Jenzis: ir ierēdņi, kam sagādā prieku «spīdzināt» uzņēmējus

Kamēr valsts neveidoja kvalitatīvu piedāvājumu maksātspējīgiem un kultūras tūristiem, tikmēr smukās, atraisītās meitenes ātri noorientējās un radīja haotisku piedāvājumu sekstūristiem, intervijā biznesa ziņu portālam BNN.LV atzīst bijušais Viesnīcu un restorānu asociācijas vadītājs Jānis Jenzis, vienlaikus norādot, ka viesnīcu un tūrisma nozarē lielākais uzplaukums vēl ir aiz kalniem.

Vai biznesa pamatus apguvāt, bērnībā ar vecākiem spēlējot Monopolu?

Monopols man ir mīļš piemērs, jo tajā ielikti pareizie biznesa kodi. Cik svarīgi atrast pareizu balansu starp naudu un īpašumiem un/vai uzņēmumiem. Uzvar tas, kam ir pietiekami daudz naudas drošībai. Protams, arī veiksmes faktors – lai izkrīt atbilstošie kauliņi. Kādreiz mana krustmāmiņa, kura kara laikā bija emigrējusi uz ASV, man teica, ka galvenais nav naudas esamība, bet – vai tev ir veiksme, lielā iespēja.

Jūs sirdslietu padarījāt par savu iztikas avotu, lai pašam nepārtraukti būtu interesanti. Vai netīkojat pēc miljonāra statusa?

Nav pareizi nedomāt par pirmo miljonu. Bet man ir uzskats, ka naudā nav visa laime apslēpta. Ja man ļoti gribētos nopelnīt miljonu, būtu jādara kas cits, nevis jāatver restorānus. Mēs Ķīpsalā, Matrožu ielā 15 uzsākām pirms pusotra gada ļoti optimizēti un tagad gaidām nākamos «treknos gadus». Krīzes trakākajā brīdī mēs radījām savu pieeju – «demokrātisko restorānu», to papildinot ar principa «good value for money» ievērošanu. Mana pārliecība ir, ka labs un profesionāls produkts sabiedriskajā ēdināšanā jebkurā laikā var darboties sekmīgi. Tiesa gan, vēl neesam patentējuši apzīmējumu «demokrātisks restorāns». Kā pierādīja dzīve, arī krīzes laikā cilvēki vēlas baudīt gardu maltīti un priecāties. Daudzi kolēģi nesaprata, ka, savelkot jostas, cilvēki vairs nav gatavi maksāt 20 latus par pamatēdienu un trīs latus par alu. Mēs orientējamies uz vidusšķiru, jo iepriekš Latvijā bija pārstāvēti tikai dārgā gala restorāni vai lētie bistro – Lido, Mc Donald’s, Hesburger, u.c. Vērojam, ka parādās vārds «demokrātisks» citu ēdināšanas uzņēmumu aprakstā un ka mēģina ēdienkartē un konceptā kopēt Ostas skatu risinājumu, uztverot to par ienesīgu nišu. Man ir sava formula iedvesmas gūšanai, kā ģenerēt idejas šim biznesam. Formulā iekļauts tas, ka jāceļo acīm vaļā, uzsūcot sevī mentalitāti, dzīvesstilu, pozitīvās lietas, kas rada ikdienišķu prieku un tad to jāizlaiž cauri profesionālās pieredzes prizmu. Man tās nav konkrētas valstis – Lielbritānija vai Francija, kur nolūkot gatavus konceptus, tā ir visa pasaule. Idejas noteikti vajag pielāgot konkrētam tirgum. Brīžam ir tā, ka tu ilgi lauzi galvu, kā būtu labāk darīt vienu vai otru lietu, bet tad pēkšņi, sportojot vai baudot klasiskās mūzikas koncertu, atnāk iedvesma un fantastiska ideja.

Kā jums izdevās atrast īstos biznesa partnerus, kuros nav jāviļas?

