Krievijas neatkarīgā radiostacija Eho Moskvi mēneša laikā savā portālā www.echo.msk.ru apkopoja klausītāju jautājumus pašam populārākajam Krievijas ieslodzītajam Mihailam Hodorkovskim, kurš ir viena no lielākā naftas holdinga – JUKOS bijušais vadītājs. BNN publicē noslēdzošo viņa atbilžu daļu.
Par politisko situāciju valstī. Mums no neauglīgiem centieniem atjaunot impēriju jāpāriet pie nacionālas tiesiskas valsts celtniecības. Mums jāaicina uz Krieviju visus, kas to vēlas, kas identificē sevi ar krievu kultūru. Šim nolūkam ir jāmaina vide, jāpāriet pie eiropeiskā plurālistiskā modeļa ar varas sadalīšanu un ietekmīgu opozīciju. Tad mēs varēsim rēķināties ar augstas kultūras iedzīvotāju pieplūdumu un mūsu tautiešu talantu, kas nāks par labu mūsu valstij, atklāšanu. Šodien mēs darām tieši pretējo, un izglītotie cilvēki bēg. Taču jauni līderi ir, ieskatieties paši.
Par liberālo spēku sadrumstalotības iemeslu. Liberāli uzskati no to nēsātājiem prasa kompromisu mākslu un spēju vienoties. Diemžēl mūsu politiķiem šīs mākas pagaidām pietrūkst, un vara ar provokācijām situāciju vēl pasliktina.
Par to vai Putins jau ir pagājis garām punktam no kura nav atgriešanās. Ir pagājis. Valstī nav autoritatīvas figūras, ka spēj viņam sniegt drošas garantijas (līdzīgi Franku karalim Spānijā). Baidos, ka valsti gaida ilgstoša stagnācija, politiska krīze un revolucionāra (ļoti ceru, ka bez asinsizliešanas) varas maiņa. Diemžēl. Putins pats neaizies un reālu pēcteci nu jau nesagatavos. Liberālās opozīcijas uzdevums – stagnācijas gados aizstāvēt brīvības vērtības un cilvēka tiesības, mīkstināt revolūcija gaitu un sekas, kļūt aktīvu un konstruktīvu daļu pēcrevolūcijas koalīcijā.
Ar ko jāsāk likumības veidošana? Likumība ir neiespējama bez neatkarīgas tiesas. Neatkarīga tiesa ir neiespējama bez varas sadalīšanas un maz ticama bez politiskā plurālisma un ietekmīgas opozīcijas. Visi autoritārie režīmi, tajā skaitā Staļina režīms, ir bijuši korumpēti un likumus izmantoja selektīvi.
Par atbildību attiecībā uz negatīvajiem procesiem Krievijā. Varas, politiskās elites un ierindas pilsoņu atbildības līmenis par visām mūsu nebūšanām, protams, ir atšķirīgs. Tomēr atbildīgi esam mēs visi. Kas jādara? Jāizvēlas lauciņš, virziens, kurā parādīt, ka neesam vienaldzīgi pret apkārtējo cilvēku problēmām. Nav tik ļoti svarīgi, vai tās ir jūsu pagalma problēmas vai Himkinas meža problēmas. No tā, ka neesam vienaldzīgi pret sabiedrības jautājumiem, no uzvaras pār savu slinkumu un apātiju – no tā sākas pilsoniska sabiedrība.
Par vēlamo Krievijas politisko un ekonomisko modeli. Bez šaubām man ir skaidrība par nepieciešamajiem pamatprincipiem un pamatvērtībām valsts pārvaldē, kas vajadzīgi mūsu valstī. Kopējie virzieni ir acīmredzami: elastība (t.i. brīvība), reģionālo īpatnību vērā ņemšana ( t.i. federālisms), rūpes par vājākajiem (socialitāte), mūsdienu industriālisms (zināšanu ekonomika). Nepieciešams nosacījums ir – urbanizācija, bet precīzāk – transporta pieejamība kultūras centriem. Tomēr jāsaprot, ka mūsu valsts ir pārāk liela, lai tajā vienā mirklī ieviestu kādu modeli, bet pārejas laiks, kurā mēs jau tik ilgi atrodamies, paredz ļoti dinamiskas izmaiņas.
Par Krievijas nākotnes izredzēm. Krievijas īpatnība – dziļa, latenta pārmaiņu uzkrāšana un acumirklīga „izlāde” – negaidītā brīdī un negaidītā virzienā, tā kā valstī ir vāji ar nacionālo eliti (nejaukt ar varas pārstāvju krāšņajiem „tusiņiem”). Krievijai ir konstruktīvas attīstības iespēja , ja mūsu nacionālā elite (gan politiskā, gan biznesa, gan intelektuālā) apjautīs savas intereses uz valsts attīstības bāzes un izbeigs uzlūkot Krieviju tikai kā vietu naudas pelnīšanai. Tas ir – tā pārstās būt par kompradoru. Vai tas ir iespējams? Nezinu. Es daru to, kas atkarīgs no manis.
