Uz pasaules nav tādas vietas, kas būtu drošāka par mammas klēpi. Uz pasaules nav tādas lietas, kas būtu īstāka par mīlestību. Atzīmējot Mātes dienu, BNN žurnāliste Gunta Kūla šajā nedēļā sarunājas ar dziedātāju, digitālā satura veidotāju un jauno māmiņu Adrianu Miglāni-Sondori (22) par dzīves liktajiem šķēršļiem, kas mūs veido par tiem, kas esam šobrīd.
Sarunu iesākām ar pārdomām par to, kas ir galvenās dzīves atziņas, ko Adriana ņēmusi līdzi no vecākiem. Ilgi nedomājot, viņa teic: «Tas, ko es no saviem vecākiem esmu aizguvusi un vienmēr ņemšu līdzi, ir labestība un mīlestība pret pasauli un tās cilvēkiem, stāvot pāri netaisnībām, meliem, naidam, dusmām.»
Prasme paskatīties uz lietām ar gaišu skatu ir Adrianas lielākā bagātība un piemiņa no tēta, kurš pāragri devās prom no šīs dzīves. «Mans tētis man vienmēr atmiņā paliks kā saule, kas dod siltumu, prieku un mīlestību. Mans tētis nekad nav šķirojis cilvēkus – savējie vai svešie. Tas ir tas, ko es redzēju, būdama vēl maza meitene, ka uzmanība un labsirdība tiek ne tikai man, bet arī citiem. Kādā brīdī es sapratu, ka ar šādu skatījumu es varu savu dzīvi padarīt gaišāku, vairojot labestību, lai arī reizēm to pretī nesaņemu.»
Adrianas dzīvē desmit gadu vecumā notika traģēdija. Viņa dzīvojamajā istabā tēti atrada, jau dusot mūžībā. Tētis izdarīja pašnāvību. Mamma palika viena ar diviem bērniem, rēķiniem, kredītiem un bezdarbnieku pabalstu. Ģimene piedzīvoja grūtus laikus, paliekot ne tikai ar salauztām sirdīm, bet visai bieži arī ar tukšiem vēderiem. Lai cik grūti mammai nebūtu bijis, uzsākt dzīvi pilnīgi no nulles, piedzīvot kaunu no apkārtējiem, dzīvot neizpratnē par notiekošo, dzīvot trūcīgi, viena lieta nemainījās – mīlestība pret bērniem.
Mums ir vislabākās mammas un meitas attiecības
«Ar mammu man ir vislabākās un stiprākās mammas un meitas attiecības. Grūtības daudzu gadu garumā mūs ir ļoti satuvinājušas. Esmu viņai ļoti pateicīga par sapratni un to, ka viņa vienmēr uzklausīja, sadzirdēja un tas nav mainījies arī šodien. Esmu pateicīga savai mammai, ka man bija tāds tētis, ka man bija iespēja viņu iepazīt vismaz tik ilgi.»
«Es arī ļoti novērtēju mammas uzticēšanos man. Lai ko es darītu, viņa man uzticējās un joprojām uzticas. Es jūtos mīlēta, saprasta, atbalstīta. Viņa ir blakus manos svarīgākajos dzīves mirkļos, un kas gan vairāk no mammas ir vajadzīgs?!»
Arī Adriana nav izaugusi bez tīņu niķiem. «Mani tīņu gadi bija traki. Vai, kā es norāvos! Visu bērnību tētis man bija ļoti stingrs, viņš man neļāva krāsot pat nagus vai palikt pie draudzenēm. Kad viņa vairs nebija, it kā slūžas bija vaļā. Es nokrāsoju matus visās varavīksnes krāsās, man bija vairāki pīrsingi, šķiet, ja tētis to būtu redzējis, viņš būtu sajucis prātā. Es arī naktīs gāju ārā, kad mamma gulēja, neko traku jau nedarīju, ar draudzenēm vienkārši klīdām pa ielām.» Adrianas sirds ir mierīga, ka vismaz par šo trakulīgo periodu mamma neko nenojauta. «Es ļoti labi mācījos, skolu pabeidzu ar zelta liecību kabatā, domāju, ka tieši tāpēc mammai neradās nekādas aizdomas par manu trakulīgo tīņu posmu.»
Brālis
Jāpiebilst, ka Adriana nav vienīgais bērns ģimenē, viņai arī ir deviņus gadus vecāks brālis Edijs. Arī brālim nav gājis viegli, kad ģimene palika bez tēta: «Viņam bija mani jāpieskata, kad draugi jau gāja uz tusiņiem un viņiem bija savas intereses. Bet apbrīnoju viņa pienākumu apziņu un cieņu pret ģimeni, jo viņš nekad nerunāja pretī mammai. Lai cik ļoti viņš vēlētos ar draugiem iet laukā, viņš palika ar mani. Viņam bija jau astoņpadsmit, bet lielāko daļu sava laika viņš pavadīja ar mani. Es brālim biju pielipusi kā dadzis.»
Nenoliedzami, tētis ir pirmais un svarīgākais vīrietis mazās sievietes dzīvē, tā tas bija arī Adrianai, bet vēlāk šo lomu ieņēma vecākais brālis, kuram Adriana ir ļoti pateicīga: «Brālis savā ziņā man kompensēja tēti. Esmu par to domājusi, kāpēc man ir tieši brālis, nevis māsa, un es sapratu – Dievs labāk zina, kas ikvienam ir vajadzīgs. Edijs man ir arī stingrs kā tētis, mani aizstāv un joprojām vaktē.»
Kā Adriana paziņoja gaidību jaunumus vīram?
2020.gada augustā abi kļuva par vecākiem dēlam Hugo. Cik toreiz tas šķita satraucoši, tik tagad – svētīgi. «Viss sagriezās kājām gaisā,» atminas Adriana. Uz jautājumu, vai viņa atceras to mirkli, kad uzzināja par grūtniecību, viņa stāsta: «Jā, protams, to nevar aizmirst. Ar mani kopā bija draudzene. Jāsaka, ka es tolaik jutos ļoti dīvaini, it kā būtu slima, it kā manī kaut kas būtu mainījies, nevaru izskaidrot. Draudzene mani mudināja veikt grūtniecības testu, to arī izdarīju un, rau, divas sarkanas strīpiņas.» Atceroties pirmās sajūtas par lielajiem jaunumiem, viņa stāsta: «Es biju ļoti priecīga. Es tik tiešām biju priecīga.»
Adriana arī pastāstīja, kā viņa jaunumus paziņoja savam vīram tolaik: «Es divas nedēļas glabāju pie sevis šos jaunumus, gribēju būt simtprocentīgi pārliecināta, tāpēc neko neteicu, kamēr nebiju dzirdējusi apstiprinājumu no ārsta. Tikai tad es aiznesu ārsta izziņu viņam.» Kādas bija viņa emocijas, uzzinot par jaunumiem? «Atceros, ka tad, kad viņš saprata, kas rakstīts ārsta izziņā, viņš stulbi sāka smieties, tas laikam bija no izbīļa, taču pēc pāris dienām Krišjānis ar šo domu bija apradis un viss bija labi.»
Bērna ienākšana ģimenē sagriež jauno vecāku dzīvi ar kājām gaisā. Abi jaunieši nebija izņēmums. Runājot par to, kas mainījās, viņa nedomājot teic: «Vispirms jau es pati. Viss sāka šķist tik mazsvarīgs. Man ir sajūta, ka es pieaugu nakts laikā. Es kļuvu pavisam cita. Katru dienu joprojām esmu neizsakāmi pateicīga ar Hugo – manu Dieva dāvanu.»