Protams, ir bijušas vilšanās. Esmu ieguvis zināmu rūdījumu, kā ātri atšifrēt otra cilvēka patieso būtību. Pamatā paļaujos uz savu intuīciju un primāri ticu cilvēkiem. Negācijas neielaižu sevī un neturu ļaunu prātu. Ļaunu atdaru ar labu, tad gandarījums ir daudz lielāks, nekā ieriebjot.

Kādā intervijā teicāt: «Patiesībā tas ir īsts «kapeiku bizness». Milzīgu apgrozījumu sasniegt ir gandrīz neiespējami, un jāinvestē ļoti piesardzīgi, jākontrolē izmaksas. Kā izdevās sasniegt 300 000 Ls apgrozījumu un 61 000 Ls peļņu jau pirmajā Ostas skati pastāvēšanas gadā?

Būtisks ir personāls, kā arī ēdiena piegādātāju izvēle. Visam jābūt atstrādātam līdz sīkumam. Tas ir komandas darbs septiņas dienas nedēļā. Tā varējām atpelnīt sākotnējos ieguldījumus vairāk nekā 30 000 latu apmērā. Tos jaunos censoņus, kuri grasās izvēlēties viesmīlības nozari, brīdinu: «jūs esat izvēlējušies vienu no interesantākajām un skaistākajām nozarēm pasaulē, taču te jums būs arī garākās darba stundas un mazākās algas».

Vai jūs protat kaulēties?

Man ir paveicies, ka esmu strādājis ļoti atšķirīgas biznesa kultūras uzņēmumos. Ārzemju latviešiem piederošā viesnīcā Radi un draugi biju priecīgs, ka varēju praksē pielietot studijās gūtās zināšanas, taču viņi mani iedīdīja kaulēšanās mākslā un tur guvu svarīgas biznesa atziņas. Pie Daniela Jāna Hotel de Rome guvu lielisku pieredzi vācu perfektajā viesmīlības servisā. Pie lietuviešu uzņēmējiem Europe Royal Rīga Hotel iemantoju stingru biznesa krampi visam turpmākam mūžam.

Jums esot piekodinājuši: – «tev restorānā nav jābūt visu laiku, bet gan vienmēr». Vai tas psiholoģiski ir nomācoši?

Tas nav sarežģīti, ja dari to, kas Tev ļoti patīk. Protams ir tā, ka arī mājās nevaru pilnvērtīgi atslēgties no šī biznesa. Es arī dažreiz apkalpoju galdus, jo man ir svarīgs kontakts ar viesiem un tas palīdz izjust īsto darba dienas ritmu un restorāna elpu. Ostas skatos reiz piedāvāju arī draugiem/paziņām, pēc vairāku stundu apmācības no rīta, vienu dienu iejusties viesmīļa lomā un tam pieklājīgi lūdzu lojālu, pastāvīgo viesu akceptu. Tas bija ļoti interesanti abām pusēm. Dzīve ieviesa savas korekcijas un pēkšņi sanāca tik daudz viesu vienlaicīgi, ka «neprofesionālajiem viesmīļiem» nācās pulēt glāzes, dakšas, griezt maizi un citādi palīdzēt, lai mēs varētu visus kvalitatīvi apkalpot.

Vai birokrātijas slogs kļūst mīkstāks vai smagāks?

