Kairišs: Tie, kuri neiet uz 13.Saeimas vēlēšanām, realizē uzstādījumu, ka šī ir lūzeru valsts

«Latvijas neatkarība ir lieta, ko nedrīkst «palikt zem sitiena». Es netaisos izpaust morālo pārākumu pār tiem, kas neies uz vēlēšanām, bet tīri cilvēciski es to nekādā veidā neakceptēju. Man tas šķiet pazemojoši. Cilvēks pats sevi degradē un iznīcina, šādā veidā izturoties pret valsti, kurai ir tik sarežģīts brīdis. Nepiedalīšanos pašreizējos apstākļos – es to klasificētu jau kā noziegumu,» sarunā ar BNN saka režisors Viesturs Kairišs.

«Ejot uz šīm vēlēšanām, tu pierādi, ka tici tam, ka Latvijas valsts ir veiksmīga un var būt veiksmīga. Tu tici, ka vari to ietekmēt,» turpina Kairišs. Viņš uzskata, ka tie, kas neiet, ir nonākuši «Kremļa lakstīgalu dziesmas vārdu suģestijā», piebilstot, ka tie, kuri neiet uz 13.Saeimas vēlēšanām, realizē uzstādījumu, ka šī ir lūzeru valsts.

Komentējot to, ka, pēc SKDS aptaujas datiem, ceturtā daļa balsstiesīgo nav izdarījusi izvēli, Kairišs pauž, ka pie mūsdienu politiskā spektra tas ir pieņemami. «Es domāju, ka tas tā ir tāpēc, ka nav viegli izvēlēties.»

«Ir primitīvi nebalsot par tām partijām, kuru reitingus SKDS uzrāda zem 5% barjeras»

«Vēlētāj, varbūt neizvēlies tās partijas, kuru reitingi ir zem 5%, jo diez vai tās tiks [Saeimā] un tu savu balsi atdosi par velti. Labāk balso par tiem, [kas ir virs 5% barjeras], tur tomēr kaut kāda stabilitāte,» par SKDS veiktajām aptaujām sarkastiski izsakās režisors. Kairiša prāt, ir primitīvi nebalsot par partiju tikai tādēļ, ka SKDS aptauja tās reitingus uzrāda zem 5%.

«Manuprāt, SKDS aptaujās vienmēr var just vienu ļoti izteiktu tendenci – tā kalpo dažām lielajām partijām, lai uzturētu viņu reitingus un ļoti cīnītos pret mazajām partijām, visu laiku nogrūžot uz leju to reitingus, kas [rezultātā] izrādās daudz lielāki. Es to nevaru nejust, jo vēlēšanās tas vienmēr pierādās,» viedokli pauž Kairišs.

Viņš atzīmē, ka «sociālajās aptaujās jautājuma formulējumam un uzstādījuma veidam ir grandioza nozīme – savus jautājumus var formulēt tādā veidā, lai iegūtu sev vai «savam saimniekam» vēlamu rezultātu». «SKDS pārtiek arī no dažādiem Ventspils projektiem. Vai tad jūs kādreiz aizdomājaties, ka Ventspils kaut reizi man pasūtītu kādu projektiņu? Nu tad padomājiet. Manuprāt, tā lieta nav tīra. Tiešām nav tīra. Brīvajam tirgum vajadzētu sodīt šādas kompānijas ar to, ka nākamreiz tiek izvēlēts uzticamāks avots – kas nav tik aizdomīgs.» Kairišs gan piebilst: «Es arī negribu baigi apvainot viņus, jo skaidrs – kaut kādas tendences jau SKDS ierāda. Tik traki jau arī nav.»

«Mēs paši ļaujam šiem cilvēkiem par sevi ņirgāties!»

Zaļo un zemnieku savienība (ZZS), Kairiša prāt, tomēr tiek sodīta par «oligarhu sarunām», komentējot partijas reitingu krišanos kopš janvāra no 15,3% uz 9,4%, vērtē režisors. «Es sabiedrībai gribu «uzsist uz pleca», ka tomēr kaut kas strādā – nav tā, ka pilnīgi nesodīti paliek jebkas,» atsaucoties uz publiskotajām «oligarhu sarunām» žurnālā Ir, saka režisors. «Tas, man šķiet, demokrātijas vienīgais spēks.»

Izsakoties par parlamentārās izmeklēšanas komisijas galaslēdzienu par «oligarhu lietu», viņš teic: «Tas bija kauns. Tas bija pazemojums. Tas, ka Latvijas sabiedrība tajā dienā, kad [Ingunas] Sudrabas [vadītā] komisija pieņēma šo šausmīgo lēmumu, negāja simtiem tūkstošu cilvēku apmērā pie Saeimas un nelika Saeimu atlaist, nozīmē, ka mēs nesaprotam, kas ir mūsu tiesības un pienākumi. Mēs paši ļaujam šiem cilvēkiem par sevi ņirgāties!»

