Par iespējamu Zaļo un zemnieku savienības (ZZS) un arī Ingunas Sudrabas partiju nelikumīgu finansēšanu aizdomās turētais uzņēmējs Jūlijs Krūmiņš aizvadītās nedēļas intervijās aizstāvējies – noziegumi, kuros viņš tiek vainots, tādi nevarot būt. Kukuļus viņš mēdzot dot, jo citādi nevarot.
Krūmiņš norādīja, ka īstā Latvijas nelaime slēpjoties pavisam citur, atklājot, ar kādām netīrām darbības metodēm savu labklājību varētu būt vairojuši Ventspils mērs Aivars Lembergs un bijušais premjers Andris Šķēle. Daži no Krūmiņa stāstiem attiecībā uz Lembergu apstiprinās un gala lēmumu par to teiks tiesa, ziņo TV3 raidījums Nekā personīga.
Atšķirībā no Krūmiņa iezīmētajiem lielākajiem ļaunumiem, uzņēmējs nekad nav bijis amatpersona, viņš nav tik piesardzīgs, cik viņa daudz piesauktie Lembergs un Šķēle, un Krūmiņš vāji orientējas Latvijas likumos. Miljonārs nedomā, ka mēra un tiesneses dzīvošana viņa Jūrmalas apartamentos būtu kas nosodāms, un Krūmiņa izpratnē viņa galminiekiem tas pat pienākas.
Tieši pirms 40 gadiem Rīgas kinostudijā tapa vēsturiska filma Zobena ēnā, kas izstāsta skumjo leģendu par Turaidas rozi. Tikai retais titros ierakstīto filmas direktora vietnieku Jūliju Krūmiņu sasaista ar odiozo, vienmēr sabiedrības centrā uzturēties mīlošo uzņēmēju Jūliju Krūmiņu. Taču tas ir tieši viņš. Karjeras sākumā kino vidē sevi atradušais Krūmiņš arī pret notikumiem savā dzīvē izturas kā pret spēli, kurā katram jāspēlē loma pēc viņa rakstīta scenārija. Krūmiņš izglītojies Maskavā Kinematogrāfijas institūtā, kādu laiku pastrādājis Mosfilm un Rīgas kinostudijā, un tāpat kā citi Latvijas pazīstamie oligarhi savu biznesu sācis ar puķu audzēšanu un pārdošanu plašajā Krievijā.
1986.gadā Aijai Orniņai ir 22 gadi. Krūmiņš tolaik iedvesmoja. Brauca košas krāsas žigulītī, viņam daudz nekas nepiederēja, bet Krūmiņš zinājis, ka reiz būs miljonārs. «Toreiz viņš nebija ne biznesmenis, ne tas, kas viņš ir šodien. Bet viņu klausoties, viņa mērķtiecībā, protams, man likās, ka viņš ir mazliet, ja tā var teikt, jucis. Bet nedaudz atskatoties atpakaļ, viņš zināja, ka to visu sasniegs .Kā nu viņš to ir sasniedzis…,» komentē atstādinātā Rīgas pilsētas Kurzemes rajona tiesas priekšsēdētāja Aija Orniņa.
Ziedu audzēšanas un tirdzniecības kooperatīvs uzreiz pēc neatkarības atjaunošanas tiek pārdēvēts par SIA Man-Tess. Kādā tieši veidā Krūmiņš tika pie naftas pārkraušanas termināļa Rīgas ostā, tā laika prese neraksta. Taču 90.gadu vidū netrūkst ziņu par slepkavībām saistībā ar Man – Tess blakus esošo terminālu īpašniekiem, kas raksturo tā laika biznesa vidi. Lat West East termināla līdzīpašnieku Sergeju Generalovu ar radiovadāmu spridzekli uzspridzina mājas liftā, bet B.L.B. termināla līdzīpašnieku Valēriju Lihačovu no lidostas Maskavā aizved un nošauj nezināmi vīri, kuri uzrādījuši miliču apliecības. Par draudiem Jūlijam Krūmiņam neraksta, bet ieroča nēsāšanas atļauja viņam jau tolaik ir.
Naftas pārkraušanas biznesā iegūtā nauda rada arī vēlmi piederēt elitei. 1993.gadā Krūmiņš kļūst par kluba 21 biedru, ko var uzskatīt par aizmetni tobrīd ietekmīgajai politiskajai partijai – Latvijas ceļam. Vēlāk Politikas jaunpienācēja Ainara Šlesera partijas biedru Raimondu Paulu Krūmiņš izveido par Man-Tess piederošā muzikālā centra Vernisāža simbolu, bet pašu partijas vadītāju Šleseru piepulcē savai ģimenei bērnu ballītē Baltezera villā.
90.gadu beigās Krūmiņa īpašumus izdevums Bizness un Baltija novērtē ar trīs miljoniem dolāru. Viņš biznesā ieguva arī lielākos ienaidniekus. Lietā pret Ventspils mēru Aivaru Lembergu Krūmiņš stāsta, ka Lembergs ļaunprātīgi izmantojis amata stāvokli, pieprasot daļas Ventspils ostas tranzīta uzņēmumos. Uzņēmēja Krūmiņa liecības tiesā pret Aivaru Lembergu, Anriju Lembergu, Ansi Sormuli 2010.gada 21.septembrī vēsta: «To, ka viņš [Lembergs] ir aiz kaut kāda ofšora paslēpies, to mēs zinājām. Bez viņa atbalsta neviens projekts nebūtu bīdīts uz priekšu. Kad mēs sākām būvēt Naftas parku 100, tas bija tas laiks. Nedeva atļauju būvēt to termināli. Rakstīja, tātad, jādod dāvinājums pret kaut ko. Nerakstīja jau «kukulis», rakstīja, ka dāvinājums.»
