Kopš Zolitūdes traģēdijas, kurā zaudēti pieci Maxima Latvija darbinieki un daudzi klienti, attieksmē pret uzņēmumā strādājošajiem nekas nav mainījies. Par visu ir padomāts, tikai ne par darbiniekiem – tā ne bez pamatojuma saka cilvēki no uzņēmuma, kurš pērn nopelnīja 14 miljonu latu un ir līderis sūdzību ziņā darba tiesību un darba aizsardzības jautājumos.
Kopš Zolitūdes traģēdijas pagājusi nedēļa, un šajā laikā veikalu tīkls Maxima ne uz dienu nav slēdzis veikalu durvis. Kasu troksnis aprāvās vien uz valstī noteikto klusuma brīdi. Par laiku pēc traģēdijas darbinieki stāsta, ka pircēju Maximās ir mazāk, daudzi cilvēki nes atpakaļ Paldies kartes, taču daudz kas sadzīvē nav mainījies, ziņo Latvijas Radio.
«Mainījies nav pilnīgi nekas, it kā tas būtu noticis kaut kur tālu prom. Dienā, kad notika nelaime, kolēģi, kas nāca uz otro maiņu, savā starpā runāja – Zolitūdes Maximā iebrucis jumts. Neviens par notikušo ar mums nākamajā dienā nerunāja. Vienā no brīvdienām visus no rīta sasauca vadība, pateica, kur ir izejas durvis – ja kas notiek, skrieniet ārā. Un tie, kas todien strādāja, redzēja, kur ir drošības izejas. Kas nestrādāja, tie palika neziņā. Arī cilvēki, kas ilgus gadus strādājuši, tādas durvis nebija zinājuši. Tās bija aizkrāmētas ar produktiem, kastēm,» norādījusi kāda veikala darbiniece.
Nepilna laika līgumi ar summēto darba laiku, ne mazāk kā 120 stundas mēnesī, neskaidra apmaksas kārtība, garas darba stundas un sodu politika darbiniekiem – tādu Maximas seju šogad pētījumā atklāja Baltijas pētnieciskās žurnālistikas centrs Re Baltica. Bijušie darbinieki atklāj tādu pat ainu. Darba apstākļi ir skaudri – piemēram, lai apmeklētu tualeti, jāsaņem vecākā kasiera atļauja. «Viena vecākā kasiere laiž bez problēmām, otra – pilnīgi, tas ir kaut kas drausmīgs – nē, pasēdi, pagaidi, bet, cik ilgi sēdēt un gaidīt. Labi, es vairs sēdēt nevaru, aizeju, pēc tam jāraksta paskaidrojumi, pēc tam uztaisa to minimālo algu,» stāsta kāda bijusī darbiniece.
Tiesa, darbinieki atzīst, ka daudz kas ir atkarīgs no veikalu vadītājiem. Maxima bijusī darbiniece arī atceras uzņēmumā valdošu formālo attieksmi pret drošības instrukcijām. «Visas instrukcijas ir tikai formāli, paraksti tur, tur, tur un šeit. A, par ko tu paraksties? Ā, tā ir ugunsdrošība. Tīri kursu novadīt, kas un kā būtu jādara ekstremālos apstākļos, ugunsnelaimē vai kādā citā nelaimē, tu netiec instruēts. Pat tad, kad skan sirēnas, tad tiek pateikts, ka jāturpina sēdēt kasē,» viņa atminas.
Bijušās Maximas darbinieces norāda – nereti pie kasēm drūzmējas cilvēki, jo, ekonomējot uz darbiniekiem, netiek vērtas vaļā visas kases. Bet ironiskā kārtā tas neliedz uzņēmumam vērt vaļā arvien jaunus veikalus. Darba slodze ir liela – nereti cilvēki strādājuši, piemēram, trīs dienas 11 stundu darbadienu un pēc tam tikai viena brīvdienu. «Tāpēc, ka es jau teicu – viņi taupa uz strādniekiem, ja trīs strādnieku vietā strādā viens strādnieks. Ja zina, ka atbrauks lietuvieši pārbaudīt, uzreiz tiek izsauktas visas divas maiņas, visi uzreiz ir veikalā. Lietuvieši atbrauc – jā, strādnieku pilns veikals. Viņi taču nezina, ka viens cilvēks strādā pa diviem, pa trijiem, viņi taču nezina, ka cilvēks nav izgulējies, ka cilvēks jūk prātā,» saka darbiniece.
Maxima ir padomājusi arī par sodu politiku. Ja kasē ir iztrūkums, tas jāsedz no sava maka, ja pārpalikums – tas jāatdod veikalam. To izbaudīja arī Ilze Vēbere, kura piedalījās Re Baltica pētījuma veikšanā – eksperimentā pusotru mēnesi strādājot veikalā Maxima. Pirms došanās uz darbu, Vēbere parasti izņēma no bankomāta naudu. «Es nostrādāju to pusotru mēnesi, un šādos sodos un iztrūkumos, kas bija kasē, iemaksāju 30 latus. Kasieriem jāatmaksā iztrūkums kasē, ir tā, ka, sākot maiņu, es pārkaitu naudu, kas ir kasē, bet, piemēram, kad es eju pusdienās, vecākā kasiere mani aizstāj. Nekur nav teikts, ka iztrūkums nav viņas vainas rezultāts. Bet tas jāatmaksā man. Vienā reizē tie bija desmit lati. Sanāk to, ko es esmu nostrādājusi, es arī samaksāju iztrūkumā,» stāsta Vēbere. Viņa samaksāja aptuveni septīto daļu no nopelnītās naudas, kas mēnesī kopā ar virsstundām bija ap 200 latiem. Tā Maximā skaitās laba alga.
