Jurašs: Lembergu cietumā – pierādījumu ir pārāk daudz, lai nebūtu notiesājoša sprieduma

«Man pietiek zināt pavisam mazu daļu pierādījumu, kas kriminālprocesā ir vērsti pret Aivaru Lembergu, lai būtu pārliecība, ka viņam tiks piespriests notiesājošs spriedums – citu iespēju es nemaz īsti nepieļauju,» intervijā ar BNN atzīst pašreizējais Rīgas domes opozīcijas deputāts un bijušais Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja darbinieks Juris Jurašs.

Jurašs atzīmē, ka ir acīmredzami, ka Lembergs mēģina novilcināt tiesas procesu pēc iespējas ilgāk, kas viņam arī izdodas. Vienlaikus viņš uzsver: «Nevar nepamanīt, cik ļoti Lembergs nervozē un, manuprāt, uzvedas ļoti neadekvāti, ne tikai komunikācijā ar sabiedrību, bet arī ar savu rīcību tiesā. Proti, tiesa ir spiesta jau vairākas reizes piemērot procesuālu sodu Lembergam, notiekošais tiek pārvērsts par farsu – tiesai netiek atbildēts pēc būtības.»

Runājot par kopējo situāciju, kas skar «Oligarhu sarunas», Jurašs norāda, ka problēma ir tajā, ka pieminētie cilvēki, piemēram, Ainārs Šlesers, Aivars Lembergs un Andris Šķēle, nerunā par to, kādi Latvijai svarīgi lēmumi būtu jāpieņem, lai tā attīstītos, bet gan par to, kā resursus, kas pieder valstij, varētu iedalīt sev. «Tajās ir manāms nemitīgs savtīgums – savu personisko, mantisko vēlmju apmierināšana,» uzsver bijušais KNAB pārstāvis.

Šādu situāciju Jurašs nosauc par parazitēšanu uz valsts un tās iedzīvotāju rēķina. Proti, pieminētie cilvēki domājot tikai par sevi un ignorē sabiedrības intereses.

Savukārt, runājot par pašreizējo parlamentārās izmeklēšanas komisiju, viņš atzīmē, ka tā spilgti demonstrē aktuālo Lemberga ietekmi Latvijas politikā.

«Tas, ko Lembergs visdrīzāk ir izdarījis – daļu deputātu ir padarījis atkarīgus no viņa. Vienīgi jautājums – kādā veidā? Vai tas, ka Lembergs ir viņus iekārtojis darbā? Finansiāli atbalstījis? Vēl kādā citā veidā? Šie cilvēki noteikti ir saprātīgi domājoši un paši apzinās, ka tas formāts, kādā šobrīd notiek parlamentārā izmeklēšana, ir absolūti nepieņemams un amorāls. Tas, ka viņi tur piedalās, apstiprina Lemberga spēcīgo ietekmi – viņiem neļauj rīkoties citādi, kas noved pie tā, ka šie politiķi nav objektīvi un tādi nevar būt,» daļu parlamentārās komisijas sastāvu raksturo Jurašs.

Viņš ironizējot norāda, ka situācija izskatās tā, ka Lembergs ir iejuties skolotāja lomā, sadalot teju katram «padotajam» savu uzdevumu. Pēc viņa domām, komisijas sastāvā ir cilvēki, kas rūpējas par Lemberga drošību. «Tas ir vēl viens Lemberga varas pierādījums – viņš spēj, ja tā var teikt, «sakārtot sev vajadzīgo komisijas sastāvu, konsultantu loku», lai fināla rezultāts būtu maksimāli labvēlīgs viņam.»

Tomēr Jurašs atzīst, ka sākotnējā ideja par šādas komisijas izveidi bija ļoti atbalstāma, vienīgi pašreizējais izpildījums nav pieņemams. Jau Ingunas Sudrabas ievēlēšana vieš neizpratni, arī Mārtiņa Šica mainīgie lēmumi liek pastiprināti domāt par paņēmieniem, kādā veidā Lembergs panāk sev vēlamo rezultātu.

Pēc Juraša domām, Sudrabai vajadzēja atteikties no vadošās pozīcijas šajā komisijā, zinot faktu, ka ir pieminēta «Oligarhu sarunās». Viņai paliekot komisijā, rodas interešu konflikts.

Tāpat Jurašs uzsver, ka pašreizējā komisija izskatās pēc izsmiekla. «Šie cilvēki jau sen novirzījušies no tiem svarīgajiem uzdevumiem, kuri savulaik tika definēti, – runāt un domāt par to, cik liels ir valsts sagrābšanas un/vai valsts nozagšanas risks, cik tas ir aktuāli, kas ir jādara, lai nākotnē nepieļautu tādu iespējamību, un runāt, kas ir tie iemesli, kāpēc nesekmējās ar «Oligarhu sarunu» kriminālprocesa izmeklēšanu.»

Viņš atkārtoti atgādina, ka sarunas galvenā tēma ir par valsts varas sagrābšanu. Un, ja komisijas sastāvs nemainīsies, tad, pēc Juraša domām, ir naivi cerēt, ka šis komisijas darbs virzīsies uz priekšu. Tomēr viņš atzīst, ka cer uz Andreja Judina alternatīvo slēdzienu, jo viņš šim jautājumam ir pievērsies nopietni un profesionāli.

«Redziet, tas, ko Lembergs ir izdarījis, esot ilgstoši pie varas, – viņam ir bijusi iespēja panākt to, ka ļoti daudzos stratēģiski nozīmīgos amatos tiek ielikti viņam lojāli cilvēki. Patiesībā tas ir viens no galvenajiem priekšnosacījumiem, lai viņš ietekmētu daudzus valstiski nozīmīgus procesus un panāktu sev nepieciešamo lēmumu pieņemšanu.»

Viņaprāt, Lemberga intereses vienmēr ir bijušas ļoti šauras, proti, izmantojot savu politisko ietekmi un varu, vairot savu personisko labklājību– pretēji sabiedrības vajadzībām un interesēm. «Skaidrs ir viens, šīs «Oligarhu sarunas» atklāj Lemberga patieso būtību.»

To, ka Lembergs joprojām ir Latvijas politikā, Jurašs uzskata par sabiedrības muļķošanas un manipulēšanas rezultātu. «Viņam neinteresē, lai tiešām palīdzētu sakārtot valsti un risinātu aktuālās problēmas, kādas mums ir. Piemēram, lielā nabadzība un sociālā nevienlīdzība.» Uzskats, ka Lembergs vismaz dalās ar to, ko nozadzis, esot ļoti nepareizs un nepieņemams.

Jurašs «Oligarhu sarunu» publiskošanu uzskata par ļoti svarīgu soli, jo tādējādi sabiedrībai ir iespēja mainīt viedokli par vienu vai otru personu, kas ir pieminēta vai ir piedalījusies šajās sarunās. «Skaidrs ir viens, ka šīs sarunas jau pēc satura nedrīkst būt nekāds valsts noslēpums – to saturs ir sabiedrībai svarīgs.»

Vienlaikus Jurašs ir pārliecināts, ka tuvākā nākotnē situācija Latvijas politikā uzlabosies un Lemberga ietekme būtiski mazināsies. «Ir svarīgi, lai sabiedrība apzinās, kas ir nelaimju cēlonis.» Viņaprāt, tieši Lemberga ilgstošā atrašanās pie varas ir bijusi ļoti kaitnieciska Latvijas attīstībai. «Ir palaists garām ļoti daudz lielisku iespēju attīstīties un kļūt par drošu, plaukstošu un labklājigu Eiropas valsti,» tā bijušais Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja darbinieks.