Fontaine Delisnack Riga Ronaldu Mcdonaldu novedīs līdz asarām

Krīze ēdināšanas nozares uzņēmējiem ir bijusi labs stresa tests, un cilvēki līdzekļu trūkuma dēļ kļuvuši radošāki. Tas ir īpaši svarīgs situācijā, kad tirgus ir tik ļoti segmentēts, proti, katra vēlmēm ir savs piedāvājums, uzskata franšīzes Fontaine Delisnack Riga pārstāvji Jānis Kļaviņš un Ivars Kalvis.

Fontaine Delisnack Liepājā ir jau vairāk nekā piecus gadus, kāpēc Rīgas franšīze atvērusies tikai šogad?

Jānis Kļaviņš (Kļaviņš): Acīmredzot, nav bijis neviens pietiekami gribošs cilvēks šo franšīzi ieviest, jo konkurss uz Delisnack franšīzes izveidi netika izsludināts.

Ivars Kalvis(Kalvis): Mēs paši pēc savas iniciatīvas uzrunājām saimnieku [aut. piezīme: dāņu uzņēmēju Stīnu Lorenu, zināmu arī kā Luijs Fonteins, Fontaine Palace īpašnieks] un vienojāmies. Tas bija principa jautājums.

Ir dzirdēts par vairākiem neveiksmīgi mēģinājumiem atvilināt Delisnack uz Rīgu, kā tieši Jums izdevās pierunāt Stīnu Lorenu?

Kļaviņš: Tas galīgi nebija saistīts ar finansiālu piedāvājumu, bet gan ar pacietību un spēju runāt «vienā valodā». Liepājā Fonteinam biznesa veidošanas principi atsķirās. Viņš ir vairāk «vīrs un vārds» un mazāk «papīru kaudze». Acīmredzot, tiem cilvēkiem, kuri atvērt franšīzi bija mēģinājuši pirms tam, papīri bija svarīgāki.

Varbūt ir iecere atvērt arī Fontaine kluba vai viesnīcas franšīzi?

Kalvis: Domāju, ka šis jautājums skar ne tik daudz mūs, kā pašu Stīnu. Ja viņš izrādītu interesi, ņemot vērā laika gaitā gūto priekšstatu par veiksmīgu darbību Fontaine Delisnack Riga, un piedāvātu turpmāku sadarbību, mēs noteikti to atbalstītu. Tad gan būtu jāsāk vairāk izvērtēt ieguldījumus, un, vai to vispār būtu iespējams apmaksāt.

Kāpēc franšīzei esat izvēlējušies kluba Piena tuvumā esošo vietu, nevis, piemēram, Vecrīgu?

Kļaviņš: Bija apsvērumi par labu vairākiem rajoniem, vairākām vietām Rīgas centrā, Vecrīgā. Es nesauktu to par laimīgu sagadīšanos, taču piedāvājums par šo telpu nāca diezgan pateicīgā brīdī. Tas bija tas laiks, kad no vienas puses – telpas Vecrīgā bija brīvas, bet no otras puses – tās cenas mums likās neatbilstošas.

Kalvis: Saskārāmies arī ar plānojuma problēmām, piemēram, daudzās vietās neļauj ierīkot virtuvi – nevar ierīkot ventilāciju vai negrib, lai telpa pievelkas ar smakām. Tādā veidā “atsijājās” diezgan daudz pretendentu.

Vai Jūs nebaida vasara, kad uz klubiem dodas mazāk cilvēku?

Kļaviņš: Mēs neesam šeit atnākuši uz «aklo», esam parunājušies ar pārstāvjiem no Piena, un viņi šādu problēmu neizjūt.

Kalvis: Vasarā ir bez maz vai labāks laiks, jo cilvēki daudz pārvietojas ar velosipēdiem, šeit ir terases, tādēļ nav jāsēž kādā no Vecrīgas pagrabiem.

Kļaviņš: Vispār man šķiet, ka vasaras ietekme uz sabiedriskām vietām bieži vien tiek nedaudz pārspīlēta. Arī šobrīd nekas neliecina par iespējamo apgrozījuma kritumu.

Rīgā pēdējos gados atvēries tik daudz kafejnīcu un ēstuvju, kā vērtējat konkurenci? Varbūt šajā industrijā kaut kas pietrūkst, bet kaut kā ir par daudz?

Kļaviņš: Ir gan nopietnie, gan smieklīgie piemēri. Cilvēkiem, cik esmu novērojis, ir interese par nestandarta ēdienu, kā piemērs varētu būt kebabs, kas šobrīd ir ļoti izplatīts, arī suši. Viņiem patīk izmēģināt visu jauno un šo jauno «piesiet» sev kā tādu sociālu paradumu sastāvdaļu. Tādā ziņā ļoti tālu mēs no tā neesam, tāpēc, ka šeit pieejamais ēdiens tomēr garšas ziņā nav cilvēkiem pierasts. Ir arī smieklīgās konkurences piemēri, kā mūsu kaimiņu kebabs mucas formā. Viņu rīkošanās taktika neliecina par labticību.

Bet vai Jūs ātro ēdināšanas restorānu straujo uzplaukumu saistītu ar konkrētu laika periodu, piemēram, ar krīzi?

