Ķīlis: Pārmaiņu iniciatīvām izglītībā ilgstoši trūkst politiska atbalsta

Stingra politiskā atbalsta nodrošināšana pārmaiņu iniciatīvām un patiesi nozīmīgu projektu atlase struktūrfondu finansējumam līdz 2020.gadam – šos kā galvenos 2015./2016. gada izaicinājumus izglītības un zinātnes jomā norāda profesors Roberts Ķīlis, uzstājoties Ekonomistu apvienības rudens konferencē.

Šajā gadā izglītības un zinātnes jomas ir pārmaiņu procesā, taču sektoros tās notiek ar dažādu jaudu, ritmu, dziļumu un sarežģījumiem, uzskata Ķīlis. Visraitāk pārmaiņas norisinās profesionālās izglītības jomā, kur notiek koncentrācija uz 11 reģionāliem profesionālās izglītības kompetenču centriem. Par ERAF līdzekļiem tiek pabeigti šo centru modernizācijas darbi, turklāt stratēģijai par profesionālās izglītības ciešāku sasaisti ar darba tirgu ir vispārējs atbalsts – valdībā, nozarē, pašvaldību un sociālo partneru vidū.

Vispārējā izglītībā pārmaiņas ir nevienmērīgas. Strauja pozitīva attīstība vērojama tehnoloģiju plašā izmantošanā, svešvalodu agrīnā apmācībā (no 1.klases visās skolās), virzībā uz STEM priekšmetu jaudas palielināšanu, plašā alternatīvu mācību metožu un saturu ieviešanā. «Cīņu objekts» varētu būt jauna satura veidošana, ko, līdz ar atteikšanos no vecajiem standartiem, nepieciešams darīt daudzos priekšmetos.

Skolu tīkls tiek  racionalizēts, taču lielākie sarežģījumi saistās ar pedagogu motivācijas sistēmas jauna modeļa ieviešanu. «Ja Izglītības un zinātnes ministrija un arodbiedrības ir atradušas kompromisu, tad ilgstoši pietrūkst viennozīmīga atbalsta valdībā,» uz problēmu norāda Ķīlis.

Vērtējot zinātnes sfēru, optimismu vieš zinātnes strukturālas pārmaiņas – institūtu konsolidācija, valsts pētniecības programmu mērķtiecīgāka izmantošana, starptautiskā konkurētspējas un vērtējuma atzīšana, taču Ķīlis vērš uzmanību uz lielākajiem izaicinājumiem šajā jomā – pirmkārt, nepieciešamību veikt kvalitatīvu, pārmaiņas patiesi veicinošu projektu atlasi struktūrfondu finansējumam, lai līdz 2020. gadam pieejamos vairāk kā 300 miljonus eiro izmantotu stratēģiski un jēgpilni. Svarīgi būtu mobilizēt augstas raudzes izglītības pārvaldības ekspertīzi, analīzi un rekomendācijas, piemēram, domnīcu vai pētnieku/praktiķu grupu veidolā, kas līdz šim – suboptimāli – pirktas kā starptautisks ārpakalpojums vai radīta civildienesta ietvaros. Viņaprāt,  būtu arī nepieciešams pārdefinēt kompetences centru stratēģiju, galvenokārt pētniecības – industrijas pārnesē, lai lielāks skaits pētnieku grupu drīzumā varētu iesaistīties konkurencē par starptautisko publisko (Horizonts 2020) un privāto finansējumu.

Pēc Ķīļa domām, visnenoteiktākā situācija ir augstākās izglītības jomā. Iesaistītās puses ir pieņēmušas reformu platformu valodu, piekritušas pārejai uz citu finansēšanas modeli, ar atšķirīgiem panākumiem noris internacionalizācija.

Liela problēma ir straujā studējošo skaita sarukšana un pieaugošā aizplūšana uz ārzemēm, uzskata eksperts, diemžēl tā netiek kompensēta ar mērķtiecīgu studiju kvalitātes un internacionalizācijas kāpināšanu. Vairākas Lietuvas un Igaunijas augstskolas progresē starptautiskajos reitingos, bet Ķīlis ir skeptisks, vai Latvijas Universitātei izdosies īstenot savu stratēģisko mērķi tuvākajos 5-8 gados iekļūt Eiropas labāko simtniekā. Šogad uzsākta jaunā Akadēmiskās informācijas centra darbība un Ķīlis pieļauj, ka studiju programmu/virzienu akreditācija 2018. gadā būs daudz striktāka un kvalitatīvāka.

Augstskolu autonomija, komplektā ar nereformēto augstskolu pārvaldības mehānismu jeb Senātu dominanci, pēc būtības nevieš cerības, ka sektors pats strauji progresēs, pat, ja būtu publisko finanšu injekcija. Nopietnākas izmaiņas gaidāmas pēc 3-5 gadiem, secina pētnieks.

Ref: 102.000.102.10593