«Es redzu, ka sabiedrība soda Nacionālo apvienību par tiesiskumu. Sabiedrība soda Vienotību par visu Solvitas Āboltiņas «ķīseli». Manuprāt, sabiedrībai ir jāsoda politiķi par to, ko viņi izdara sliktu. Tāds, manuprāt, ir spēcīgas demokrātijas mehānisms,» pauž Kairišs.

«Gundars Daudze (ZZS) nevar atļauties televīzijas ekrānā nejauši kaut kā izsprauslāt no sevis «jauku frāzi» par gatavību iet valdībā ar Saskaņu un pēc tam ilgi taisnoties, ka viss ir izrauts no konteksta. Nē, politikā ir tā – ja tu kaut ko tādu izdari, tad esi «politiskais līķis». Un viss. Politika ir ļoti nežēlīga,» redzējumu pauž režisors.

Viņš turpina ar to, ka demokrātija soda politiķus par ļoti nopietniem pārkāpumiem un tai skaitā, pat ja radušās tikai aizdomas. «Nav jau tā, ka visas aizdomas var norakstīt uz fake news (viltus ziņas – no angļu val.). Aizdomām ļoti bieži, īpaši, ja tās parādās atkārtoti, ir kaut kāds pamats.» Kairišs uzskata, ka «mēs vēl ļoti tālu esam no sabiedrības, kas patiesi var sodīt, bet var just, ka procentuāli šis process tomēr notiek».

«Ja būs Saskaņas valdība, tad varbūt būs vienkārši jāiet politikā un jācīnās»

«Jāsaprot, ka sadarbība ar Saskaņu nav sadarbība ar Saskaņu – tas ir Kremlis. Tā ir sadarbība ar «Putina scenāriju». Tas ir ļoti svarīgs faktors. Man neinteresē nekādas «sarkanās līnijas», bet kategorisks «nē», ko es vienkārši izjūtu no katras poras. Uzreiz kategoriski atmetamas partijas, nerunājot par Saskaņu, Latvijas Krievu savienību, ir KPV LV un Zaļo un zemnieku savienība (ZZS). Skaidrs – nauda tur liela, «Kremļa programmas» tiek sastādītas labas, un es nešaubos, ka tur noteikti ir daudz pozitīvi objektīvo lietu, tikai tā ir citas valsts ietekme, ko es negribētu, lai tā tik lielā mērā pavairojas mūsu valstī. Ja būs Saskaņas valdība, tad varbūt būs vienkārši jāiet politikā un jācīnās,» saka režisors.

Par to, kā kopumā izdarīt izvēli no tik daudzām partijām, Kairišs nosaka: «Lai cilvēki vērtē, kā viņiem patika šis darbs. Ja cilvēks ir apmierināts, lūdzu, balso par līdzšinējām varas partijām. Neesi apmierināts, arī, lūdzu, pietiekami plaša izvēle.» Viņš piebilst, ka Latvijas neatkarības idejai jābūt pārstāvētai gan konservatīvā, gan sociāldemokrātiskā, gan liberālā, gan nacionālā veidā, proti, jebkura liela ideja nevar būt pārstāvēta caur kādu atsevišķu virzību.

Režisors uzsver, ka viņam ir fundamentāli uzskati, bet, skatoties no situācijas, «reizēm ir jābūt mazliet konservatīvākam, tad nedaudz liberālākam». «Pavisam kreisam jāpaliek, kad redzams, ka nevienlīdzība ir tik ārprātīgi liela,» spriež Kairišs.

Slēpšanās aiz «pareizajām diskusijām»

Izvērtējot, kāpēc Latvija, viņaprāt, nav spējusi atbrīvoties no PSRS un attiecīgo metožu ēnas, Kairišs atskatās uz Padomju Savienības beigām: «Valsts drošības komiteja (VDK) saprata, ka vecais padomju režīms neizbēgami sabrūk un ka vajag sadarboties ar jauno. Tad pa priekšu palaida dažus «tautas vadoņus prievītēs». Ilgi jau viņi tur «nelēkāja», tur sanāca «īstie džeki». Beigās visu varu pārņēma tā pati vecā sistēma.» Viņš norāda, ka tad, kad Latvija atdalījās no PSRS un pastāvēja kā jau suverēna valsts, tad vecā vara, kas turpināja darboties «no apakšas», vienkārši fiziski nevarēja atstāt vecos likumus, jo spiediens bija arī no ārzemēm – mainīt daudzus likumus, ievest dažādas iniciatīvas. «Ārēji, formāli demokrātiskā valsts tika sakārtota,» Latvijas atgūtās neatkarības sākumu vērtē Kairišs.

Komentējot novilcināto lēmumu par to, vai un kad, un kā atvērt «čekas maisus», Kairišs vien īsi nosaka: «Aiz «pareizajām diskusijām» tiek slēpts viens lēmums – neatvērt! Tas ir tik acīmredzams.»

