Vai esi kādreiz apsēdies un novērtējis to, ka redzi sauli lecam un rietam? Vai to, ka tev ir iespēja redzēt varavīksni, skriet basām kājām jūras krastā, iziet šķēršļu trasi vai iet garās pastaigās pa skaistajiem Latvijas mežiem? Dzirdēt putnu dziesmas, klausīties Dziesmu svētku koncertu? Mūsu sabiedrībā ir bērni un jaunieši, kuriem ir smagi attīstības un funkcionāli traucējumi un kuri vēlas tikt iekļauti sabiedrībā, vēlas būt vienlīdzīgi. Mēs kopā varam viņiem palīdzēt!
Šīs nedēļas saruna ar Biedrības Latviešu kustība par neatkarīgu dzīvi* valdes priekšsēdētāju Ingu Šķesteri par situāciju Latvijā, par brīnišķīgo kampaņu Sveču darbnīca, par sapņiem, par to, lai ikvienam no mums būtu tiesības piedzīvot savu dzīvi.
«Mūsu redzējums par iekļaujošu sabiedrību ir, ka nav institucionālas aprūpes, bet ir sabiedrībā balstīti pakalpojumi, kā to nosaka arī ANO Konvencija par cilvēku ar invaliditāti tiesībām. Līdz ar to mēs esam daudz strādājuši ar sociālo politiku, esam izstrādājuši dzīves kvalitātes izvērtēšanas metodoloģiju, tāpat esam izstrādājuši dažādus metodiskos materiālus, vadījuši seminārus. Pirms sešiem gadiem arī sapratām, ka nepietiek runāt par to, kā vajadzētu, tāpēc nolēmām izveidot pakalpojumu, sfēru, kas ļauj pielietot, parādīt izstrādātās metodes reālajā dzīvē.»
«Šie cilvēki dod skaidru pierādījumu, ka cilvēku aprūpe institūcijās nav tāda, kādai tai vajadzētu būt.»
Inga ir viena pamatlicējām idejai par biedrības organizēto dienas aprūpes centru cilvēkiem ar ļoti smagiem attīstības traucējumiem. «Rīgas pašvaldība mūs atbalstīja arī ar telpām, centrā šobrīd ikdienā uzturas 18 jauniešu. Centrs ir viņu nodarbinātības vieta, tas nozīmē, ka viņi šeit nāk darbadienās, darbalaikā, bet vakarā un brīvdienās ir pie savām ģimenēm mājās,» stāsta Inga.
Inga Šķestere ir biedrības valdes priekšsēdētāja. Runājot par ikdienas darbiem, Inga veic visus vadības darbus, kas ir saistīti ar biedrības darbības organizāciju; tāpat Inga biedrībā vada sociālos pakalpojumus. Jāpiemin, ka šis amats ir brīvprātīgs un bez atalgojuma.
Sociālās tēmas akmeņos vienmēr ir iekalti skaudri ikdienas stāsti. Sociālo dienestu redzeslokā nonāk cilvēki, kuriem nav savas dzīvesvietas, trūkst līdzekļu pamatvajadzību nodrošināšanai, cilvēkiem, kuriem ir funkcionāli traucējumi, zem šīs tēmas iekļauti arī cilvēki, kuri cietuši no vardarbības. Tā mēs varētu turpināt vēl un vēl… Skaidrs, ka šo ikdienas darbu nevar darīt kurš katrs, teju vai katram cilvēkam, kurš strādā šajā sfērā, ir īpašs stāsts.
Vai valsts nepilda savu pienākumu?
Vienlaikus Inga norāda uz vēl kādu būtisku aspektu – valsts, no kuras atkarīgs ir ļoti daudz. «Es teiktu, ka tas savā ziņā ir politiskās gribas jautājums, varbūt arī politiskās attieksmes jautājums, lai izveidotu funkcionējošu sistēmu, kas nodrošinās iespēju, ka ikviens cilvēks varēs būt daļa no sabiedrības. Tas prasa pūles, bet tas nav neiespējams.»
