1994.gadā – šķietami parasta bērna dzīves diena, ar rotaļām un smiekliem –, kas Gatim Caunītim izrādījās liktenīga. Pirms 27 gadiem Gatis zaudēja abas rokas, gūstot elektrotraumu, kamēr spēlēja paslēpes, mēģinot atrast labāko slēptuvi elektrokastē. Šodien Gatis ir laimīgs cilvēks, viņš ir asprātīgs un viņam patīk melnais humors, Gatis sevi ir pieņēmis tādu, kāds viņš ir.
Gatis uzdod retorisku jautājumu: «Ja man būtu rokas, vai mēs šodien runātu?» Kas zina, kā būtu, ja būtu, bet ir tā, kā ir, un vislielākais prieks redzēts smaidīgu, ar dzīvi apmierinātu jaunu vīrieti, kurš sarunā pastāstīs, kāda ir citāda dzīve – Gata dzīve. Gatis teic, ka šis negadījums bija jaunas dzīves sākums.
Viņš gan nevienā brīdī pat nenorāda, ka tā būtu atšķirīgāka no citu cilvēku dzīvēm – viņam ir gan augstākā izglītība, gan autovadītāja apliecība un savs auto, gan draudzene, gan sava dzīvesvieta. Kājas ir arī viņa rokas – viņš ceļo, viņš slēpo, viņam ar draudzeni ir kopīgs mazumtirdzniecības bizness. Katra viņa dzīves diena ir piepildīta!
Tomēr, vai tas tā bijis vienmēr, to Gatis pastāstīs atklātā sarunā.
14 gadus es neizmantoju kājas
Līdz 20 gadu vecumam Gatis vēl nebija apjautis, ka var tik daudz – ka var visu to pašu, ko visi citi.
«Līdz 20 gadu vecumam, kad es neizmantoju kājas, es biju ļoti atkarīgs no tuviniekiem, es pats sevi biju ierobežojis, varētu pat teikt, ka biju sevi ielicis rāmjos. Izejot no mājas, piemēram, dodoties uz restorānu, man vajadzēja palīdzību. Es iepriekš daudz retāk arī apmeklēju publiskas vietas, tā noteikti bija psiholoģiska barjera, kuru pats sev biju uzlicis.»
«Es vēl pirms padsmit gadiem nevarēju iedomāties, ka es pats varu tik daudz!»
Jautājot, kas bija tas motivators, kas lika sākt apgūt pamatlietas ar kājām un lika noticēt, ka viņš var vairāk, Gatis stāsta: «Es pamanīju internetā, ka ir arī citi cilvēki bez rokām. Zviedrijā man bija iespēja klātienē satikt vīrieti, kurš jau desmit gadu dzīvoja viens, patstāvīgi.»
«Šī tikšanās bija tāds klikšķis – ja viņš var, kāpēc lai es to nevarētu, kāpēc lai es nevarētu būt neatkarīgs un sasniegt vairāk?»
Arī cilvēks bez rokām var vadīt automašīnu un iegūt autovadītāja apliecību
«Tad, kad tu redzi, ka tas fiziski ir iespējams, tas ir pavisam kas cits.» Vēl sarunas sākumā noteikti jāmin, ka jau piecus gadus Gatim ir autovadītāja apliecība. Viņš stūrē ar kreiso kāju, bet ar labo kāju pārslēdz pedāļus.
Gatis stāsta, ka sarežģītākais šajā visā esot bijis apgūt piesprādzēšanās tehniku. To viņam palīdzējis apgūt kāds cilvēks no Amerikas. Gatis atklāj, ka pirms iestāšanās autoskolā, jau iepriekš uz lidlauka mēģinājis braukt. «Es braucu ar labo kāju, kas izrādījās aplami, jo es nevarēju vienlaikus stūrēt, parādīt pagrieziena virzienu rādītājs un spiest pedāļus. Tāpēc es stāstu par šo cilvēku, kurš man ļoti palīdzēja saprast, kā es to varu izdarīt droši.»
Ņemot vērā, ka pie mums bija barga ziema, nevaram nepajautāt, kā Gatim tā pagāja: «Šogad es bieži domāju par to, ka gribētu dzīvot Kalifornijā,» smejoties saka Gatis.
«Nav tā, ka ziema man nepatīk. Nepatīk no tāda skatpunkta, ka nepieciešams atbilstošs apģērbs jeb tuntulēšanās, nu, mēs visi zinām, kā tas ir. Bet, no otras puses, es kārtīgi izbaudīju ziemas priekus, gan slēpojot ar kalna, gan distanču slēpēm.»
