noliegt, ka šīs universitātes loma ir nenovērtējama valsts medicīnas attīstībā. Medicīna nav tikai ārstēšana, tā ir arī bāzes zinātņu ienākšana nākotnes vai modernajā medicīnā. Tāpēc slimnīcas nedrīkst nodalīt no Latvijas Universitātes.»

Demagoģija par to, ka citām universitātēm netiks aizliegts sadarboties ar slimnīcām, nav korekta, jo pēc Ērgļa pārliecības nekādi solījumi šādās reizēs neder. Vienošanās ir jāfiksē likumā.

Universitāšu loma un konkurence

Andrejs Ērglis uzskata, ka ir jāpalielina abu universitāšu loma. Vienlaikus ārsts uzsver, ka Paula Stradiņa Klīniskā universitātes slimnīca, ko vēlas pievienot šai apvienībai un ko pārstāv arī Ērglis, jau iepriekš suverēni pildījusi mācību un zinātnes centra funkciju.

«Izskatās, ka Rīgas Stradiņa universitāte mēģina aizpildīt tukšās vietas, kas saistās tieši ar zinātnes darbu. Ja mēs paskatāmies uz starptautisko atzinību, tad slimnīcas zinātnes darbs tika novērtēts ar visaugstāko vērtējumu. Un medicīnā tas bieži saistās ar praktisko darbu – klīnisko zinātni, kur, protams, lomu spēlē arī universitātes ar savām pamatzinātnēm.»

Ārsts izsaka nožēlu, ka līdz šim pietrūcis kooperācijas starp Latvijas Universitāti un Rīgas Stradiņa universitāti. Tā, piemēram, Latvijas Universitāte lepojas ar bāzes zinātņu fakultātēm.

«Es uzskatu, ka ļoti svarīgi Latvijas medicīnā iepludināt tieši bāzes zinātnes – īstu bioloģiju, īstu ķīmiju, īstu fiziku, kur ir cilvēki, kas nodarbojas ar pētniecību, nevis tikai māca. Manī rada izbrīnu tas, ka cilvēki neizprot, kāpēc Kardioloģijas centrā vajag biologu. Bet mēs strādājam ar šūnām! Kāpēc Kardioloģijas centrā vajag visaugstākā līmeņa inženierus? Tāpēc, ka mēs strādājam ar visaugstākā līmeņa inženiertehniskām ierīcēm, kur nepieciešamas specifiskas zināšanas. Visas bāzes zinātnes nosaka mūsdienu medicīnu! Cilvēki, kuri to neizprot, runā par pirmā līmeņa jeb studentu apmācību, kamēr mums vajadzētu fokusēties uz pēcdiploma un doktorantu apmācību.»

Šobrīd RSU, Ērgļa vērtējumā, daudz koncentrējas tieši uz ārzemju studentu apmācību, kas, viņaprāt, arī izskaidro steidzīgo vēlmi veicināt augstāk minēto apvienību. «Rīgas Stradiņa universitātes izvēlētais ceļš ir viņu izvēle. Var koncentrēties uz Āzijas studentu mācīšanu. Varbūt, tas ir vajadzīgs – es par to nevaru spriest. Tomēr šis ceļš nedrīkst pastāvēt uz Latvijas cilvēku ārstēšanas rēķina.»

Ērglis uzsver, ka Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīca pati par sevi ir ievērojama kapacitāte un pati par sevi ir augsti vērtējama. «Šī medicīnā ir viena no pēdējām instancēm, uz kurieni no citām slimnīcām tiek novirzīti slimnieki ar vissarežģītākajām diagnozēm, tāpēc tā nedrīkst tikt atdota nekādām apvienībām. Šajā slimnīcā ir jāsakoncentrē vislabākie spēki no visām universitātēm,» tā kardiologs.

Mērķi un motīvi

Lai arī apvienības veidošanas plānā ir daudz neskaidrību, Ērglis saskata tajā RSU vēlmi izņemt slimnīcu no zinātnes institūciju saraksta, kas savukārt pilnībā izjauc līdzšinējo ideju par starpinstitucionālu un starpdisciplināru integrāciju, veidojot vispārējo inovācijas sistēmu Latvijas medicīnā.

Tāpat motivāciju lielā mērā ietekmē vairāki aktuālie projektu pieteikumi, kas garantē zināmas naudas summas, kuras savukārt ir iespējams iegūt, veidojot šādas apvienības, spriež Ērglis.

«Neskatoties uz to, apvienību veidošana nevar būt margināls un unipolārs lēmums. Šadam lēmumam es kategoriski nepiekrītu! Un arī Latvijas Universitāte nepiekrīt! Vēl vairāk – pat abstrahējoties no abām universitātēm, es nepiekrītu, ka slimnīca tiek izslēgta no zinātnes institūciju saraksta, jo slimnīca ir viena no visaugstāk novērtētajām zinātniskajām institūcijām. Tā ir mūsu lielā laime un lepnums, un tā mums ir jāsaglabā un jāstiprina, nevis jāsagrauj.»

