Tādi simptomi kā pastāvīgs nogurums, trauksme, dzīvesprieka zudums vai bieža saaukstēšanās var liecināt par izdegšanas sindromu. Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) Farmakoloģijas katedras vadītāja asociētā profesore un praktizējoša psihiatre Santa Purviņa uzsver, ka izdegšanas sindroms ir nopietna saslimšana un, neārstējot to, pakļaujam sevi ne tikai psihiskās un fiziskās veselības pasliktināšanai, bet arī profesionālai deformācijai.
«Latvijā izdegšanas sindroms tikai salīdzinoši nesen tika aktualizēts, jo līdz šim uzskatīja, ka tā nav nopietna saslimšana, un daudzi ģimenes ārsti vēl joprojām to nediagnosticē kā slimību,» stāsta Purviņa.
Viņa norāda, ka Izdegšanas sindroms mūsdienās kļūst arvien biežāk sastopams, jo paātrinās dzīves ritms, pieaug informācijas apjoms, kas mums katru dienu ir jāapstrādā, tāpat arī ievērojami palielinās darba temps un prasības. «Liela loma ir arī cilvēku savstarpējo attiecību kultūrai gan darbā, gan ģimenē, un bieži vien vērojams, ka cilvēki kļuvuši neiecietīgāki, agresīvāki un prasīgāki. Šie visi faktori kopā rada emocionālo un fizisko izdegšanu.»
Izdegšanas sindromu var definēt kā emocionālu un fizisku diskomfortu, kas var attīstīties gan darba vides, gan citu apstākļu dēļ, tomēr visvairāk tas ir sastopams kā arodslimība. Pirmie simptomi, kas parādās, ir miega traucējumi, trauksme, nomāktība, ātra aizkaitināmība, vēlme izolēties, depresija, kā arī raudulīgums. Bieži parādās saaukstēšanās slimības, dažādas infekcijas, arī sāpes muskuļos, kaulos – šīs problēmas lielā mērā ir saistīts ar sekundāru imunitātes nomākumu, kas attīstās hroniska noguruma iespaidā, stāsta Purviņa.
Psihiatre uzsver, ka būtisks izdegšanas sindroma rādītājs ir tas, ka cilvēks ļoti daudz domā un runā par problēmām, kuru dēļ ir šis sindroms radies. Pārējā dzīve – atpūta, hobiji, attiecības ar līdzcilvēkiem – paliek otrajā plānā.
Izdegšanas sindromu ir ļoti svarīgi savlaicīgi diagnosticēt, jo, ilgstoši to neārstējot, attīstās personības struktūras izmaiņas, kas var novest pie ievērojama dzīves kvalitātes zuduma un profesionālās deformācijas, piemēram, cilvēki darbā kļūst vienaldzīgi, pavirši, zūd darba produktivitāte, uzsver eksperte.
«Svarīgi ir saprast, ka izdegšanas sindroms var attīstīties jebkuram, bet tas nenozīmē, ka cilvēkam ir kāda nopietna psihopatoloģija. Nevajag kaunēties to atzīt un iet meklēt palīdzību pie ārsta. Ārstēšana šajā gadījumā vienmēr būs kompleksa un ietvers atpūtu, miega režīma regulēšanu, tāpat arī medikamentu terapiju. Iespējams, būs jāņem arī darba nespējas lapa. Tāpat arī nav jābaidās iet pie darba devēja un godīgi atzīt, ka esi noguris vai pārstrādājies – tas tikai palīdzēs risināt problēmu un atjaunot dzīves kvalitāti,» uzsver Purviņa.
Ref:224.000.103.1729
Reti, kuram darba devējam interesē izdegšana. Ar vien izdomā, kā pēc iespējas vairāk ekspoloatēt, un mazāk samakasāt. Skaisti runā psiholog un tas arī viss. Realitāte ir gluži citāda.
Anna, spriežot pēc Jūsu analfabētiskā komentāra, šķiet, Jūs pati esat samērā tālu no realitātes.
Piekrītu, Annai!
Darba devējs vēl pārmet un nicina, kā var būt noguris un slimot.
Medikamentu lietošana rada blaknes un nevienam neieteiktu tos lietot, izņemot kādas ārkārtas situācijas un īslaicīgi. Esmu bijusi izdegšanas situācijā un sevi atgriezusi dzīvē bez ķīmiskiem medikamentiem. Slimības lapu man nepagarināja, jo pārāk labi izpratu savu stāvokli un varēju par to pastāstīt, un ārstei radās aizdomas, ka simulēju. [Joprojām domāju, vai ārste pati bija psihiski vesela?] Divas dienas pēc ārstes apmeklējuma mājās izcēlās uzgunsgrēks – tik izdegusi un pārgurusi biju, ka nespēju normāli funkcionēt. Izdegu ne savas vainas dēļ. Esam daudzbērnu ģimene, mazākajam nebija vēl gads, kad vecmamma palika uz gultas guloša, kura arī bija jākopj. Kad lūdzām palīdzību, sociālie dienesti atteica palīdzību, jo es taču vēl biju bērna kopšanas atvaļinājumā un mums nekas nepienācās! Ja vecmamma dzīvotu atsevišķi, tad viņai pienāktos aprūpētājs 1-2 x dienā. Bet pa nakti jau neviens viņu tur negrozītu. Pansionāts atkrita, jo tajās 3 nedēļās, kad viņa bija bijusi slimnīcā un aprūpes nodaļā, viņai bija radušies izgulējumi, kurus mājās bijām vairāku mēnešu laikā tomēr sadziedējuši. Soc.dienesti pat pārmeta, ka soc.darbinieces pieņemamajās stundās neesmu bijusi pie viņas (un kurš pieskatīs gadu vecu apaukstējušos bērnu un paralizētu vecmammu?). Soc.palīdzības dienests nevarēja iedomāties, ka 2 gadu laikā nebiju pat normāli gulējusi – jo naktīs bija jāgroza vecmamma, raudāja bērni, ka 2 gadu laikā tiku ārā no mājām tikai tad, kad vīrs, kas pa dienu strādāja, varēja palikt mājās. Savukārt, skolai nepatika, ka vienam no vecākajiem bērniem jāsniedz atbalsta pasākumi (diskalkūlija) un gribēja izēst no skolas. Skola rakstīja kļauzas Bāriņtiesai atkārtoti, ka Bāriņtiesai pat bija jaizskata jautājums par vecāku varu!! Vismaz tur bija sakarīgas tantes, un skolā šo notikumu rezultātā tika nomainītas divas vadības. Tā ka “PALDIES” mediķiem, soc.dienestam, un skolai! Neviens nepalīdzēja. Nu jau kopš tā brīža būs pagājuši 5 gadi. Izdegšanas gadījumā netērējiet laiku ar palīdzības meklēšanu pie PSIHIATRIEM, PSIHOTERAPEITIEM, PSIHOLOGIEM, netērējiet naudu ķīmiskiem medikamentiem! Ja mēs no šīs elles tikām ārā, arī jūs varat. Lietojiet tīru uzturu, papētiet, kuru uzturvielu jums trūkst. Neēdied rūpnieciski gatavotus produktus, gatavojiet paši; spiediet sulas. Organisms pats visu sakārtos un saliks pa vietām! Un galu galā – varat arī pajautāt man! :)