Par Krievijas impēriju un demokrātiju. Piekrītu tēzei, ka, kamēr Krievijai būs impērijas sindroms – demokrātijas nebūs. Ir laiks atzīt, ka mēs neesam Impērija, bet nacionāla valsts! Nepiekrītu tam, ka demokrātijas gadījumā Krievija sabruktu. Krievija ir visnotaļ gatava kļūt par Eiropas tipa tiesisku nacionālu valsti. Galvenais ir – kultūra. Krievijā vairāk kā 80% iedzīvotāju pieskaita sevi pie krievu kultūras. Čitā, kas atrodas 6500 kilometru no Maskavas, nav dialekta! Valsts sabrukums, ja tāds būs, būs pārliekas centralizācijas un ekonomiskās atpalicības radītas sekas, autoritāra politiskā režīma sekas.
Par Krievijas izredzēm kļūt par Eiropas valsti, saglabājot teritoriālo vienotību. Tā ir vienīgā iespēja. Valsts vienotību nodrošina kultūras un ekonomikas vienotība. Krievu kultūra ir eiropeiska. Centieni kārtējo reizi izdomāt kādu „īpatnību”, atrodoties starp Eiropu ar 500 miljoniem, Ķīnu ar 1,5 miljardiem un musulmanisko Āziju ar 500 miljoniem, neizbēgami novedīs pie valsts sabrukuma. Mums vienkārši nav atlicis laika tamlīdzīgiem eksperimentiem.
Par Krievijas ceļu uz gaišo nākotni. Mūsu kultūra ir eiropeiska, tas nozīmē, ka arī attīstības ceļš – eiropeisks. To apstiprina mūsu vēstures gadsimti. Mūsdienīgāks eiropeisks modelis (bez detaļām) – sociālais liberālisms uz ekonomikas zināšanu bāzes un tiesiska valsts. To arī mums novēlu.
Par krievu – gruzīnu jautājumu. Uzskatīju un uzskatu to par mūsu kopīgo nelaimi. Diemžēl, atsevišķu subjektīvu iemeslu, par kuriem var runāt ilgi, dēļ mums visiem ir tā situācija, kas de-facto ir un, kuru mums lemts kopā risināt. Izeja – valstu pakāpeniska satuvināšanās pēc to demokratizācijas iespējām. Diemžēl tas ir ļoti ilgs process.
Par pilsoņu ticības valstij atgūšanu. Lai pilsoņi noticētu valstij un izprastu nepieciešamību maksāt nodokļus, valstij jābūt caurspīdīgai, nevis aizvērtai un korumpētai. Ļaudīm jāsaprot kur un kāpēc patiesībā tiek tērēti viņu samaksātie nodokļi un jāsaprot šo lēmumu taisnīgums. Ja kam nepiekrīt – ir jābūt iespējai savu viedokli izteikt un saņemt atbildi pēc būtības. Lai tas notiktu, ir nepieciešama varas sadalīšana, neatkarīga , ietekmīga opozīcija un reāla varas maiņa.
Par vainas apziņu no represijām cietušo JUKOS darbinieku priekšā. Jā tā ir mana vissmagākā nasta, līdztekus ar atbildību par maniem tuviniekiem. Kā kompānijas vadītājam, man ir morāla atbildība pat par to, ka es nespēju paredzēt un novērst.
Par JUKOS vadošo menedžeru augstprātību un agresivitāti, kas izsaukusi dusmas valdībai un Krievijas iedzīvotājiem. Bizness – agresivitāte – jā, tāpēc, ka tā ir normāla prakse. Agresija un augstprātība cilvēku savstarpējās attiecībās – kļūda, vēl vairāk – tas ir grēks. Uzskatīju, ka man tie ir sveši. Atteikšanās sadarboties ar tiem vai citiem cilvēkiem – tā nav augstprātība, bet piesardzība. Pretējā gadījumā pie prokuroriem būtu nevis viltus, bet reālas „lietas”. Mūs ir mēģinājuši iegāzt daudzas reizes.
Par to, ka Hodorkovska Drošības dienestā bija slepkavas. Jūs kļūdāties (ja nemelojat).Nekāda „mana” drošības dienesta vispār nebija, bet JUKOSa drošības dienestā slepkavu nebija. Neviens no drošības dienesta darbiniekiem nekad nav apsūdzēts par to, ka kādu būtu nogalinājis. Par „slepkavām” sevi atzina citi – tie, kurus iecēla izmeklēšana. Viņiem arī tika uzdots apmelot Alekseju Pičuginu. Viņi to izdarīja, tiesa, pēc tam atteicās, par ko valdība dod priekšroku klusēt. Tie, kas zina mūsdienu cietuma reālijas, saprot kā un kāpēc ieslodzījumu vietās rodas nepatiesas liecības, īpaši – varām izdevīgās.
Ref: 101.011.103.741