Sistēmas trūkumi un aizēnotie jautājumi

Iecere izveidot apvienību šobrīd tiekot risināta steidzīgi, neveidojot diskusijas. «Tas nedrīkstētu būt tāpēc, ka Dins Šmits un [Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas valdes priekšsēdētāja] Anda Čakša ir ļoti saistīti ar Rīgas Stradiņa universitāti. Sanāk, ka viņi paši ar sevi veido apvienību. Tā, protams, nav tieši viņu vaina, tā ir arī sistēmas vaina. Nedrīkstētu būt tā, ka tik lielās sistēmās tikai viens cilvēks, piemēram, valsts sekretārs vai ministrs, var noteikt to, kurš vadīs slimnīcu.»

Pēc Ērgļa pārliecības, nākamais solis būtu izveidot universitāšu slimnīcu likumu, kas paredzētu arī to, ka slimnīcas vadība tiktu iecelta pēc līdzīga principa kā rektori.

«Man šķiet, ka daudz svarīgāks par apvienības veidošanu ir jautājums par to, cik tālu mēs esam ar jaunās slimnīcas celtniecību! Vajadzētu uzzināt, kas ir noticis ar šo lielo projektu, cik daudz ir darīts Eiropas līmenī. Tas, kas tagad tiek celts – administrācijas ēka un poliklīnikas daļa – ir tikai viena ceturtā daļa no visas slimnīcas.»

Pēc Ērgļa uzskatiem, apvienība var apdraudēt gan kopējo medicīnas attīstības praksi, gan jaunās slimnīcas celtniecību – zaudējot enerģiju, būs jāvelta uzmanību dažādām juridiskām izmaiņām, jo, piemēram, valsts galvotais kredīts ir piešķirts slimnīcai nevis apvienībai.

Viņaprāt, arī kardioloģijas vieta apvienībā nav skaidra. Šādi kopumā tiek sašķeltas un sarīdītas daudzas nozares, kas ir zināms apdraudējums visai sistēmai. Kardiologs atsaucas arī uz britu žurnālista un Austrumeiropas jautājumu eksperta Edvarda Lūkasa viedokli, ka ir jāpievērš uzmanība mazām lietām, ar kurām tiek vājināta valsts.

«Nedrīkst sagraut sistēmu, sagraut tāda mēroga slimnīcas, pat, ja pamatā ir vislabākie nodomi – mācīt vairāk ārzemju studentus. Jāatceras arī, ka mēs viņus nemācīsim sev, jo studiju laiks – tie seši gadi – nenosaka ārstu. Ārstus māca slimnīcās, kur ir visjaunākās tehnoloģijas un vislielākie zinātniskie sasniegumi. Neviens negribēs doties uz operāciju pie ārsta, kurš nomācījies sešus gadus un viss. Ja runājam par medicīnas tūrismu, tad mēs nevaram to veicināt lielā mērogā tieši tādēļ, ka mums nav šīs lielās slimnīcas. Un tāpēc mums būtu jākoncentrējas uz to, nevis uz šādas unipolāras apvienības veidošanu, kas tikai prasa savstarpēju cīņu,» uzsver Ērglis.

Diskusijas un iespējamās šķelšanās

Jautāts, kas ir iemesli, kāpēc LU netiek ņemta vērā apvienības veidošanā, Ērglis pauž neizpratni. «To mēs nesaprotam! Mārcis Auziņš, universitātes rektors, ir vairākkārt ticies ar valdību. Mēs esam uzrakstījuši vairākas vēstules. Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidents Ojārs Spārītis uzrakstījis vēstuli. Un profesors Jānis Stradiņš mutiski man ir teicis, ka viņš noteikti atbalsta slimnīcas palikšanu kā suverēnu zinātnisku institūciju. Tāpēc nerēķināšanās ar LU man nav skaidra.»

Viņaprāt, vajadzētu vairāk uzklausīt tos cilvēkus, kuri ir strādājuši zinātnē, kuri zina, kas notiek zinātnē un kuri strādājuši arī pedagoģijā.

«Atšķirībā no citām disciplīnām, kardioloģija Latvijā ir pasaules līmenī – pie mums brauc mācīties un mēs mācām, un nekādus speciālus uzlabojumus šī apvienība mums nedotu. Tas, ka izglītība ir svarīga, par to nav runa. Man gan Dins Šmits ir simpātisks, gan ideja kā tāda, tikai šī ideja šoreiz ir vienpusēja un nedemokrātiska. Man nav saprotams, kā RSU var pateikt: «Jā, mēs veidosim apvienību, tikai bez jums!”. Tas nav pamatoti! To nav iespējams pamatot!»

