Kopš Otrā pasaules kara nav piedzīvota tik milzīga migrācijas krīze kā 2015.gadā – konfliktu, vardarbības un cilvēktiesību pārkāpumu dēļ pārvietots rekordliels cilvēku skaits – 65,3 miljoni, t.sk., 21,3 miljoni bēgļu, tā ANO Komisariāts bēgļu jautājumos. Marta Rībele, Eiropas Parlamenta Informācijas biroja vadītāja, atgādina, ka pasaulē miera nav, tāpēc nestabilā situācija saglabājas. Līdz ar to saglabājas arī migrācija.
Eiropas Parlaments daudz un dažādi mēģinājis risināt šos jautājumus, šis tas ir arī panākts, bet kas vēl jāizdara, ko un cik daudz par šiem jautājumiem zina sabiedrība un vai Latvijā nepieciešams papildu darbaspēks, ja šeit joprojām ir ap 80 000 mazkvalificēto, kuri nav atraduši darbu? – par šiem jautājumiem, nākot kopā uz konferenci Imigrācijas risinājumi nākamajai desmitgadei: plūsmu pārvaldība, iespējas darbaspēkam, integrācija, sprieda gan ministriju pārstāvji, gan EP deputāti.
Vairāki pārstāvji uzsvēra to, ka ir ārkārtīgi daudz informācijas par migrācijas jautājumiem, bet tā netiek prasmīgi nodota sabiedrībai, no kā rodas bailes, aizspriedumi pret iebraucējiem no citām valstīm. Rībele: «Pilsoniskā sabiedrība ir jāizglīto, jālikvidē šīs bailes [no imigrantiem].»
Runājot par to, kā sastādīt budžetu, plānot bēgļu sadalījumu un veikt jebkuras citas plānveida darbības, Rībele atgādina, ka jebkura prognozēšana ir ļoti sarežģīta. Uz vēstures pamata, protams, var vilkt šo līkni, bet nu cik viņa būs precīza – tas ir visai sarežģīti. Artis Pabriks gan teic: «Mums nevajag tēlot neapzinīgus domātājus. Tas nozīmē, kamēr nebūs maksimālās informācijas, tikmēr es sēžu un «griežu īkšķus» uz dīvāna, nezinot, ko iesākt. Mums informācijas pietiek, lai mēs piedāvātu pietiekami sakarīgus risinājumus šajos jautājumos.»
Priekšlikums no Pabrika: «Pāris mēnešu laikā uztaisīt divu lapaspušu plānu, kas būtu jāizdara. Viss. Pietiek. Ejam uz priekšu. Beidzam muļļāties, sakot vienkāršā valodā.»
Runājot par migrantu integrēšanu Latvijā, bieži uzmanība tiek vērsta jautājumam par valodu.
«Man sāp sirds, ka mēs Latvijā jau esam nodzīvojuši gandrīz 30 gadu, bet te joprojām nav tādas vienkāršas lietas kā obligātie valodas un kultūras ievadkursi augstskolās. Manuprāt, tas ir būtiski, svarīgi, nepieciešami un neatliekami,» uzskata Pabriks.
Viņaprāt, šādi kursi būtu jāapgūst visiem ārzemju studentiem, kas ierodas Latvijā. Arī Inese Pauloviča, Kultūras ministrijas valsts sekretāra vietniece, atzīmēja, ka latviešu valoda ir bāze saliedētai sabiedrībai. Tikmēr Filips Lastovskis, ES lietu žurnālists, norādīja, ka nav īsti skaidrs, vai latviešu valodas zināšana ir pamatnostādne vai palīglīdzeklis integrācijā.
Runājot par to, cik daudz ārzemju studentiem vajadzētu atļaut strādāt, liela daļa sanākušo bija vienisprātis, ka 20 stundas nedēļā ir maksimālais, citādi «viņiem [studentiem] nebūs laika studēt». «Studenti, kas te strādā vairāk nekā 12 stundas [nedēļā], viņi te šādā veidā integrējas mūsu ekonomiskajā vidē, sabiedriskajā vidē un palīdz arī mūsu uzņēmējdarbībai,» tā Pabriks.
Sanākušie piekrita tam, ka ārzemju studentus vajadzētu aktīvi iesaistīt darba tirgū, lai viņi gribētu palikt Latvijā, «jo viņi ir zinoši un būtu ieguvums Latvijas izaugsmei».
Runājot par darbaspēka piesaisti no citām valstīm, deputāts Pabriks saka: «Lauksaimniecībā bez periodiska darbaspēka mēs nevarēsim iztikt. Neies neviens no Latvijas, pat students, lasīt zemenes agri no rīta par to samaksu. Ukraiņi, baltkrievi – lai viņi brauc un lasa tās zemenes. Latvijā būs nepieciešami viesstrādnieki,» uzskata Pabriks. «Palīdzēsim mūsu ekonomikai attīstīties.»
Didzis Meļķis, ekonomiskās politikas žurnālists norādījis: «Vieni liek uzsvaru uz to, ka jālieto tas [darbaspēks], kas jau Latvijā ir, otri, ka jāpiesaista speciālisti no ārvalstīm. Manuprāt, nav jāizvēlas vai nu viens, vai otrs, bet gan jāveido kaut kāda komlektācija.»
Jautājums ir: uz kādas likumdošanas bāzes, cik ilglaicīgi un uz kādiem noteikumiem tiks uzņemti šie viesstrādnieki.
«Atšķirībā no padomju laika perioda, mēs esam tie, kas šeit nosaka, kā kurš strādās, kā kurš uzturēsies, ko kurš mācīsies un ko kurš nemācīsies,» saka Pabriks.
Runājot par kultūru dažādību un to, kā iebraucēji varētu mainīt Latvijas kultūrvidi, deputāts saka: «Dažs labs interpretē toleranci kā jebkā, kas ienāk pie mums, vienkāršu automātisku pieņemšanu. Patvēruma meklētājiem ir skaidri un gaiši jāpaskaidro, ka ir tās lietas, kuras mēs netaisāmies viņu dēļ mainīt.»
«Politika ir politika, bet galu galā ir cilvēks. Patvēruma meklētājs ir cilvēks, un tieši tāpat cilvēki ir arī tie, kuri viņus uzņem. Ja gribam, lai krīzes situācijā mūs atbalstītu citas valstis, mums ir jāspēj atbalstīt valstis, no kurām nāk lielākā migrantu plūsma,» atgādina Rībele.
