Arī pirms tika izgudroti modinātājpulksteņi un mobilie tālruņi, cilvēki agri no rīta cēlās, lai dotos uz darbu.
Bet rodas jautājums par to, kā tas viņiem izdevās. Viņi paļāvās uz iekšējo intuīciju vai arī regulāri nokavēja darbu? Varbūt viņiem nemaz nebija noteikts grafiks, cikos jāierodas darbā, jo vienkārši nebija iespējams pamosties noteiktajos laikos.
Viņus nemodināja ritmiska vibrācija uz naktsgaldiņa, nedz arī polifoniskās melodijas, kā gan viņi zināja, ka pienācis rīts?
Sensenos laikos cilvēki uzticējās «klaudzinātājam» – cilvēkam ar ļoti garu nūju.
Pēc rūpnieciskās revolūcijas tika iedibināti stingrāki darba grafiki, bet «cīruļi» Britu salās izdomāja piepelnīties ar garu nūju palīdzību.
«Klaudzinātāji» agrās rīta stundās devās apgaitā un klauvēja pie logiem ar garu kātu palīdzību, lai pamodinātu tur dzīvojošos cilvēkus.
Šīs profesijas pārstāvji kļuva populāri visā valstī.
Daudzi no viņiem vairākas desmitgades palīdzēja ārstiem, tirgotājiem un šoferiem piecelties līdz ar gaismas ausmu.
Daži garās rīkstes vietā izmantoja zirņu šaušanas caurulīti.
Lai gan šī profesija izmira 1920. gados, daži cienījami “klaudzinātāji”, tādi kā Dorisa Veiganda, turpināja darboties līdz pat 1940./50. gadiem.
Veiganda strādāja dzelzceļa uzņēmumā, tā darbiniekiem nācās celties augšā ļoti agri, lai palīdzētu attīstīt dzelzceļu sliežu būvniecību un paātrināt to tempu.
Veiganda īsā laikā spēja informēt darbiniekus, vai viņi būs nepieciešami darbam šīsdienas maiņā.
Avots: mirror.co.uk
.un kas modināja klaudzinataju?
Izlasi rakstu= Klaudzinātājs ir no dabas “cīrulis” un var agri pats pamosties!
Man tagad ir 77 gadi, es mūžā daudz esmu strādājis, cēlies agri, bet vienmēr bez modinātāja. Tīra sirdsapziņa man ļāva labi gulēt un pienākuma apziņa lika laikā pamosties. Arī tagad es saviem mazbērniem mācu – ja gribi dienā ko labu paveikt – mosties bez modinātāja.