«Ja Vienotībai būtu interese, un tā vēlētos atgriezties pie vērtībām, kuru dēļ piedalījos tās dibināšanā, varētu apsvērt nepieciešamību atgriezties un nākt talkā šai partijai. Manas zināšanas, jaunā pēdējo 5-6 gadu pieredze, varētu būt noderīga tās politikas restartā un ietekmes atjaunošanā,» intervijā ar BNN atzīst Ventspils domes opozīcijas deputāts Ģirts Valdis Kristovskis.
Kristovskis atceras, ka Vienotības sākumposmā, pirmajā pusotrā gadā, kamēr vēl piedalījās partijas veidošanā, nācās saskarties ar spēcīgu trīs Vienotību veidojošo politisko spēku – Pilsoniskās savienības, Sabiedrības citai politikai un Jaunā laika sāncensību.
«Ne vienmēr tā bijusi veselīga konkurence. Uzskatu, individuālo mērķu, politikas veidošanas taktisko risinājumu un paņēmienu nesaderība, atšķirīgā izpratne par politiskajiem kompromisiem veidojušas saspringtas attiecības, audzēja Solvitas Āboltiņas neizsīkstošo vēlmi apspēlēt Pilsonisko savienību, pāraugusi tieksmē «izčakarēt Kristovski»,» stāsta politiķis.
Turpināt tādā garā Kristovskim nav bijis ne mazākās vēlmes, tāpēc viņš izlēmis par aiziešanu no aktīvās politikas.
Toreizējā Saeimas priekšsēdētāja Solvita Āboltiņa ar Vienotības burā pūsto vēju, pēc Jaunā Laika nolaišanas uz grunti, nu jau esot bijusi uz jauna, uz otrā, uz Vienotības viļņa. Un tas Āboltiņu nesis, pavēris jaunas iespējas paplašināt ietekmi valstī, iespēju tiekties pēc valsts prezidenta amata. Acīmredzami tam tika pakļautas arī Vienotības izvēles un izredzes, komentē Kristovskis.
«Potenciāli konkurējošo iekšpartejisko politiķu neitralizēšana, no vienas puses, un ārēji neredzamu stipru norunu veidošana ar politiskajiem pretiniekiem – no otras. Tieši šādu vienošanos rezultātā no Latvijas «trimdā tika izsūtīts» Valdis Dombrovskis un valsts prezidenta amatu ieņēma Raimonds Vējonis nevis nesalīdzināmi piemērotākais Egils Levits. Tie ir tikai daži spilgtākie no zināmiem shēmošanas gadījumiem, kas nebija iespējami bez Āboltiņas līdzdalības. Šādi politiskie darījumi pārmāca nepieciešamību koncentrēties tieši uz Vienotības spēka un politiskās ietekmes palielināšanu. Tomēr, kā redzam, tad ilgtermiņā šāda taktika nav attaisnojusies. Šāda tipa politiskie darījumi noveduši ne tikai pie pašas Āboltiņas ietekmes un politisko ieceru iziršanas, bet arī Vienotības paklupiena, kas sekmējis Zaļo Zemnieku Savienības nepamatotu ietekmes nostiprināšanu,» intervijā atceras politiķis.
Kristovskis pat saka, ka Vienotība Āboltiņas vadībā savas pozīcijas labprātīgi atdeva šim politiskajam spēkam, kurš iet uz apsūdzēto sola sēdošā Lemberga pavadā. Tomēr šī pārpartejiskā saspēle un devība acīmredzami nav attaisnojusies.
Deputāts atzīmē, ka ilgstošā turēšanās pie Āboltiņas politikas novedusi partiju stagnācijā. Izskatās, ka ir noplicināts tās radošums, kā arī iedragāts tās politiskais potenciāls – samazinājusies partijas konkurētspēja. Esot piepildījies tieši tas, ko Kristovskis prognozējis 2011.gadā, kad, redzot tā laika partijas vadības stilu, nolēmis aiziet no aktīvas līdzdalības partijā, paliekot tikai partijas ierindas biedra statusā.
«Pašlaik Vienotība cenšas sabiedrībai parādīt, ka tā ir sapratusi sava vājuma cēloņus, ka tā varētu un vēlas mainīties, ka tā ir pietiekami pieredzējusi un kompetenta, lai piedalītos Latvijas tautsaimniecības attīstības, sociālo un citu valsts un sabiedrības vajadzību risināšanā arī turpmāk. Tas mani priecē, jo apzinos šīs partijas nozīmi un vērtību arī šodien. Īpaši šodien!» norāda politiķis.