Pēc Valsts kancelejas pasūtījuma, Latvijas Darba devēju konfederācija sadarbībā ar auditorkompāniju Ernst & Young Latvia veica šāda satura pētījumu, kur biju pieaicināts kā restorānu eksperts. Problēmas eksistē – pirmkārt, daudzas ES prasības ir tiešā veidā pārņemtas mūsu likumdošanā. Acīmredzot brīdī, kad iestājāmies ES, trūka kapacitātes, lai izvērtētu katru prasību pēc būtības. Tāpat likumdošanā ir ielobētas dažādas sertifikācijas prasības, kuras ilgtermiņā nesniedz pievienoto vērtību. Sertifikātus izsniedz pietuvinātas kompānijas un tas ir maksas pakalpojums. Otra būtiska lieta – kontrolējošām institūcijām – Valsts ieņēmumu dienestam, Valsts Darba inspekcijai vai Pārtikas un veterinārajam dienestam jāsaprot sadarbības nepieciešamība ar godīgajiem uzņēmējiem. Mums ir kopīgi mērķi – lai būtu kvalitatīva pārtika un neviens neslimotu, lai uzņēmēji rūpētos par darbiniekiem un lai pareizi tiktu aprēķināti un nomaksāti nodokļi. Nevajadzētu pielietot padomju laika metodes – atrast, piesieties un sodīt… Labāku efektu var sasniegt sadarbojoties – sarunu un konsultāciju ceļā. Esmu sastapies ar ļoti daudziem profesionāliem cilvēkiem šajās institūcijās, kas saprot sadarbības jēgu, tomēr ir arī ierēdņi, kam ir varas kompleksi un tiem sagādā zināmu prieku «spīdzināt» uzņēmējus.

Kāpēc ģenerēt 100 Ls ienākumus restorānu biznesā ir grūtāk nekā banku sektorā?

Mūsu produkts ir ļoti darbietilpīgs, turklāt tam ir riska faktori – jo pārtika bojājas, piegādātāji pārskata cenas, mainās apmeklētāju gaume un to skaits.

Ko iemācījāties kā viesmīlis Osiris, Symposium un Deko pie Nacionālās operas direktora Andreja Žagara?

Andrejs Žagars 1990–tajos uztaisīja revolūciju Rīgas sabiedriskās ēdināšanas segmentā. Ieviesa savos uzņēmumos rietumu pieeju viesmīlībai un ēdienu gatavošanai, tas bija interesants laiks gan mums darbiniekiem, gan Andreja iestādījumu viesiem. Ekspansija iespējams bija pārāk ātra un drosmīga, turklāt viņa «Jaunais restorāns» ar izcilu fushion virtuvi un dārgām, modernām iekārtām apsteidza laiku par 10–15 gadiem, tajā laikā tas būtu bijis veiksmīgs projekts Parīzē, Londonā vai Ņujorkā.

Vai jūsu patiesās ambīcijas ir veidot biznesa «astoņkāji»?

Es nedzenos tik daudz pēc naudas, kā man patīk pats radīšanas process un skatīties, kā restorāns vai bārs dzīvo. Pirmais – veidošanas posms ir darbietilpīgs, pēc tam vienmēr ir iespējas uzlabojumiem, taču es ar prieku ieeju restorānā, kur strādā manis veidota komanda un zobratiņi ir ieeļļoti un griežas. Mēs piedāvājām iegādāties Ostas skatu franšīzi, taču pagaidām daudzi uzņēmēji Latvijā nav psiholoģiski nobrieduši maksāt par to, ko tāpat var aizgūt. Kaut gan viņi kā apmeklētāji redz tikai 20 procentus no tā biznesa koncepta, kas aiz visa tā stāv. Mani vai katru nedēļu aicina iepazīties ar restorāniem/bāriem un izskatīt to pārņemšanas iespējas. Esam enerģijas pilni un gatavi iesaistīties jaunos projektos, bet jābūt pārliecībai par projekta izdošanos un labai idejai, jau pirms to uzsāk.

Bijāt nominēts balvai «Gada cilvēks tūrismā 2010» kategorijā «Restorāna vadītājs», bet uzvarēja Egle. Varbūt šogad Jums ir izredzes uzvarēt?

Esmu tai dzīves fāzei pāri, kad ir svarīgi novērtējumi vai balvas. Jau četras reizes esmu izvirzīts. Pēc Kristus vecuma pārsniegšanas iekšējā labsajūta, apmierinātība ar sevi man ir būtiskākas par citu vērtējumiem. Smejos, ka līdz brīdim, kad iešu pensijā, būs izveidota balva par mūža ieguldījumu restorānu un viesnīcu biznesā un iespējams to saņemšu.