«Viņš [Krūmiņš] bija viena no personām uzņēmējdarbībā tajos laikos, kas ir redzējusi, kāda bija tā uzņēmuma dibināšana, kapitāla piesaiste, tajā skaitā kļuvis par tām personām, kura uzņēmums ir cietis, tādēļ, ka kāds gribējis sagrābt cita biznesu un vairot savu labklājību. Tas saskaņā ar apsūdzību ir Aivars Lembergs, kurš 90. gadu vidū no šobrīd liecinošās personas Jūlija Krūmiņa ieguvis nelikumīgi daļas vienā konkrētā uzņēmumā. Kopsummā 75 tūkstošu latu vērtībā, bet tā ir tikai nominālvērtība, kas savukārt pavēra iespējas vairākiem desmitiem miljonu ienākumiem saistībā ar naftas produktu pārkraušanu Ventspilī,» norāda prokurors Juris Juriss.
Krūmiņa liecības tiesā pret Aivaru Lembergu, Anriju Lembergu, Ansi Sormuli 2010.gada 21.septembrī arī vēsta: «Ja tu viņam [Lembergam] neklausīji, tad biji ar kāju no tā biznesa laukā.»
Par otru galveno šķērsli sava biznesa attīstībai Krūmiņš nosauc kādreizējo premjeru Andri Šķēli, kuram esot slēptas intereses Rīgas ostā. Krūmiņš sastrīdējās ar Šķēli un tāpēc esot pazaudējis savu biznesu ostā. Tagad viņš stāsta, ka Šķēle no viņa prasīja divu miljonu kukuli. Viņš naudu nav devis. 2011.gadā Krūmiņš pārdeva teju visu Man – Tess uzņēmumu grupu un pārcēlās uz Austrāliju. Tomēr Austrālijā Krūmiņam bija garlaicīgi. Pēc sabiedrības, zoles un medībām alkstošais Krūmiņš drīz atgriezās, un uzsāka vairākus nekustamā īpašuma projektus Jūrmalā.
Krūmiņa projektiem zaļzemnieka Gata Trukšņa vadītā pašvaldība dod pilnīgu zaļo gaismu. Divi gadi ir veiksmīgi, bet nu Krūmiņš nonācis slimnīcā, Truksnis kritis, un vēl līdzi sev Krūmiņš parāvis citus. Korupcijas apkarotāji pārbauda, vai Krūmiņš nav iesaistīts Jūrmalas mēra pārstāvētās partijas slēptā finansēšanā. Un vai Trukšņa izmitināšana Krūmiņa ekskluzīvajā četru istabu dzīvoklī nav definējama kā kukulis. «Es tur uzturējos, es tur neuzturos, es tur uzturējos pagaidu tāpēc, ka manā adresē, kur es īrēju un kur man īres līgums ir līdz nākamā gada februāra mēnesim, tas ir Kuldīgas ielā, gribēju veikt remontu un uz brīdi, kamēr veicu remontu, pārvedu savas mantas un gribēju veikt tur remontu. Viss ir pilnīgi likuma ietvaros, viss ar samaksām, īres līgumiem, viss ir pilnīgā kārtībā,» savu uzturēšanos Krūmiņa apartamentos skaidro Truksnis.
Līdzīgu stāstu stāsta arī Krūmiņa sena draudzene, patlaban atstādinātā tiesnese Aija Orniņa. Arī viņai bijis paredzēts remonts dzīvoklī, tāpēc lūgusi Krūmiņa meitai iespēju apmesties Turaidas apartamentos Jūrmalā.
Lai arī Krūmiņš saka, ka palīdz visiem, Turaida apartamentos viņš ielaiž tikai šos viņam vērtīgos cilvēkus. Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs (KNAB) tur aizdomās, ka tiesnese par pieciem tūkstošiem solījusi izlīdzēt Krūmiņa draugam Jurim Miķelim pašas vadītajā tiesā. «Naudas piedāvājumu Jūlijs Krūmiņš man nav izteicis, lai gan ar Jūliju esmu daudz uzklausījusi viņa problēmas un risināmos jautājumus. Neesmu pieņēmusi nekādus mantiskus labumus nejūtos kā amatpersona, kā tiesnese, kas savā darbībā būtu pieļāvusi man inkriminētos pārkāpumus vai jebkādus citus pārkāpumus, kas nav inkriminēti. Nejūtos,» tā Orniņa.
Šī nav vienīgā lieta, kuru ar tiesnesi Orniņu ir apspriedis Krūmiņš. Uzņēmēju ir interesējis, kā varētu ietekmēt Latvenergo amatpersonu kukuļošanas lietu. Tajā tiek tiesāts vēl viens Krūmiņam tuvs cilvēks – bijušais Latvenergo viceprezidents Aigars Meļko, pie kura automašīnā atrada 146 tūkstošus. Pirmā tiesu instance pret Meļko bija negaidīti maiga, un piesprieda tikai naudas sodus. Tiesa atrada likuma iespēju pārkvalificēt smagos kukuļošanas pantus uz daudz maigāko komerciālo uzpirkšanu. Šo spriedumu rakstīja Orniņas kursa biedrene Rīgas rajona tiesas priekšsēdētāja Inese Siliņeviča.
Krūmiņa nosauktais lielākais Latvijas ļaunums – Šķēle un Lembergs – ir bijušas amatpersonas, un Krūmiņa izpratnē kukuļošanas aizliegums attiecas vien uz viņiem, bet ne uzņēmējiem. Tāpēc viņš savu vainu nesaskata, vēsta raidījums.
Ref: 102.000.102.13675