Atalgojums kultūras nozarē Latvijā, īpaši salīdzinot ar pārējām nozarēm, pašlaik ir nepietiekams. Turklāt šogad situāciju neizdosies mainīt, proti, 2019.gadā reti kurš var cerēt uz algas paaugstinājumu. Tikmēr solījums algas atstāt kā prioritāro nākamā gada budžeta ietvaros paliek. Vai tas izdosies, kultūras ministre Dace Melbārde skaidru «jā» BNN nevar sniegt.
«(..) atrast 14 miljonus Kultūras ministrijas iekšienē ir vienkārši neiespējami»
Melbārde stāsta, ka Kultūras ministrijas mērķis ir augstāks vidējais atalgojums sabiedriskajā sektorā, tas ir ministrijas atskaites punkts, uz kuru tā tiecas. «Mums ir tikai dažas institūcijas, kas šobrīd atbilst šim uzstādījumam, lielāka daļa ir zem vidējā atalgojuma. Mazākās algas šobrīd ir muzeju nozarē strādājošajiem, teātra darbiniekiem, īpaši tehniskajiem.»
Runājot par tehnisko darbinieku zemo atalgojumu, ministre to saskata kā milzīgu problēmu, jo Latvijā jau tā ir šo profesiju pārstāvju trūkums. «Mēs nevaram valsts iestādēm, tehniskajiem darbiniekiem, piemēram, inženieriem – cilvēkiem, kas strādā ar sarežģītām tehnoloģijām, – garantēt labu atalgojumu, tad mēs nevaram noturēt darba tirgū šos cilvēkus. Piemēram, šuvēji un frizieri jau ir brīvajā tirgū, un komercsektorā viņi tiek atalgoti daudz labāk.»
Tāpat Kultūras ministrijai jāpievērš uzmanība mūziķu atalgojumam, intervijā piebilst ministre. «Tas kopumā nav zemākais atalgojums kultūras nozarē, bet šī ir riska grupa, jo viņi ir vismobilākie darbinieki. Pieprasījums pēc latviešu mūziķiem pasaulē, īpaši Eiropā, apkārtējās valstīs ir liels. Mēs varam pazaudēt labus mūziķus, ja nevaram piedāvāt kaut cik konkurētspējīgu atalgojumu. Un šeit par konkurenci ir jārunā vismaz reģionālā mērogā. Jāraugās, kāds atalgojums ir Igaunijā, Lietuvā, Polijā. Ar Skandināvijas valstīm Latviju gan grūti pagaidām salīdzināt.»
Labot situāciju pašlaik nav iespējams, jo Kultūras ministrijai nav tik lielu iekšējo resursu, lai atrastu visu nepieciešamo finansējumu, kas nepieciešams darbinieku atalgojumam, lai nokļūtu pie ministrijas uzstādītā mērķa – augstāka vidējā atalgojuma sabiedriskajā sektorā, norāda kultūras ministre.
«Mums tam ir vajadzīgi 14 miljoni, kas it kā pret visu sektoru kopumā – 5 000 nodarbināto – nemaz nav daudz. Tomēr atrast 14 miljonus Kultūras ministrijas iekšienē ir vienkārši neiespējami. Līdz ar to mēs neko nevaram labot, tikai cerēt uz to, ka Latvijas ekonomika attīstīsies un fiskālai telpai parādīsies papildu iespējas, lai šo atalgojumu nodrošinātu,» BNN komentē Melbārde.
Ministre gan sola, ka 2020.gada budžeta «pieteikumā» kultūras sfēras darbinieku atalgojums tiks joprojām likts kā politiskās iniciatīvas prioritārais jautājums. Tāpat Melbārde uzsver, ka Kultūras ministrijai jau vairāku gadu garumā nav nepieciešamā finansējuma, lai nosegtu ministrijas problēmas.