Režisors piebilst, ka ir «skaidrs, ka Latvijā ir Padomju savienības mantojums». «Tāpēc arī es priecājos par dažām jaunajām partijām, kuras precīzi izvirza sociāldemokrātisko uzstādījumu, kuram es tiešām saredzu nākotni. Ne tikai šajā Saeimā, bet fundamentāli.»

«Mēs jau zinām, kurās partijās ir bijušie komunistu bosi. Viena partija mums vispār ir kā bijušo kolhoza priekšsēdētāju un visādu bijušo komunistisko organizāciju vadoņu izlase, kuri arī jaunos cilvēkus [savas partijas politiķus] veido pēc savas līdzības. Es domāju, ka cīņa pret komunistisko pagātni, kas nav izcīnīta, Latvijai joprojām ir svarīga,» uzsver Kairišs.

Režisors izceļ domu, ka viņu vairāk satrauc tas, ka šo [PSRS] mehānismu izveidoja Maskava. «Jā, mēs atdalījāmies [no PSRS], bet šis mehānisms turpina eksistēt. Cilvēki joprojām zināmā mērā ir tam pakļauti. Es šausmīgi satraucos par to, ka mēs caur šo mehānismu tiekam ietekmēti no mums naidīgas valsts politikas virziena. Tas ir mans vislielākais satraukums.» Viņš piebilst, ka nekādas morālās tiesas viņu neinteresē. «Nu, lai viņš, cilvēks, dzīvo [kā grib]. Vienkārši es negribu, lai tas [mehānisms] ietekmē šo valsti. Bet ietekmē. Turpina ietekmēt. Mēs to nevaram noliegt. Mēs to nevaram neredzēt.»

«Mēs sastāvam no demokrātiskiem institūtiem, un esmu pārliecināts, ka lielākā daļa ir simulācijas»

Pārdomas režisoram raisa, cik patiesi demokrātiska mūsdienās ir Latvijas pārvaldes sistēma. Kairišs stāsta, ka ir vēlējies piedalīties dažos Kultūras ministrijas konkursos. «Mani vienmēr laipni «pasūtīja». Kad gribēju piedalīties, uzskatot sevi par diezgan augsta līmeņa ekspertu, katrā ziņā augstāku par tiem, kas pēc tam tika komisijā izvirzīti, tad man radās aizdomas. Un tas ir kaut kādā Kultūras ministrijā, kur nav naudas. Es varu iedomāties, kā notiek «īstajos» konkursos.»

«Es vienkārši redzu, ka arī demokrātiskas institūcijas, kaut vai kaut kādi konkursi, tiek pakļauti ļoti nedemokrātiskām metodēm. No šīs pieredzes es varu secināt, ka demokrātiskas iestādes tiek simulētas – lēmumi tiek pieņemti «vecajā stilā», kad konkursa komisija tiek radīta tādā veidā, lai uzvarētu vajadzīgais cilvēks. Ļoti vienkārši. Mēs sastāvam no demokrātiskām institūcijām, bet esmu pārliecināts, ka lielākā daļa [no tām] ir simulācijas,» pārdomās dalās režisors.

«Mūsu valsts puvums ir mūsu neatkarības lielākais drauds»

«Izmeklēšanas komisija, prokuratūras darbība, KNAB [Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja] darbība ir tas, ko mēs gribam mainīt. Šīs lietas ir valsts puvuma sastāvdaļa, kuru ar vēlēšanām vajag izravēt. Tas ir tā, kā ēst ābolus rudenī. Es katru dienu ēdu ābolus. Un dažos ir visādas puvuma pazīmes. Tās vienkārši izgriež un tad ēd šo veselīgo augli. Neviens taču neēd ābolu ar visu puvumu,» iezīmē režisors. Viņš uzsver, ka «mūsu valsts puvums ir mūsu neatkarības lielākais drauds».

Par pašreizējo sabiedrības noskaņojumu pirms pašām vēlēšanām Kairišs nosaka: «Sabiedrības noskaņojums Latvijā, ko mēs arī redzējām pāvesta vizītē, diemžēl ir tāds, ka visiem ir pilnīgi vienalga, kas notiek. Tas ir skumji, bet tā ir jaunas sabiedrības pazīme. Mūsu valsts, sabiedrība ir [vēl] veidošanās stadijā.»

Viņš piebilst, ka šo vienaldzību izmanto cilvēki vai grupējumi, ko bieži sauc par partijām. «Viņi izmanto pilsoņu vājo aktivitāti un izpratni par savām pilsoņa tiesībām un pienākumiem.»

Lai iezīmētu katru vēlēšanu svarīgumu, Kairišs min Andreja Pumpura Lāčplēša varoņus: «Starp Lāčplēsi un Tumšo bruņinieku Daugavas krastā pie Lielvārdes norit mūžīga cīņa, kas turpinās jau gadsimtiem. Tāpat arī cīņa par Latviju nav vienreiz izcīnāma, tā ir nemitīga.»