Šolks: Lietuvieši novājina Latvijas piena pārstrādi, lai pārņemtu to savās rokās

Peripetijas ap valsts galvojuma piešķiršanu tieši uzņēmumam Latvijas piens, kā arī to, ka lietuvieši novājina Latvijas piena pārstrādes uzņēmumus, lai tos pakāpeniski pārņemtu savā kontrolē intervijā biznesa ziņu portālam BNN atklāj Latvijas Piensaimnieku Centrālās savienības (LPCS) valdes priekšsēdētājs Jānis Šolks.

Kāds pamatojums ir tam, ka 2010.gada beigās veikalos pieauga piena produktu cenas?

Diemžēl mums nāksies tērēt piena produktu iegādei vairāk nekā līdz šim, jo tas ir likumsakarīgi un neizbēgami. Jau 2009.gada septembrī sāka kāpt pārstrādes kombinātu iepirktā piena cenas no 11,5 sant/kg līdz gandrīz 20 sant/kg šobrīd. Cenas kāpums pienam kā izejvielai ir virs 60 procentiem, bet produkcijai – trīsreiz zemāks. Piena pārstrādātāji vairāk nekā deviņus – desmit mēnešus subsidēja produktu zemās cenas veikalu plauktos, lai iedzīvotājiem būtu vieglāk. Tādejādi tika notērēti kombinātu iepriekšējo gadu uzkrājumi. Kombinātu vadības sīkstums ir ņēmis virsroku pār latviešu izslavēto nenovīdību. Tikai 2010.gada decembrī pārstrādātāji izšķīrās par produkcijas sadārdzināšanu vidēji par 10 procentiem. Kāpēc necēlām produktu cenas ātrāk? Tāpēc, ka 2010.gada sākumā tika konstatēta kvalitātes neatbilstība Lietuvas produkcijai un uz pieciem mēnešiem viņiem aizvērās eksporta tirgus uz Krieviju. Tā rezultātā Latvijas veikalus pārpludināja lietuviešu produkti par dempinga cenām. Nākamais cenu kāpums pie mums gaidāms šā gada janvārī – februārī par 5 līdz 15 procentiem.

Vai pie 20 sant/kg fermeri var skaitīt peļņu?

Noteikti – to varam redzēt pēc viņu situētības (apģērba, mājām un automašīnām) un iegādātās lauksaimniecības tehnikas cenām. Tie, kas pragmātiski uztver piensaimniecību kā biznesu, pelna. Ja fermeris žēlojas, ka viņam piena ražošanas pašizmaksa ir augstāka par iepirkuma cenām, acīmredzot, kaut kas nav kārtībā ar viņa biznesa plānu. Jebkuras piensaimnieku prognozes jābalsta uz aplēsēm, ka iepirkuma cenas būs līdz 18 sant/kg, kā to jau 2007.gadā rekomendēja Zemkopības ministrijas speciālisti. Tad fermeris būs dzīvotspējīgs. Uzņēmējdarbības forma – SIA vai zemnieku saimniecība te lielu lomu nespēlē.

Kāpēc LPCS pieļauj to, ka ik dienas no valsts izved 300 tonnas piena?