«Renovācijas objektu problēma – teju kopš Padomju laikiem nekas nav darīts»
Tikmēr runājot par vēl, tā teikt, «sasāpējušiem» jautājumiem, kultūras ministre atzīmē: «Otra tāda sāpīga lieta ir saistīta ar mūsu infrastruktūras uzturēšanu. Kultūras ministrijas saimniecībā ir 50 valsts iestādes 100 dažādās adresēs. Un pašsaprotami, ja mums ir 100 adrešu, kurās nodrošinām savu darbību, un ja visur nemitīgi kaut kas notiek, tad kaut kas jāpilnveido, jāuzlabo.»
Šobrīd ir vairāki objekti renovācijas un rekonstrukcijas procesā, top arī pilnīgi jauns objekts – nacionālā muzeja krātuve. «Ir ļoti svarīgi visus šos objektus pabeigt laikā un nodrošināt tajos darbību un saturu.»
Ministre nosauc vairākus renovācijas objektus. Viena no aktuālākajām problēmām ir tā, ka daudzos no tiem teju kopš Padomju laikiem nekas nav darīts. «Piemēram, Rīgas cirks ir praktiski iekonservēts, lai atjaunotu tā ēku, vajadzīgs daudz līdzekļu. Arī situācija ar [Latvijas] Nacionālo arhīvu jārisina, jo arhīvi ir tie, ko regulē likums un kur lielā plašumā nāk līdzi materiāli. Mums trūkst novietnes, ēkas ir sliktā stāvoklī – tur nākotnē ir vajadzīgi fundamentāli [atjaunošanas] darbi.»
Melbārde uzsver, ka visās šajās vietās ir jādomā par saturu un tā pakalpojumu – tās būs arī tās izmaksas, ar kurām Latvijai nākotnē jārēķinās.
Kultūras ministrijas «cīņa» par LNB tiesvedību
«Pēc statistikas, tuvu 50% pirmās instances tiesas lēmumi tiek atcelti, tiek pārsūdzēti, līdz ar to mēs neuzskatām, ka tā ir kaut kāda absolūtā patiesība, kas šobrīd paziņota,» tā par Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesas daļēji apmierināto Latvijas Nacionālās bibliotēkas (LNB) būvnieku – pilnsabiedrības Nacionālo būvkompāniju apvienība – prasību no Kultūras ministrijas par labu būvniekiem piedzīt 9 272 319 eiro, kā arī tiesāšanas izdevumus 60 083 eiro apmērā komentē Melbārde.
Kultūras ministrija ir stingri pārliecināta, ka noslēgto līgumu ar Nacionālo būvkompāniju apvienību ir īstenojusi atbilstoši tam, kas līgumā ir rakstīts, stingri pieturoties pie līguma normām. «Visi lēmumi par izmaksām ir pieņemti, balstoties uz starptautiskiem būvinženiera ļoti precīziem mērījumiem un piemērojot būvniecības izmaksas indeksus, kurus atbilstoši līgumā noteiktajam mums izsniedz Centrālā statistikas pārvalde.»
«Tātad Kultūras ministrijai šeit nav nekādas interpretācijas iespējas,» piebilst Melbārde.
Kultūras ministrija uzskata, ka ir stingri ievērojusi līguma nosacījumus atbilstoši tiem datiem un informācijai, ko iesniedz gan būvinženieris, gan statistikas pārvalde. «Mēs uzskatām, ka astoņu gadu laikā Kultūras ministrijas izmaksātā summa 195,6 miljoni būvniekam ir adekvāta tam darbam, kas ir paveikts. Turklāt ir jāņem vērā, ka liela daļa bibliotēkas būvniecība notika ekonomikas lejupslīdes laikā, līdz ar to daudzi darbi izmaksāja lētāk,» tā Melbārde.
Ministrijā uzskata, ka šobrīd pirmajā instancē pieņemtais tiesas lēmums ir nepamatots un nav taisnīgs. «Līdz ar to sadarbībā ar juridiskajiem konsultantiem mēs iepazīstamies ar tiesas sprieduma motivāciju un noteikti pārsūdzēsim šo lēmumu. Jāņem vērā, ka būvnieku prasība, kaut arī daļēji apmierināta, joprojām ietver deviņus miljonus nodokļu maksātāju līdzekļu. Šie līdzekļi ļoti noderētu pedagogu algām, līdz ar to mēs uzskatām, ka cīnāmies par taisnu lietu un iesim kaut vai līdz pēdējai instancei un aizstāvēsim nodokļu maksātāju tiesības šajā ziņā,» situāciju turpina komentēt Melbārde.
