Jau pēc mēneša internetā būs izlasāmi Latvijā labi pazīstamu zinātnieku, kinorežisoru, televīzijas žurnālistu, mākslinieku vārdi, par kuriem ir liecības kā Valsts drošības komitejas (VDK) ziņotājiem 70.–80.gados. Taču iztrūks komentārs par būtiskāko – kāds bija kartotēkā atrodamo aģentu nodarījums un ko viņi ziņoja, iesāk raidījums Nekā personīga.
Vairāki no aģentūras, bez kuriem vienlaikus nav iedomājama Latvijas atmoda, par represīvās iestādes vervēšanas metodēm, bailēm un to, kā viņu izpratnē izpaudās šī sadarbošanās, stāsta tikko iznākušajā dokumentālajā filmā Lustrum. Filmai interviju sniedza arī žurnālists, mūziķis un Rīgas skaņu ierakstu studijas direktors Aldis Ermanbriks, kuru atceras kā padomju gados populārā raidījuma Varavīksne veidotāju.
Īsi pirms savu pilnvaru beigām 12.Saeima pieņēma lēmumu, kas bija atlikts 25 gadus, proti, atvērt okupācijas laika atstāto mantojumu – čekas maisus, atgādina raidījumā.
«Žurnālista un saksofonista Alda Ermanbrika veidotie mūzikas raidījumi padomju režīmā stingri uzraudzītajā Latvijas Radio un Latvijas Televīzijā bija patīkams izņēmums ar saturu nelutinātajam padomju cilvēkam. Legāli iegūt rietumu ierakstus tolaik nevarēja. Ermanbriks atrada izeju. Viņš izmantoja savus privātos sakarus, lai Latvijas Radio skanētu Šarla Aznavūra balss un skatītāji beidzot ieraudzītu Rietumvācijā bāzēto grupu Boney M. No 1971.gada ēterā demonstrētā Varavīksne ilgu laiku bija vienīgais Latvijas televīzijas raidījums, kas regulāri iepazīstināja ar jaunākajiem ārzemju videoklipiem,» vēsturē atskatās Nekā personīga.
Raidījumā piebilst, ka mūziķu aprindās Ermanbriku cienīja, viņš bija ar viņiem kopā koncertos, ierakstos un intervēja mūziķus savos raidījumos. Čeka viņu vervēja jau 60.gados, lai ziņotu par studiju biedriem dzejniekiem Māri Čaklo un Vitautu Ļūdēnu. Otrreiz, kad Ermanbriks apņēma par sievu kāda itāļa meitu, tomēr abas reizes mūzikas žurnālists sadarbību noraidīja. 1983.gadā Ermanbriks bija savas karjeras virsotnē. Viņu VDK vervēja trešo reizi. Mūzikas žurnālists neatklāj, kāpēc šoreiz piekrita kontaktiem ar 5.daļas 2.nodaļu, kas novēroja radošo inteliģenci, vēsta NP.
«Kauns atzīties, neko sliktu neesmu darījis, bet tieši otrādi. Es atceros grupai Ornaments bija paredzēts tāds brauciens, man liekas uz Apvienoto Arābu Emirātiem, nu tur jau bija mūsu Inkēns arī līdzi laikam, pēc tam. Un man vienā sarunā prasīja, vai atļauja, vai kaut kas tāds, vai var šo grupu laist, vai kāds no viņiem neaizbēgs, kādi ir viņi, vai viņi ir morāli un politiski nobrieduši, vai viņus var laist,» atceras Ermanbriks.
Viņš turpina: «Es atkal momentā, to es atceros, mēs tiekamies un tur runājam tikai par mūziku, par ierakstiem, par televīziju, bet par neko vairāk. Es taču nezinu, ko viņi domā. Kas viņu galvās ir, es pat nevaru, es savu galvu nevaru likt ķīlā. Un es domāju, nu labi, nu, ja kāds no viņiem aizbēgs, vai tad man par to kaut kas būs? Protams, ka nebūs. Un es teicu visu to labāko par grupu Ornaments, un es teicu – jā, es viņus pazīstu, viņi ir, viņi ir godīgi, pareizi, un tā tālāk, lai viņi aizbrauc. Tātad es, un tā ir faktiski tā ir vienīgā reize, kad es pa kādu no šiem mūziķiem kaut ko teicu un kad man kaut ko prasīja.»
NP: «Tas nozīmētu, ka katrā grupā vai katrā kolektīvā viņiem bija savi cilvēki vai savi informācijas kanāli un faktiski jums netika prasīta tā informācija. Cik Jūs vispār kā aģents zinājāt cits par citu?»
Ermanbriks: «Jā, es, radio laikos, es zināju, mēs tur arī kādreiz kādu šņabīti kopā iedzērām un viņš teica, jā, ka viņš ir aģents. Un nākošais, viņš teica, nevis, ka viņš par mani ziņojis vai ko, bet ka viņš sadarbojas ar čeku, ka viņš ir aģents un, ka viņš par to saņem atlīdzību. Tātad, arī tādi aģenti ir. Es ne.. un tad atkal man ir jāsaka, ka es nevienu kapeiku toreiz nesaņēmu par to, ka es arī, laikam tāpēc, ka es teicu labu, ka Ornamentu var laist uz ārzemēm.»
Otra spilgta epizode VDK sakarā Ermanbrikam saistās ar kādu Varavīksnē demonstrētu videoklipu. Lainoela Ričija (Lionel Richie) dziesmas videoversijā kopā ar britu aktrisi Helēnu Mirenu (Helen Mirren) filmējās Kirova vārdā nosauktā Ļeņingradas teātra baletdejotājs Mihails Barišņikovs, kurš trupas viesturnejas laikā Kanādā pārbēga un vēlāk dzīvoja ASV, atzīmē raidījumā.