Vairāk – ap 450 tonnām/dienā. Lietuva ir ieinteresēta maksāt augstāku cenu par to pienu, ko iepērk pārstrādei no Latvijas un daļēji – no Igaunijas (ap 200 t/dienā). Viņiem ir trīs lieli uzņēmumi, starp to īpašniekiem pastāv karteļa vienošanās un trijatā pārstrādā ap 75 procentiem visa Lietuvas piena. To pierādīja Lietuvas Monopoluzraudzības pārvaldes slēdziens, kas uzlika soda naudu 0,5 miljonu latu apmērā. Tā kā lietuvieši ir par mums trīsreiz stiprāki, viņiem ir tālejoši plāni, proti, novājināt mūsu pārstrādes uzņēmumus, lai tos pakāpeniski pārņemtu savā kontrolē. Ar mākslīgu piena cenas piecelšanu, kas ir labā ziņa dažiem tūkstošiem piena ražotāju. Pārējiem piena pārstrādātājiem ir saspringums, jo lietuvieši par katru litru dod vairāk. Lietuvieši īpaši neslēpj, ka šīs intereses ir – iegūt mūsu tirgu un mūsu pārstrādi. Normāla tirgus situācija būtu tāda, ka Lietuvā turētu viszemāko piena iepirkuma cenu pašmāju ražotājiem, nedaudz augstāka būtu cena trūkstošā piena iegādei Latvijā, bet mūsu kombināti stabili piedāvātu visaugstāko cenu. Trīs lielākie kombināti – Rīgas piena kombināts, Valmieras piens un Preiļu siers varētu pieņemt šīs 450 tonnas, jo viņiem nenoslogotās jaudas ir pietiekamas. Taču fermeriem ar lietuviešiem ir saslēgti līgumi vismaz 6 mēnešus uz priekšu. Mēs esam pārāk mazi spēlētāji pasaules piena tirgū. No pārstrādes puses nevaram attīstīt eksportu, kur ārējos tirgos turas pievilcīgas cenas, jo apzināmies, ka mums nav piena un vairāk nebūs. Kopš 2009.gada novembra vairs arī nesaņemam ES eksporta subsīdijas, sūtot savu produkciju uz trešās pasaules valstīm un Krieviju. Tomēr visā Latvijas pārtikas produktu eksportā piena produkti aizņem līdz 20 procentiem. Tas ir ļoti nozīmīgi.

Kooperatīva Latvijas Piens bīdīto jaunas piena rūpnīcas Jelgavā būvniecības projektu ar izmaksām ap 8,7 miljoniem latu, ko atbalstīja valdība ar valsts garantijām 5 miljonu latu apjomā, jūs publiski nosaucāt par nepārdomātu un bezatbildīgu. Kāpēc?

Diemžēl dialogs starp piena kooperatīviem un LPCS neveidojas. Jautājums tika ļoti politizēts līdz pat draudiem, izteiktiem zemkopības ministram Jānim Dūklavam personīgi – pirms pēdējām Saeimas vēlēšanām. Kas notiktu, ja valdība neļautu būvēt kooperatīvu iecerēto rūpnīcu Jelgavā. Valdības lēmums par šī projekta atbalstīšanas garantijām ir negodīgs pret nozari kopumā un izkropļos iekšējo tirgu. Nekad neņemšu savus vārdus atpakaļ, ka šis valdības solis ir «nepārdomāts un bezatbildīgs». Esam LPCS par to, ka mums jāstiprina Latvijas valsts rūpnieciskais potenciāls. Realizējot inovatīvus projektus. Taču šeit īpaši palīdz izveidot uzņēmumu tiem, kas pēc darbības shēmas faktiski ražos pusfabrikātus, ko tālāk izvedīs uz Lietuvas kombinātiem.

Mēs asi iestājāmies pret to, ka valdība ar vieglu roku iekļāva 2011.gada valsts budžetā piecu miljonu latu garantijas apšaubāmam, neitrālu ekspertu neizvērtētam projektam. Mums nebija tiesību paust savu viedokli valdībai. Acīmredzot, gudrāka cilvēka par premjera Valda Dombrovska padomnieku lauksaimniecības jautājumos Uldi Krievāru neatrast. Turpretī atkārtoti trešo gadu nespēj vai negrib atrast pusmiljonu latu, kas nepieciešami programmas «Skolu piens» (viena glāze dienā par brīvu katram skolēnam) līdzfinansēšanai skolās. Tam nauda nāk no ES attiecīgās mērķprogrammas. Ceram 2011.gadā no esošās valdības sagaidīt vienādu attieksmi pret visiem pārtikas nozares dalībniekiem.

Vai tad nebija racionāli modernizēt kādu no esošajiem kombinātiem, kooperatīviem paplašinot akcionāru loku?