Tādejādi Kristovskis BNN atzīst, ka Vienotībā joprojām saskata potenciālu, viņam ir cerība, ka Vienotība, kas savulaik apvienoja krietnu daļu veselas paaudzes politisko gribu, vēlmi kalpot valsts izaugsmes mērķiem, nopietni izvērtē iespējas pārmaiņām, kas pavērušās līdz ar pārmaiņām partijas vadībā. Tomēr Kristovskis piebilst: «Lai es pats atgrieztos atpakaļ Vienotības aktīvā apritē un ņemtu dalību nacionālajā politikā, ir jābūt abpusējai vēlmei.»
Jāpiebilst, ka BNN sazinājās ar Vienotības ģenerālsekretāru Arti Kamparu. Arī viņš atzina, ka labprāt Kristovski redzētu aktīvāk nacionālajā politikā. «Kristovskis ir ļoti labi novērtēts politiķis Latvijā, mēs būtu tikai priecīgi, ja viņš būtu aktīvāks. Vienotības valdē sarunas par Kristovska atgriešanos nav bijušas, bet mēs ar viņu sazināmies nepārtraukti. Ceru, ka rezultāts būs tāds, ka viņš atgriezīsies nacionālajā līmenī,» piebilst Kampars.
Runājot par aktīvajiem gadiem politikā, Kristovskis atzīst, ka sākot jau no 1990.gada 4.maija neatkarības balsojuma viņam personīgi tie galvenokārt bija saistīti ar Latvijas drošības mērķu sasniegšanu. Tad pakāpeniski viņa darbība pārauga Latvijas aizsardzības spēju veidošanā un paaugstināšanā, kas sekmēja virzību uz dalību NATO un Eiropas Savienībā.
«Koncentrējoties darbiem uz šo mērķu sasniegšanu, man bija ticība, ka tie vērtību standarti un demokrātiskas valsts labas pārvaldības prasības, kuras izvirzīja Eiropas Savienība, to iespaids uz Latvijas sabiedrību un uz Latvijas valsts pārvaldi būs dziedinošs ilgtermiņā. Bija cerība, ka valsts sagrābšanas un teju vai mežonīgās privatizācijas, kas 90.gados faktiski bija neizbēgama, negatīvās un postošās blakusparādības kādā brīdi mazināsies, ka noziedzīgās tieksmes sabiedrībā atslābs un valstī notiks veselīgs «attīrīšanās process»,» uzsver Kristovskis.
Politiķis atzīst, ka esot bijusi cerība, ka tie, kas izmantojot valsts uzņēmumu amatus, piekļuva tautsaimniecības resursiem, varēja uzsākt savus biznesus, kļūt pārticīgi, reiz būs sabiedrībai pateicīgi, ka ar savu attieksmi pret valsti centīsies tiem dotās, dažkārt piesavinātās iespējas godam atlīdzināt. «Ir sajūta, ka sabiedrība, to sagaidot, nav pietiekami prasīga, lai nomainītu tos un lai tā vai citādi sodītu tos, kas diemžēl turpina valsti vazāt aiz deguna, apzagt tautu, pie tam reizē pamanās pat iegūt un noturēt valsts vai pašvaldību līmeņa varu,» piebilst politiķis.
«Latvijā joprojām ir pietiekami daudz neizmantotu attīstības iespēju, kuru cēloņsakarības sakņojas labas valsts pārvaldības trūkumā, kuras veikli izmanto oligarhu vadītie vai līdzīgas filozofijas noziedzīgi grupējumi, kas valsts sarūpētas iespējas pakļauj savām šaurām interesēm. Daudzviet esošie likumpārkāpumi, beztiesiskums, kas tieši ietekmē cilvēku labklājību, ir valsts nozagšanas sekas. Visam tam, tā vai citādi, ir negatīvs iespaids uz tautsaimniecības attīstību. Protams, arī uz sabiedrības morāli,» komentē Kristovskis.
Politiķis neslēpj domas, ka līdz ar oligarhu «tikumu» un ietekmes saglabāšanos Latvijā, pastāv draudi neatgriezeniski pazaudēt ticību tik svarīgajām demokrātiskas sabiedrības pamatvērtībām un Latvijas kā nelielas nacionālas un, kas svarīgi, tiesiskas valsts nākotnes izredzēm. Valsts vadītājiem atbildībai par Latvijas nākotni un spējai iestāties par tās pamatvērtībām ir jābūt nepārprotamam virsmērķim, uzsver Kristovskis.
«Tāpēc ir svarīgi, ka tie cilvēki, kas kļūst par tautas priekšstāvjiem, jo īpaši tie, kas tiek virzīti uz Saeimas priekšsēdētāja, uz valsts un ministru prezidentu amatiem, ir tādi vīri un sievas, kuriem sabiedrība varētu un vēlētos līdzināties, kuriem var uzticēties, no kuriem var mācīties atbildīgu attieksmi pret valsti un tautas nākotni. Tieši šo cilvēku rokās ir Latvijas ilgtspēja, tās pastāvēšana nākamos simts gadus. Un tā ir ārkārtīgi liela atbildība,» tā Kristovskis.
