Parlamentārā izmeklēšanas komisija uz sēdēm ir sākusi aicināt «Oligarhu lietas» jeb valsts sagrābšanā apsūdzētās personas. Viena no centrālajām personām, pret kuru vērsta apsūdzība, – bijušais politiķis Ainārs Šlesers – ir jau stājies komisijas priekšā, lai atbildētu uz jautājumiem. Tomēr pēc «Oligarhu lietas» parlamentārās izmeklēšanas komisijas pārstāvja Andreja Judina teiktā «Šlesers nerunāja pēc būtības un neatbildēja uz uzdotajiem jautājumiem, bet runāja savu «sagatavoto runu», kuru neviens nepārtrauca.
«Šlesers apgalvoja, ka ir gatavs runāt citā formātā, bet viņš nav gatavs runāt nekādā formātā. Šis cilvēks negrib sadarboties ar komisiju,» BNN stāsta Judins, kurš bija piekritis Šlesera piedāvājumam satikties un izrunāt lietas bez žurnālistu klātbūtnes, taču beigās saņēmis atteikumu no viņa.
Neizpratni radījis arī Šlesera līdzi paņemtais advokāts, kuram komisijas priekšsēdētāja Inguna Sudraba ļāvusi runāt. «Vadītāja ļāva advokātam runāt, un principā viņš bija diskusijas dalībnieks. Līdz ar to bija jāiesaistās diskusijā ar advokātu, kas ir ļoti dīvaini, ņemot vērā komisijas formātu un uzdevumu,» atzīmē Judins.
Šāda situācija ir radusies, jo komisijas darbs nav organizēts konstruktīvi. Proti, ja Šlesers runāja aplinkus, Sudrabai vajadzēja viņu pārtraukt un mudināt runāt pēc būtības. «Tomēr iznākumā Šlesers runāja savu «sagatavoto runu», tādējādi neatbildot uz maniem jautājumiem, kas liedza iespēju komisijai uzzināt ko jaunu,» atzīmē Judins.
«Tā ir Šlesera pozīcija, un diemžēl ir sanācis tā, ka vadītājas komisijas darbs nodrošina iespēju viņam šādi rīkoties. Protams, ja ir runa par viņa privāto dzīvi, viņš var neliecināt, te viss ir loģiski. Tomēr, ja ir uzdoti jautājumi par procesiem valstī, par notikumiem, kas saistīti ar tiem laikiem, kad viņš strādāja kā valsts amatpersona, tad izvairīšanās no atbilžu sniegšanas būtībā ir pretrunā ar likumu.»
Pēc Judina domām, komisijas locekļu noskaņa ir – ja kādam dots vārds, tad viņš var runāt visu, ko viņš grib un cik viņš grib. «Tomēr šāda situācija ir nepieļaujama un lieka laika kavēšana.» Tāpat viņš atzīmē, ka parlamentārās izmeklēšanas komisijas stils, kādā tā darbojas, varētu būt citāds. «Vajadzētu vairāk piestrādāt, lai notiktu savstarpējā informācijas apmaiņa.»
Runājot par to, vai nepieciešams aicināt uz komisiju pieminētās personas, Judins uzsver: «Nepārprotami ir jādod iespēja, ir vairāki jautājumi, tie nav tikai divi uzvārdi, kas figurē «Oligarhu lietā», un vispareizākais tomēr ir uzaicināt arī tos cilvēkus, kas ir pieminēti un dot viņiem iespēju paust savu nostāju. Cik noprotu, daži ir ļoti skeptiski par šo tēmu – lai viņi izsakās!»
Vienlaikus politiķis uzsver, ka ir jākoncentrējas uz to, ja pieaicinātā persona desmit minūtes nerunā pēc būtības, nevajag gaidīt un cerēt, ka tā tomēr sāks.
Judins cer, ka Sudraba mainīs savu stilu: gadījumos, kad cilvēks izvairās no atbildes vai izmanto iespēju runāt un uzdot savus jautājumus, nevis, lai atbildētu, no komisijas būs atbilstoša reakcija. «Jo komisijas locekļi nāk uz sēdēm nevis, lai vienkārši novērotu pieaicināto personu priekšnesumus, bet uzdotu nepieciešamos jautājumus, kuru viņi varētu paskaidrot,» uzsver Judins, piebilstot, ka ir jāsaprot, kurš veic izmeklēšanu un kurš nāk atbildēt uz jautājumiem.
«Man šķiet, ka dažiem komisijas locekļiem šī nostāja nav skaidra. Viņi uzskata, ka pieaicinātās personas ir izdarījuši lielu pretimnākšanu, tādējādi komisijas locekļi būs tie, kas klausīsies, novēros kā teātra skatītāji.»
Judins neslēpj, ka parlamentārā izmeklēšanas komisijas sastāvs varētu būt cits un tad arī rezultāts būtu cits.
Runājot par materiāliem, ar ko Judins iepazīstas, viņš uzsver, ka to apjoms ir ļoti liels. Viņš arī atzīst, ka viņam pieejamā informācija nerada ne mazākās šaubas par valsts sagrābšanas esamību. Turklāt materiālos figurē arī citi cilvēki, citi darbi.
«Informācija liecina, ka vairāki cilvēki izmantoja savu ietekmi, politisko kapacitāti, lai pieņemtu lēmumus, kas ir izdevīgi atsevišķiem, teiksim tā, ekonomiskiem grupējumiem. Ekonomiskie veidojumi pieder viņiem, viņu sabiedrotajiem, pietuvinātajām personām. Būtībā valsts ir izmantota kā līdzeklis, lai nodrošinātu atsevišķām personām iespēju gūt ekonomisko labumu un tur ir vairāki fakti,» uzsver Judins.
Runājot par to, vai situācija valstī mainās, politiķis atzīmē: «Redziet, mums ir aizdomas, ka tādas darbības ir bijušas vienmēr, tagad ir fakti, un mēs varam runāt par situāciju 2010., 2011.gadā, bet mums nav tik daudz faktu par 2016., 2017.gadu.»
Polītiķiem bail no oligarhiem.