«Skaidrs, ka par to visu ir jādiskutē. Biju domājis, ka to var darīt ne caur presi, ne caur sabiedrību. Bet, iespējams, tā ir manas domāšanas kļūda. Piemērs tam ir dzemdību nodaļa. Manuprāt, tādas lietas būtu jāizdiskutē vispirms slimnīcā, nevis jānāk ar paziņojumiem un pēc tam jāuzklausa tie, kuri slimnīcā ir strādājuši ļoti daudzus gadus.»

Ērglis atzīst, ka menedžments ir ļoti svarīgs, tomēr slimnīcā galvenais ir ārstniecības darbs. «Protams, ka ārstniecība nevar būt bez zinātnes un savā ziņā bez pedagoģijas, bet es nedomāju, ka mums slimnīca ir jāvirza uz ārzemju studentu apmācību bāzi. Mums ir jātiek galā ar savām problēmām, un pēc tam mēs varam audzināt visus pārējos arī pasaulē. Labāk mēs tomēr audzinām doktorantus, nevis koncentrējamies uz pirmo līmeni.»

Viena no bažām, kas valda starp ārstniecisko personālu, ir tā, ka ēkām vairs nebūs nozīmes, jo slimnīca zaudēs cilvēkus. «Šis ir reāls drauds pazaudēt vienu daļu no kardioloģijas, iespējams arī citus,» spriež Ērglis, uzskatot, ka, ja nekas netiks mainīts, apvienības veidošana varētu beigties ar diezgan nopietnām konsekvencēm. «Tas var kļūt arī par politiskas nestabilitātes iemeslu. Latvijas Universitāte tam nepiekritīs un daļa ārstu arī nē.»

Risinājumi un piemēri

Ērglis uzskata, ka diskusija ir jāsāk ar ārstniecības likumu, kurā ir vieta universitātes slimnīcām. «Nav vajadzības veidot nekādu apvienību, bet gan nodefinēt universitātes slimnīcas likumu kopā ar ārstniecības likumu, kurā piedalās obligāti abas augstskolas, atstājot slimnīcai ļoti lielu suverenitāti – tā pieder Latvijas valstij nevis kādai no universitātēm.»

«Mani ļoti aizvaino šis kara sākums, jo tas mums Latvijā ir vismazāk vajadzīgs. Mums īstenībā ir jāļauj vienkārši brīvi konkurēt. Un tas ir tas, ko viņi negrib darīt. Tā ir absolūti politiska iejaukšanās šajā brīvajā gan medicīnas, gan zinātniskajā konkurencē. Kā lietas tiks turpmāk risinātas, tas skar arī jaunāko paaudzi. Ir jābūt brīvai atmosfērai. Ja ieliek pamatus nepareizi, tad viss arī attīstās nepareizi,» uzskata Ērglis.

Viņaprāt, kamēr ierēdņi noteiks, kas zinātniekiem ir jāpēta, kādā veidā ir jādara viena vai otra lieta, noteiks idejas, neveidosies nozaru attīstība. «Tas nav ierēdņu līmenis! Stratēģija nav ierēdņu uzdevums! Slimnīcai ir jābūt suverēnai!»

Attiecībā uz stratēģiju, Ērglis ieteiktu koncentrēties vairāk uz visaugstākā līmeņa medicīnas pakalpojumu sniegšanu.

«Ir atšķirība starp ideju par kvalitāti un kvantitāti. Manuprāt, Latvijai nav jākopē Ķīna, ASV un Krievija un jākoncentrējas uz kvantitāti. Tas tāpat kā ar pārtikas produktiem. Mums ir jāizvēlas kvalitātes niša. Izmēra un infrastruktūras dēļ. Mums nevajag ekstensīvi, mums vajag intensīvi,» teic ārsts, piebilstot, ka «iesnas tiešām pie mums nebrauks ārstēt».

Kā piemēru Ērglis min Šveici: «Visi domā, ka Šveices ekonomiku nosaka banku sektors, taču banku sektors Šveices ekonomikā iekšzemes kopproduktā ienes ne vairāk ne mazāk kā 9 līdz 11%. Visvairāk ekonomikā pienesums nāk no smalkajām tehnoloģijām ar visaugstāko pievienoto vērtību, kas ir gan fizikā, gan pulksteņos, gan iekārtās un daudzās citās lietās.

Lūk, arī Latvijai jākļūst par šādu piemēru. Un tāpēc mums ir jārīkojas pretēji – nevis maksimāli jāpiesaista ārzemju studentus, bet maksimāli labi jāapmāca savējos, lai pie mums brauc daudz lielāki speciālisti ieguldīt savu naudu. Un tad mēs faktiski varēsim diktēt Latvijai izdevīgus noteikumus.»

Ref:103.000.103.6176