Vai joprojām neatsakāt palīdzību mazajām viesnīcām ar mārketinga plāniem kā rūdīts konsultants?

Laikā, kad biju Viesnīcu un restorānu asociācijas prezidents, to uzskatīju par savu svētu pienākumu. Konsultēju par velti un neierobežoti. Šobrīd arī to daru – ļoti tuviem draugiem bez maksas. Norvēģim Rihardam Berugam apmācīju personālu pirms viesnīcas atvēršanas Gruzijas kalnos. Ar pārējiem es vienojos par zināmu maksu, kas gan disciplinē pasūtītāju, gan piešķir lielāku vērtību maniem padomiem. No iztikas viedokļa man nav nepieciešamības ar to nodarboties. Izvēlos tos projektus, kas man pašam ir interesanti un sadarbībai patīkamus cilvēkus. Idejas man rodas daudz un bieži, tādēļ esmu gatavs ar tām dalīties par saprātīgu atlīdzību.

Kāds ir mums vēlamais ārvalstu tūrista portrets?

Kamēr valsts neveidoja kvalitatīvu piedāvājumu maksātspējīgiem un kultūras tūristiem, tikmēr smukās, atraisītās meitenes ātri noorientējās un radīja haotisku piedāvājumu sekstūristiem. Tieši tāpat notika Prāgā. Ja no tā tiktu maksāti visi nodokļi un tas būtu civilizēts serviss, būtu vairāk ieguvumu. Problēma bija tā, ka ārzemju klienti tika rupji apkrāpti. Turpretī inteliģentos tūristus vajadzētu piesaistīt ar spēcīgu kultūras tūrisma piedāvājumu – Nacionālo operu, klasisko mūziku, interesantām ekskursijām, muzeju, mākslas un Jūgendstila arhitektūras baudīšanu. Ar augstu kvalitāti viesnīcās un restorānos.

Bijāt Inspiration Rīga valdē. Kā vērtējat Live Riga zīmolu un Rīgas kā Ziemassvētku eglītes dzimtenes konceptu?

21.gadsimtā pilsētām un valstīm ir vajadzīgi stāsti, lai iegūtu viņu uzmanību un pārliecinātu viņus izvēlēties Latviju kā sava ceļojuma galamērķi. Konkurence par tūristu globāli ir ļoti liela. Un Ziemassvētku eglītes ideja nemaz nav peļama. Live Riga ir budžets, ar kuru var sākt strādāt. Latvijas tūrisma mārketinga hroniskā kaite ir bijusi naudas trūkums. Protams, uz Norvēģijas 80 miljonu eiro fona, ko viņi izlieto tūrisma reklāmai, mūsu Live Riga 3 miljoni eiro šķiet visai niecīgas investīcijas. Ērika Stendzenieka radītā «Zilā govs» bija labs stāsts, tas būtu bijis efektīvāks, ja paralēli ietu iekšējā kampaņa, lai Kurzemes iedzīvotāji mācētu tūristus ieinteresēt ar vienādām teikām.

Vai mums būtu jāorientējas uz «zaļo brīvdienu» piedāvāšanu ārzemniekiem, velotūrisma maršrutiem laukos?

Noteikti, ka jā! Aktīvā tūrisma cienītāji ir pozitīvi un inteliģenti. Velotūrisma attīstību bremzē fakts, ka nav attīstīts veloceliņu tīkls. Bedrainie autoceļi rada baisu iespaidu. Asociācija «Lauku ceļotājs» aktīvi iestājas par infrastruktūras uzlabošanu un reģionālā tūrisma attīstību, veicinot arī uzņēmēju apmācību un kapacitātes stiprināšanu. Domāju, ka nākotnē mēs plūksim šīs ilgtspējīgās attīstības pieejas augļus.

Kā vērtējama starptautiska izstāžu kompleksa būvniecības iecere pie lidostas «Rīga»?