Inga stāsta, ka šobrīd tiek tērēti ārprātīgi lieli līdzekļu funkcionālās aprūpes uzturēšanai, kuras kvalitāte ir zem katras kritikas. «Tie ir tuvu 60 miljoniem gadā, ko tērējam sistēmas uzturēšanai, taču valsts budžetā nav nevienas pozīcijas, kas būtu sabiedrībā balstīta pakalpojumu attīstībai. Tātad valsts ar savu maku balso par institucionālo aprūpi. Eiropas fonds piešķir realizācijas projektus, TAČU es gribu uzsvērt, ka tas ir projekts, tas ir ļoti jauki, bet tas nenodrošina ilgtspēju. Tas it kā dod grūdienu, bet, ja valstī nav konsekventa atbalsta tālākai pakalpojuma attīstībai, tad tas grūdiens tur arī paliks,» savās bažās dalās Inga.
Tālākā attīstība joprojām ir atkarīga no tādiem entuziastiem kā mēs vai arī no cilvēkiem, kuri zināmā mērā ir izmisumā, jo citu iespēju vairs neredz kā vākt ziedojumus, piemēram, kā mūsu jaunieši realizē sveces, lai piepildītu sapni par grupu māju. Tas patiesībā ir valsts pienākums, nodrošināt šo pakalpojumu – gan izveidot, gan finansēt.
Jaunieši taisa sveces ar cerību…
Šobrīd kampaņa Sveču darbnīca jau nosvinējusi pirmo darbības gadu, kura laikā ar dienas centra jauniešu rokām tapušas jau vairāk nekā 10 000 sveču. Katra no tām darināta ar īpašu domu un sirds siltumu, jāteic, ka arī ar lielu lepnumu.
Ingas vārdiem sakot, ja cilvēkam ir ļoti smagi funkcionāli traucējumi, cilvēkam ir vajadzīgs liels atbalsts, profesionāla aprūpe. «Ir nepieciešama nodarbinātība dienas laikā, vieta, kur cilvēkam dzīvot un profesionāls atbalsts brīvā laika pavadīšanai. Šie trīs svarīgākie komponenti, lai cilvēkam būtu pilnvērtīga dzīve.»
Šīs kampaņas mērķis ir izveidot grupu māju, lai jauniešiem būtu nodrošināts mājoklis. Vieta, kur dzīvot, saņemot visu nepieciešamo atbalstu. Cilvēkam ir sava personīgā dzīves un higiēnas telpa, kas nav jādala ar citiem.
Lūgta komentēt nākotnes mērķi, Inga min: «Grupu mājā, kādu mēs gribam veidot, tiem cilvēkiem, kuri paši nevar sev pagatavot ēst, ir vajadzīgs darbinieks (ar atbilstošu kvalifikāciju), lai kopīgi varētu veikt visus ikdienas darbus ar darbiniekiem, iesaistot cilvēkus, nevis viņus pasīvi aprūpējot.»
Šīs mājas mērķis. vienkāršiem vārdiem sakot, ir parasta dzīve, ko ikviens no mums ir tiesīgs saņemt.
«Mēs gribam dod iespēju piedzīvot savu dzīvi, nevis būt tikai atkarīgiem no citiem.»
*Biedrība dibināta 2009.gadā, tā darbojas kā interešu aizstāvības organizācija ar mērķi un vīziju, ka ikvienam cilvēkam ar funkcionālajiem traucējumiem ir iespējas dzīvot sabiedrībā, neskatoties uz to, kādi un cik smagi ir šie traucējumi.
Lasīt pilnu raksta versiju, kurā Inga pastāsta, kas viņu mudinājis iesaistīties šajā darbā, un aplūkot vairāk jauniešu gatavoto sveču attēlus varat portālā Chillpill.lv.