Tāpat Kultūras ministrijas ieskatā tik sarežģītu lietu, kas šajā gadījumā saistīta ar 12 miljonu prasību pret valsti, nemaz tik vienkārši nevar izlemt. «Tur tiešām ir nepieciešama daudz rūpīgāka un varbūt vairāku pakāpju vērtēšana. Tā ka, es teiktu, šis galīgi nav nekāds galīgais lēmums.» Melbārde pauž, ka ministrijā uzskata, ka tieši šīs pirmās instances tiesas lēmums nekad spēkā nestāsies.
«Šajā gadījumā, ja runājam par līguma attiecībām bibliotēkas projekta tapšanā, valsts ir bijusi gudra, vispār šādu indeksu piemērojot. Ne jau par velti mums strīds ir tieši par indeksāciju,» komentē Melbārde.
«Būvniecības izmaksas sadārdzinājums bieži rodas ilgās būvniecības dēļ»
Runājot par Latvijas ieceri būvēt Nacionālo koncertzāli, Melbārdes ieskatā, ilga ir nevis objekta plānošana, bet gan lēmumpieņēmēju pārliecināšana par to, ka šāds projekts vispār ir nepieciešams.
«Pie reālas projekta plānošanas neesam tikuši, jo nav izlemts, kurā vietā Nacionālo koncertzāli būvēt. Starp citu, Nacionālās bibliotēkas plānošana bija salīdzinoši raita, jo tai aizmugurē bija likums, kas daudz ko precīzi regulēja. Attiecībā uz Nacionālo koncertzāli, ja tiks izlemts, kurā vietā un ar kādu finansēšanas modeli to būvēs, mēs, nešaubīgi, arī iesim uz priekšu, pieņemot Nacionālās koncertzāles likumu, kas nodrošinās šī projekta turpinājumu.»
«Ja vērtējam problēmas ar būvprojektiem valstī kopumā, tad bieži vien tās ir saistītas tieši ar tehniskā projekta izstrādi un plānošanas stadiju, kurai jāpievērš papildu uzmanība. Šajā gadījumā, tas nav saistīts tikai ar Kultūras ministrijas objektiem, bet vispār ar būvniecības procesa specifiku Latvijā,» uzskata Melbārde.
Ministres ieskatā, problēma ir saistīta ar tehniskā projekta izstrādi, plānošanu. «Iespējams, pietrūkst speciālistu, kas to pietiekami kvalitatīvi izdara un tāpēc bieži vien strīdi rodas, kad noteiktu projektu sāk ieviest dzīvē, secinot, ka attiecīgais tehniskais projekts kaut ko ir paredzējis. Tas gan nav Nacionālas bibliotēkas gadījums. Strīds ir nevis tāpēc, ka būtu slikti izplānots, bet gan par izmaksu indeksāciju – tās ir atšķirīgas lietas.»
«Tas, par ko mēs Ministru kabinetā diskutējam, ir būvniecības izmaksas sadārdzinājums, kas bieži vien ir saistīts ar to, ka laiks no plānošanas līdz ieviešanai ir ļoti garš. Plānošanas stadijā ir grūti prognozēt iespējamo būvniecības izmaksas pieaugumu. Tāpēc arī Ekonomikas ministrija ir aicināta padomāt par to, kā labāk plānot būvniecības procesu, kādu metodiku pielietot, lai laicīgi prognozētu iespējamo izmaksu pieaugumu,» BNN stāsta Melbārde.
Viņas ieskatā, ir jāparedz, ka lielu objektu būvniecības gadījumā ir iespējams piedzīvot arī ekonomikas augšupeju, kad izmaksas var augt, un tās var arī kristies: «Līdz ar to izmaksu indeksācija ir viena no atbildēm, kā regulēt lielu objektu, kuriem paredzams ilgs būvniecības periods, plānošanu.»