Tieši tā. Mēs LPCS to ierosinājām īstenot Rīgas piena kombinātā vai citur. Latvijas Piens pārstāvji tikās ar lielāko kombinātu vadību, taču tikšanās izrādījās formālas un bez ieinteresētības. Viņi argumentēja to ar atšķirīgu uzņēmējdarbības juridisko formu, tāpēc sadarbība nebūs iespējama. Publiski paziņoja, ka «neviens no kombinātiem nebija gatavs paiet soli pretim». Neesmu tiesīgs runāt detaļās. Taču brīnos, kāpēc netika pieņemts konkrēta kombināta no biznesa viedokļa izdevīgais piedāvājums. Petrēvica kungs (Dzēse) man personīgi izteica viedokli – «viņi mūs tāpat apšmauks un nekas tur nebūs uz labu». Nu – atvainojiet, šobrīd līgumos visas pušu intereses iespējams aizsargāt un respektēt! Lielākajos kombinātos tāpat no dažiem līdz pat 30 procentiem akciju pieder zemniekiem, kuri nav kooperatīvu biedri. Tāpēc kooperatīvu bļaustīšanās par zemnieku interešu aizstāvību ir, maigi sakot, muļķības.

Kāpēc latvieši, pēc cukura rūpniecības bēdīgā gala, nevar mesties uz ienesīgo piensaimniecības nozari?

Tāpēc, ka pienam kā produktam līdz 2015.gadam Eiropas Savienības direktīvas noteikušas kopīgā saražotā apjoma kvotas. Ar 2015.gada 1.aprīli lielie bagātie «monstri» vecajās ES dalībvalstīs varēs šeit attīstīt ražošanu un dominēt vienotajā tirgū. Mums uz to ir apzināti jāgatavojas.

Vai mēs nepārcentāmies, ieviešot pārāk augstas higiēnas prasības fermeriem?

Jā, ierēdņi pārcentās. Ir diezgan daudz normatīvo aktu, MK noteikumu, kas daudzos gadījumos grūti saprotamu iemeslu dēļ pārsniegušas ES regulās fiksētās prasības. Latvieši vēlējās izskatīties labāki un stingrāki? Citās dalībvalstīs orientējas tikai uz minimālo ES prasību izpildi. Pēc Latvijas Piensaimnieku centrālās savienības (LPCS) iniciatīvas izstrādē ir MK noteikumi nr.521, kas mīkstinās dažas normas marķēšanā. Kopš brīža, kad Zemkopības ministrija ir paziņojusi, ka vairāk pievērsīsies pārtikas nozares sakārtošanai, LPCS viedoklī vairāk ieklausās. Mums pienāk visoperatīvākā informācija par nozari, jo LPCS apvienojušies kombināti, kas pārstrādā vairāk nekā 90 procentus no visa piena Latvijā. Sadarbības ceļā iegūstam ziņas arī no Igaunijas Piensaimnieku savienības, kaimiņvalstu Zemkopības ministrijām.

Vai piena pārstrādātāji vairs nepaliek parādā fermeriem?

Nē, LPCS dalībnieku vidū atkāpju nav, jo ar likumu noteikta obligāta norēķināšanās par iepirkto pienu viena mēneša laikā. Taču ne vienmēr esam spējīgi 30 dienu laikā apgrozīt līdzekļus, jo puscietam sieram (Krievijas, Holandes) nogatavināšanas laiks ir līdz 90 dienām, bet cietajiem (Čederas, Monterigo) ir no 12 līdz 18 mēnešiem. Tos vēl jāpārdod. Ieguldījumi atgriežas daudz vēlāk. Atsevišķi veikalu tīkli pieprasa līgumos ietvert 60 vai 90 dienu pēcmaksu par pārdotajiem produktiem. To visu saliekot kopā, piena pārstrāde var izdzīvot tikai uz kredītresursu bāzes.

Vai ir perspektīva to uzņēmēju centieniem, kas apiet lielveikalus un veido piena pārdošanas punktus, lejot pircēja tarā?

Tā ir sava niša. Mazs, bet ne viegls bizness tiem, kas ar to nodarbojas. 2009.gada vasarā daudzi fermeri bija eiforijā un pūlējās notirgot pienu paši, bet drīz vien vīlās un pārtrauca. Gan Itālijā, gan Holandē un Somijā tas ir bijis kā īslaicīga tirgus parādība. Neriskējiet ar savu veselību un nedzeriet nezināmas izcelsmes pienu!