Latvijā sāk ierasties pirmie kara bēgļi no Ukrainas. Kamēr kāds vēl domā, vai aizpildīt anketu, vēstot gatavību uzņem Ukrainas pilsoņus savās mājās, BNN žurnāliste Gunta Kūla sazinājās ar šova Lauku sētas dalībnieci un saimniecības Zēģelnieki īpašnieci Anitu Konteni, kura dalījās pārdomās par savu nešaubīgo lēmumu – atvērt mājas durvis un sirdi Ukrainas cilvēkiem.
Kopš 24.februāra rīta, kad Krievijas prezidents Vladimirs Putins pavēstīja, ka Krievija ir sākusi «militāru operāciju» Ukrainā, Anitai uzreiz bijusi pilnīgi skaidra nostāja, ka nepieciešamības gadījumā viņa pie sevis saimniecībā uzņems Ukrainas iedzīvotājus, palīdzēs, kā vien var.
Anita ir sieviete ar plašu sirdi, kura uzaudzinājusi, savās mājās un sirdī ielaidusi ne vienu vien svešu bērnu – gan audžubērnus, gan bāreņus. «Mans prāts citādi nemaz nedomā. Un nostāja man bija pilnīgi skaidra – darīšu, ko varēšu.»
Anitu mēs iepazinām televīzijas raidījumā Lauku sēta. Viņai pieder plaša saimniecība Saldus novada Ezerē, un Anita to apsaimnieko viena. «Es nedomājot pieteicos, ka arī es savā lauku saimniecībā varu uzņemt cilvēkus uz laiku, līdz viņi nostāsies uz kājām.» Šobrīd gan viņa jaunos mājiniekus tikai gaida, bet cilvēki var ierasties kuru katru brīdi. Anita telefonu tur blakus, ja nu saņems zvanu, ka kāds ir ieradies.
«Esmu salikusi segas, guļammaisus, sagatavojusi silto ziemas apģērbu katram gadījumam. Tiek sildītas telpas, lai ir silts. Esmu sagatavojusi arī produktus, lai varu atbraukušos pabarot.»
«Es vakar biju iepirkties uz Mažeiķiem (Lietuvā), lai sagatavotos uzņemšanai, jo paies ilgs laiks, līdz cilvēki nonāks līdz šejienei,» tā Anita.
Es neesmu miljonāre, esmu vienkārša lauku sieva, bet es daru, ko varu, lai arī pensija ir tik, cik ir. Dzīvoju kā jau visi, bet, redzot notiekošo, nespēju saprast, kā var citādi domāt, redzot tās šausmas, kas jāpiedzīvo cilvēkiem. Ja varu palīdzēt šādā veidā, es to darīšu. Arī mani draugi ir pieteikušies.
«Pie manis ir vienkāršs strādnieku hostelis, man nav viesnīcas, taču šeit ir mājīgi, un būs gan siltas segas, gan silts ēdiens, gan siltas telpas,» stāsta saimniece.
«Taču pie manis ir arī svaigs gaiss un miers, kas šiem cilvēkiem šobrīd ir vajadzīgs.»
Vienlaikus viņa teic: «Es uzņemšu cilvēkus kā savus ģimenes locekļus. Viņi būs tieši tādi paši ģimenes locekļi kā mani bērni un mazbērni.»
Jautājot, vai ir zināms, ar kādu laiku ir jārēķinās, izmitinot Ukrainas pilsoņus, Anita atbild, ka apmēram trīs mēneši. «Tiem, kuri šaubās, vai piedāvāt savas mājas jumtu, es gribu teikt, ka, protams, tie var būt vairāk nekā trīs mēneši, bet cilvēki jau nedzīvos jūsmājās mūžīgi. Posms, kurā uzņemsim cilvēkus, ir svarīgs, lai pēcāk viņi paši nostātos uz kājām, saprastu turpmākās rīcības.»
«Es lūdzu Dievu par visu Ukrainas tautu, es lūdzu Dievu par Ukrainas prezidentu Volodimiru Zelenski. Ticu, ka Ukraina uzvarēs. Ticu, ka Putina režīms ukraiņus nesagraus. Gribu aicināt ikvienu lūgt, lai Dievs pasargā gan Ukrainas, gan Latvijas tautu. Būsim vienoti.
Vakarā, skatoties uz saulrietu, kad debesis iekrāsojas sarkanas, es domāju par tiem Ukrainas pilsoņiem, kuri slīkst asinīs, un es nevaru palīdzēt viņiem tur, bet varu tikai lūgties un aicinu to darīt arī citus, un nebūt vienaldzīgiem, un darīt, ko var iespēju robežās.»
Pilnu sarunu ar Anitu un vēl kādām iespējām palīdzēt ukraiņiem lasiet portālā Rītakafija.lv!