Ja būs ļoti laba infrastruktūra un gudrs menedžments, kas šurp atvilinās starptautiskas izstādes, tas varētu piesaistīt simtiem tūkstošu turīgu biznesa tūristu un radīt prāvus ieņēmumus avio industrijai, viesnīcām, restorāniem un iepirkšanās centriem. Jāatceras, ka neviena valsts labprātīgi mums neatdos savas ejošās izstādes. Mēs varam radīt jaunas, izcilas, reģionālas izstādes, kā arī jau notiekošās pacelt citā līmenī. Tas jāskata kontekstā ar lidostas «Rīga» termināļa paplašināšanas plāniem.

Gaisā virmoja starptautiskā tīkla Hyatt (215 viesnīcas 43 valstīs) ierašanās Tango projektā starp Dzirnavu, Tērbatas un Kr.Barona ielu. Kas to aizkavēja?

Redziet, ķēdes kā Hyatt vai Kempinski pašas neiegulda naudu nekustamajā īpašumā un neko nebūvē. Tās piedāvā vai nu menedžmenta līgumu vai franšīzi. Tango projektā viss būs atkarīgs no īpašniekiem – vai viņiem izdosies projektu pabeigt. Kamēr nav parakstīts operēšanas vai franšīzes līgums, mēs nevaram runāt par starptautiskas ķēdes ienākšanu. Piemēram, viesnīca Rīga bija parakstījusi nodomu protokolu ar Kempinski, taču tās īpašnieki neveica paredzētās investīcijas viesnīcas remontdarbos un Kempinski nav viesnīcā Rīga. Rīgā pirms Pasaules hokeja čempionāta tika sacelts pārāk daudz vienveidīgu un vienmuļu viesnīcu, ko šobrīd nevaram aizpildīt. Tur vainojama uzņēmēju provinciālā domāšana savienojumā ar tuvredzīgu alkatību. Redz – būvējam viesnīcu, jo uz pasaules čempionātu sabrauks daudz viesu un mēs atpelnīsim investīcijas. Tas nav tik vienkārši – biļetes nonāk melnajā tirgū, interesenti pirms čempionāta tās nevar iegādāties, tad čempionāts beidzas un ko nu? Viesnīcu bizness uzplauks, ja pieaugs konkurence aviopārvadātāju vidū, ienāks jaunas kompānijas, attīstīsies dzelzceļa satiksme ar Rietumeiropu un, ja veidosim ātrgaitas šosejas, būs jaunas prāmju līnijas. Pašlaik Polija mūs šķir no pārējās ES.

Vai hosteļi, savairojoties kā sēnes pēc lietus, ir aizņēmuši trūkstošo divu zvaigžņu viesnīcu segmentu?

Jūs uzminējāt.

Jūs viens no pirmajiem aģitējāt par tūrisma policijas vienības izveidi?

Jā, ir liels gandarījums, ka to sagaidīju pēc sešiem gadiem. Tūristi Vecrīgā un tās tuvumā tagad jūtas daudz drošāk. Neesmu gan izpētījis viņu pilnvaras, bet tā varētu palīdzēt pret atsevišķu taksometru un bāru piekopto krāpniecību.

Vai viesnīcnieki aktīvi pārdodas austrumu puses investoriem?

Domāju – ir nogaidoša situācija. Taču daudzi viesnīcnieki ir noguruši no nenoteiktās situācijas nozarē un no valsts nodokļu politikas. Un gatavi pārdot savus uzņēmumus par apmierinošu cenu. Reizēm neizdodas vienoties, jo krievu investori grib pirkt lēti, izmantojot krīzes situāciju. Investoriem no Krievijas ir vilinoši iegādāties īpašumu ES valstī un iegūt uzturēšanās atļaujas. Labi, ka vairums viesnīcu paliek rietumu menedžmenta pārvaldē un neievelk šeit specifisko krievu biznesa kultūru, kas ilgtermiņā Latvijas viesnīcu sektoram kopumā nenāks par labu.