Veikalu tīklā Maxima šobrīd strādā aptuveni 7 500 darbinieku, taču ceļš līdz arodbiedrībai bija ilgs un grūts. «Līdz 2010.gada 5.maijam šī visa sadarbība notika tā, ka darba devējs atbildēja pie jebkuras tikšanās – nekāda arodbiedrība te nav vajadzīga, darbinieki ir apmierināti ar visu…» – tā Latvijas tirdzniecības darbinieku arodbiedrības vadītāja Maira Muceniece. Viņa stāsta par to, kā pirms trim gadiem izveidojās Maxima Latvija arodorganizācija kā viņas vadītās arodbiedrības struktūra.
Maxima Latvija arodorganizācijā šobrīd ir 53 cilvēki, daudzi darbinieki, pēc Mucenieces teiktā, baidās iestāties arodbiedrībā. Lai arī maz te ir darbinieku, taču izdevies jau atsevišķus jautājumus iekustināt, piemēram, saistībā ar darba stundu uzskaiti. Uz jautājumu, kā Maximai strādāt tālāk pēc traģēdijas, Muceniece saka – vispirms Maximai būtu jāatvainojas saviem dzīvajiem darbiniekiem par bojā gājušajiem kolēģiem un bojā gājušajiem pircējiem. «Viņiem ir jāatvainojas visai Latvijas sabiedrībai. Otrkārt, viņiem ir skaidri un gaiši jāpasaka un tam ir jāseko darbiem, ka viņiem rūp savu darbinieku darba apstākļi un, ka viņi izveidos tādus savus veikala darbinieku standartus un kārtību, ka darbinieks, kurš strādā Maximā, varēs pateikt, ka man patīk mans darbs Maximā, ka es nāku uz darbu ar prieku,» saka Muceniece.
Arī Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības apvienības vadītājs Pēteris Krīgers labi zina par problēmām Maximā. Viņš atzīst, ka lai arī Darba inspekcija rakstījusi protokolus un uzlikusi sodus, situācija neuzlabojas. Tomēr, kā pasargāt Maximas darbiniekus, Krīgeram atbildēt esot grūti. «Jā, nu varbūt tā varētu būt lielāka un biežāka Valsts darba inspekcijas kontrole un varbūt lielāki sodi par tiem pārkāpumiem, kādi ir tirdzniecības uzņēmumos, īpaši neizceļot Maximu, arī citos bieži vien ir pārkāpumi. Bet es domāju, ka situāciju mēs varēsim tikai tad sakārtot un uzlabot, kad paši cilvēki tomēr gribēs cīnīties par savām tiesībām,» pieļauj arodbiedrības līderis.
Tiesa, nevarētu teikt, ka Maximas darbinieki par darba tiesību un darba aizsardzības jautājumiem nebūtu sūdzējušies. Iesniegumi par lielveikaliem no citiem lielveikaliem tik lielā skaitā nenāk kā no Maximas. Valsts darba inspekcijas vadītājs Renārs Lūsis gan arī uzreiz norāda, ka nereti sūdzības tiek iesniegtas anonīmi, vai arī, ja parakstītas – cilvēku lūdz savu identitāti neizpaust.
Pēdējo trīs gadu laikā par iespējamiem pārkāpumiem Maximas veikalos Darba inspekcija saņēmusi daudz sūdzību – gandrīz 70. Piemēroto sodu gan ir maz – šo trīs gadu laikā tikai piecos gadījumos. Šogad – neviens. Pērn un aizpērn tika piemērots 250 latu liels sods par darbā notikušu neizmeklētu nelaimes gadījumu, un pērn vēl Maximai bija jāsamaksā tūkstoš latu sods par to, ka vairāki darbinieki nebija instruēti darba aizsardzības jautājumos.
Kā zināms, 21.novembra vakarā iebruka lielveikala Maxima jumts Rīgas mikrorajonā Zolitūdē, laupot 54 cilvēku dzīvības. Vairāki desmiti ir cietuši, no tiem dažu veselības stāvoklis ir ļoti smags. Bojāgājušo cilvēku vidū ir trīs glābēji.
102.000.102.5997
tikai pircēju spēkos ir kaut ko mainīt uzņēmuma attieksmē pret darbiniekiem – ejot šim veikalam ar līkumu
kāpēc gan lai attieksme mainītos? par to, ka uzņēmums domā tikai par naudu, varēja redzēt tā pārstāvju izteikumos uzreiz pēc traģēdijas. ne mazāko nožēlas izpausmju!
nevaru tev oponēt