Taču par to, kas attiecas uz pārvietošanās brīvību ziemā, Gatis saka: «Es esmu satuntulējies, kā jau mēs visi, ir daudz apgrūtinošāk piesprādzēties, biezo drēbju dēļ mana elastība zūd, tad vēl ir biezi zābaki mašīnā, kas ir jānovelk. Bet es ar visu tieku galā. Nav mīļākais gadalaiks no stūrēšanas viedokļa, bet šī ziema bija interesanta, nobraucu reiz arī no ceļa, bet kā saka, ja neesi nobraucis no ceļa, nav bijusi ziema,» smejas Gatis. Jāpiemin, ka nobraukšana no ceļa bija veiksmīga, neviens nav cietis, ja kādam rodas šāds jautājums.
Skaidrs, ka ceļu satiksmē mēs esam atbildīgi ne vien par savu, bet arī par apkārtējo cilvēku dzīvību. Tāpēc jautājums arī Gatim, vai viņš nekad nav jutis bailes par to, ka kādu varētu apdraudēt?
«Nē! Ja man būtu bijis bail, es nekad nebūtu nokārtojis braukšanas eksāmenu. Man nekad nav bijis bail būt uz ceļa, arī ne tad, kad braucu uz 200 km/h Ferrari uz Vācijas autobāņa.»
«Reizēm es padomāju, cik cilvēku nositās, braucot ar abām rokām uz stūres pa šiem vairāk nekā pieciem gadiem, kopš arī es esmu satiksmes dalībnieks, tā vienkārši notiek. Man šķiet, ka šeit vairs nav jautājums, ar ko tu stūrē – ar rokām vai kājām, bet gan par to, kā tu domā, esot pie stūres, kāda ir tava izpratne par braukšanas kultūru.»
Tehnoloģiju sniegtās iespējas ir liels pluss arī personām ar invaliditāti. Vēl paturpinot par brīnišķīgo tikšanos ar vīrieti no Zviedrijas, viņš stāsta, ka šī tikšanās atklāja daudz jauna: «Piemēram, es uzzināju, ka ir tāds āķis, kas palīdz novilkt un uzvilkt bikses. Tualetē es varu būt 100% neatkarīgs, man nevajag vairs jautāt kādam, lai man palīdz.»
Gatis Caunītis – cilvēks bez rokām un bez robežām
Meklējot globālajā tīmeklī par Gati, pirmais, kas vienmēr izlec, ir – cilvēks bez rokām. Jautājums – vai šāds apzīmējums viņu nekaitina? «Nē, nav tā, ka mani tas kaitina vai aizvaino. Varbūt tas ir pat labāk, kā nest šo vēstījumu, jo es esmu bez rokām, un savā dzīvē līdz šim esmu sasniedzis daudz. Uzsvars jau ir likts uz to, ka esmu bez rokām.»
«Pamatskolā gan man tas šķita sāpīgi un aizvainojoši, tad tagad man tas ir absolūti neitrāli.»
Gatis līdz piektajai klasei mācījās mājās ar privātskolotāju, taču arī pateicoties privātskolotājas pamudinājumam, tad viņš sāka mācīties kopā ar vienaudžiem skolā. Viņam arī gan bija sevi jāpierāda, ka viņš var to pašu, ko visi citi. Kontroldarbus viņš kārtoja mutiski.
Nav noslēpums, ka jaunieši ir nežēlīgi, tas ir fakts. Kroplis, bezrocis, dīvainis, nekam nederīgais – šī arī diemžēl ir daļa no Gata bērnības.
Vai varam aptvert, cik stipram jābūt, lai nepadotos, lai turpinātu cīnīties katru dienu it īpaši šajā vecumā? Mirklis katram lasītājam, lai aizdomātos.
Jautājums Gatim: vai tu tajā laikā, kad tiksi apsmiets, apsaukāts, varēji iztēloties, ka pienāks diena, kad tu kļūsi par iedvesmotāju, ka tu būsi pamudinājums ikvienam no mums darīt vairāk?
«Nē, to es nekad nebūtu iedomājies,» ilgi nedomājot, saka Gatis.
«Es nekad nebūtu tajā vecumā iedomājies, ka pieaugot darīšu to, ko daru šobrīd, ka man būs automašīna, ka man būs autovadītāja apliecība, es absolūti par to nedomāju. Tas pats par izglītību, kad savulaik pamēģināju braukt uz Rīgu, man tas likās nereāli, jo iespējas ir ierobežotas.»
Šeit iederētos teiciens – kā bez rokām. Iespēju nav tik daudz. Esmu gandarīts, ja kādam mani stāsti un pieredze noder, un esmu gandarīts saņemt ziņas, ka, «skatoties uz tevi, man kaut kas ir jāsāk darīt».
Par citiem Gata piedzīvojumiem un nākotnes mērķiem lasiet portālā rītakafija.lv.