Ermanbriks: «Šī dziesma ar visu Barišņikovs ir no tādas, pie mums, nelabas filmas, Baltās naktis. Aizliegtas, protams. Nu, es biju, līdz ar to, sagrēkojies pamatīgi un tad mani uzaicināja un es uzrakstīju, un es mazliet biju nosvīdis, un, ko, ko tad man teikt? Un es teicu, uzrakstīju, man bija jāraksta viss, uzrakstīju, ka es visus tos materiālus esmu dabūjis Maskavā, un es zināju, kā ir Maskavā, un kas tur ir, un tur faktiski nekā tāda nav, nebija toreiz.»
«Bet es to nozagu no satelītiem, Tallinā tas notika, videoinženieri tur no Somijas, savulaik pa gaisu mēs ierakstījām. Ja es būtu atzinies, kur es dabūju, tad šis ceļš būtu noteikti slēgts. Un tas bija nelegāls ceļš, katrā ziņā. Šādā ceļā varēja daudzus dažādus materiālus dabūt no kapitālistiskām valstīm, pa tiešo no interneta. Ne no interneta, bet ar satelīta palīdzību. Tātad tas būtu ciet un tad arī šis raidījums, tā Varavīksne, kuru visi, tik ļoti daudzi skatījās, nu tad arī būtu šis raidījums jālikvidē,» stāsta Rīgas skaņu ierakstu studijas direktors.
Raidījumā norāda, ka Ermanbrika teikto vārdu patiesumu varētu pārbaudīt ar viņa pašrocīgi rakstītajiem ziņojumiem. Taču VDK arhīvā to nav. VDK žurnāla izraksts liecina, ka viņa darba un personīgās lietas 1990.gada beigās un 1991.gada sākumā iznīcinātas. Pēc neoficiālām ziņām, daļa darba lietu tomēr nesadedzināja, bet aizveda uz Krieviju. Aģenta «Māra» (Ermanbrika segvārds) ziņoto vēl varētu noprast no operatīvajām lietām daļēji atjaunotajā elektroniskajā datu bāzē Delta, bet arī tur neesot ne Ermanbrika ziņotais, ne par viņu rakstītais.
Nekā personīga atzīmē, ka saglabājusies vienīgi Ermanbrika aģenta uzskaites kartīte. Tajā ir viņa segvārds, Ermanbrika vervētāja Aivara Dombrovska un VDK 5.daļas priekšnieka vietnieka virsnieka Frīdriha Straubes-Strausa vārds. Ermanbriks negrasās sev kaisīt pelnus uz galvas, bet ir pateicīgs, ka savu stāstu var izstāstīt. Viņš apzinās, ka ne visi viņam noticēs.
Ermanbriks: «Mani tracina visvairāk, tas, ka šie aģenti, nu tie bija, tie bija, varbūt, vismaznozīmīgākie, visā šajā Padomju Savienības murgā, kas toreiz bija un kurā mums bija jādzīvo, jo galvenie jau bija šie čekas virsnieki, darbinieki, profesionālie darbinieki, bet atkal, tas jau bija tas zobens, kas cirta galvu, bet roka bija Komunistiskā partija.»
«Un ikdienā galvenā redaktora vietnieks bija partijas dāma, arī krieviete pēc tautības. Viņa vienmēr mani sunīja, kāpēc tu to dari un teica arī konkrēti – to drīkst rādīt un to nedrīkst rādīt. Un mums bija jāņem arī kaut ko ārā no šiem te raidījumiem pēc tam, kad mēs nodevām skatīšanai. Skaidrs, ka to gan es apzinājos, ka tas īsti labi nav, es nejutos īpaši ne drosmīgs vai kaut kāds. Es diezgan, biju diezgan nelaimīgs, jo bija grūti, šo ikdienas kritiku, no šiem partijas darbiniekiem, tie, kas vadīja, faktiski, šo ideoloģisko darbu, to bija diezgan grūti izturēt, jo tā bija nervu slodze,» stāsta Ermanbriks.
NP: «Skaņu ierakstu inženieri Pinnis, Porietis Rīgas skaņu ierakstu Studija, 1989.gads, tad jau tā kā drīkstēja. Agrāk kāds gribēja nākt ar tādu ideju klajā?»
Mūziķis: «Nē, mēs jau drīkstējām tikai ņemt no komponistu savienības, rakstnieku savienības, Kultūras ministrijas.»
80.gadu beigās Ermanbrika pārstāvētā Rīgas skaņu ierakstu studija izdeva plati un kaseti Dziesmas brīvai Latvijai. Tajā uz vāka bija Brīvības piemineklis un ierakstā dzirdamas līdz šim aizliegtas dziesmas, tajā skaitā brīvās Latvijas valsts himna.
Viņš stāsta, ka 80.gadu beigās aģentūras loma bija mazinājusies, vajadzīgo informāciju partija un čeka ieguva no tādām organizācijām kā rakstnieku un komponistu savienības, kurām bija ievērojama loma atmodas procesos.
Ermanbriks nebaidās no ģimenes nosodījuma, jo ar viņiem sen izrunājies. Viņš iedrošina citus aģentus stāstīt neērto, bet piedzīvoto Latvijas vēsturi.
NP: «Jūs izjūtat tādu naidu šobrīd pret čekistiem, partiju?»
Mūziķis: «Es, jā. Es izjūtu naidu pret partiju, jā. Un tā, tā ir milzīga netaisnība, ka nu mums tagad, ka mēs nerunājam par to, kāds ir partijas nodarījums, un kura bija tā īstā (pauze) represīvā organizācija. Tā bija vienīgā, vienīgā partija tā ir komunistiskā partija. Un tas, ka šie cilvēki vēl tagad ļoti daudz ko nosaka.»