Kļaviņš: Manuprāt, šī tendence skaidrojama ar to, ka nozare vienkārši virzās uz priekšu. Iespējams, ka tā ir cikliska. Pirms krīzes laikā uz fast food ēdieniem tika likts mazāks uzsvars tā vienkāršā iemesla dēļ, ka fast food ēdieniem nav iespējams uzlikt uzcenojumu. Tādēļ daudziem uzņēmējiem tas nešķita pieņemams risinājums. Ja cilvēkam ir iespēja tērēt, tad piedāvātājs mēģinās šo iespēju izmantot.

Iesākās krīze, un tā savā ziņā bija labs stresa tests šai nozarei, jo šobrīd var redzēt dažādus veidus, kā ar krīzi mēģinājuši tikt galā daudzi no šī pakalpojuma piegādātājiem. Ir manāma gan piedāvājuma diversifikācija, kas ir varbūt vairāk vērojama starp tirgus «lielajiem» spēlētājiem. Tāpat ir vērojama radošuma izpausmes starp tirgus «mazajiem» spēlētājiem, viņi sāk apzināties reklāmas nozīmi uz patēriņu. Un, kas ir pats galvenais, krīze ir veicinājusi daudz interesantu piedāvājumu rašanos. Ja pirms tam piedāvājums pārsvarā bijis tipveida, tad šobrīd, man vismaz šķiet, ka parādās ļoti interesanti koncepti. Piemēram, Kebabs par latu, kam ir ļoti interesanta mārketinga stratēģija.

Tas nozīmē, ka līdzekļu trūkums liek cilvēkiem kļūt radošiem. Šādas metodes neveicina sasniedzamību, taču tās pilnīgi noteikt veicina spēcīgāku attieksmi pret zīmolu. Tas ir īpaši svarīgi situācijā, kad tirgus ir tik ļoti segmentēts, proti, katra vēlmēm ir savs piedāvājums. Tādēļ bieži vien masu komunikācija šajā gadījumā pat nebūs optimālākais risinājums, īpaši mazām iestādēm kā mūsējā.

Kā vispār ir ar franšīzes statusu? Kādi ir plusi un mīnusi, atverot franšīzi, nevis, tā teikt, attīstot oriģinālideju?

Kļaviņš: Pirmkārt, mums nav tik daudz jātērē naudas mārketingam tā iemesla dēļ, ka zīmols ir zināms. Otrkārt, mums nav jāveic liels, šajā gadījumā praktiski nekāds, pētnieciskais darbs, lai piedāvājumu pietuvinātu pieprasītāju vēlmēm, tādēļ, ka viss jau ir iepriekš pārbaudīts.

Kalvis: Jāņem vērā arī ēdienkartes ieviešana. Ja mums tas būtu jāsāk no «nulles», būtu neiespējami panākt šādu rezultātu tik īsā laika periodā.

Kļaviņš: Neskatoties uz to, mūsu līguma nosacījumi atļauj ieviest arī unikālus piedāvājumus. Pēc Raiņa vārdiem – dzīvo tas, kas mainās. Tādā ziņā mums nav dzelžainas saites.

Kalvis: Protams, mums ir vienotas vadlīnījas – no «zila gaisa» karbonādi mēs šeit nepārdosim.

Pēdējā laikā, runājot ar daudziem kafejnīcu nozares uzņēmējiem, tiek atzīmēts katastrofāls darbinieku trūkums. Vai esat ar to sastapušies?

Kalvis: Jāpiebilst, ka šī nav nekāda «raķešu zinātne», ir vienkārši jāiemācās saprast, kā optimizēt savu darbu, tad šis darbs ir darāms viegli un ar prieku. Ja cilvēks ir pieradis «muļļāties», tad viņš būs neveiksmīgs jebkurā jomā.

Kļaviņš: Ja mēģina saprast, kur rodas šī darbaspēka trūkums, tad, protams, jāatzīmē atalgojums. Tāpat tas lielā mērā ir apmācību metodoloģijas jautājums. Darba devējam jau ir viegli pateikt, ka neviens no potenciāliem darbiniekiem pilnīgi neko nemāk, un ka visi ir «apmācīti mērkaķi» kaut patiesībā problēma slēpjas tieši apmācīšanas procesā.

Kādas ir Jūsu nākotnes prognozes? Kādi plāni nākotnei?

Kalvis: Ronalda Mcdonalda novešana līdz asarām (smejas). Ja nopietni, tad ceram piedalīties šīs vasaras galvenajos brīvdabas notikumos. Arī pašā Fonaine Delisnack Riga jāpabeidz vairāki sīkie darbi, kas prasa laiku un iedziļināšanos.

Kā vērtējat valdības palīdzību uzņēmējdarbības veicināšanā? Kļūdas, pozitīvas izmaiņas?

Kļaviņš: Es uzskatu, ka varētu palīdzēt tas, ja jauniem uzņēmumiem tiktu ieviestas nodokļu atlaides gadījumos, ja viņi izpilda kaut kādus noteiktus valdības izvirzītus kritērijus par peļņas un zaudējumu aprēķiniem. Jaunajos uzņēmējos tas noteikti samazinātu riska apziņu attiecībā uz savas darbības uzsākšanu. Bieži vien, apzinoties kādi būs nodokļi, cilvēki baidās par to, vai būs iespēja nosegt savus izdevumus.

Tāpat gribētos vairāk redzēt, kā ievāktie nodokļi ir realizēti, kas no tiem tiek sabiedrībai. Vienlaikus nevajadzētu būvēt ap sevi kaut kādu sētu – šeit esmu es, tur ir valdība. Jo labāka būs mūsu attieksme pret valsti, jo labāk mūsu bērni jutīsies dzīvojot šajā valstī.