Kas cilvēku padara ļaunu? Vai labs cilvēks ir spējīgs darīt ļaunas lietas? Ja jā, tad kam ir jānotiek, lai labs cilvēks pārkāptu šo robežu?
Uz šiem jautājumiem atbildes ir radis Stenfordas cietuma eksperiments, kas ir atzīts par labāko sociālo eksperimentu psiholoģijas pētījumu vēsturē. Tas ir iedvesmojis ne vien noveli, divas filmas, vairākas TV pārraides, bet arī mūzikas grupu.
Patiesībā nekas šajā pasaulē nenotiek no zila gaisa – visam ir loģisks izskaidrojums, kas šoreiz ir balstīts psiholoģijas pētījumos.
Cietumnieki un sardze
Eksperimenta ideja bija vienkārša: redzēt, kā parasti vīrieši (izvēlēti paši veselīgākie un «normālākie»), reaģēs uz radikālām pārmaiņām savā ikdienas dzīvē. Puse no dalībnikiem kļuva par cietuma apsardzes darbiniekiem, otra puse – par viņu ieslodzītajiem.
«Ieslodzītos» arestēja policijas mašīnās ar sirēnām tad, kad viņi bija devušies ārā ikdienas gaitās. Pēc tam viņiem tika noņemti pirkstu nospiedumi, viņiem tika aizsietas acis – ieslodzītie tika izģērbti, izmeklēti, viņiem iedeva uniformas, numuru, kā arī pie kājas pielika ķēdi.
Pārējie dalībnieki tika pārvērsti par apsardzes darbiniekiem – viņiem tika iedotas formas. Cietums tika ierīkots Stenfordas universitātes pagraba telpās.
Un tad sākās eksperiments.
Viss bija klusi un mierīgi, līdz «ieslodzīti» bija izdomājuši sacelties pret ieslodzījumu. Apsardzes atriebība bija ātra un brutāla. Viņi cietumniekus izģērba kailus, no cietuma telpām izņēma gultas, sacelšanās līderi ievietoja vieninieku kamerā un pārējos dalībniekus iekaustīja.
Drīz vien cietuma iemītnieki sāka akli paklausīt cietuma apsardzei. Tikai pēc dažām dienām eksperimenta dalībnieki atklāja, ka jūtas tā, it kā viņu vecā identitāte būtu dzēsta. Viņi bija kļuvuši par numuriem.
Arī eksperimenta vadītājs Filips Zimbardo atzīst, ka viņš jutās iegremdēts savā lomā kā cietuma vadītājs. Viņš uzskata, ka spēcīgākais eksperimenta rezultāts bija viņa transformācija stingrā institucionālā cilvēkā, kurš vairāk bija uztraukts par cietuma drošību nekā viņa dalībnieku labklājību.
Arī citi eksperimenta dalībnieki esot bijuši pārņemti ar savām lomām, aizmirstot par īsto eksperimenta mērķi.
Lomu spēle
Rezultātā eksperiments ilga 6 dienas (paredzēto 14 vietā). Jauni vīrieši, kuri iepriekš bija pacifisti, iejutās cietuma apsargu lomās – apkaunoja un fiziski aizskāra «cietumniekus» – daži atzina, ka to pat bija izbaudījuši. Tajā pašā laikā «cietumnieki» izrādīja emocionālā sagruvuma pazīmes. 5 no «cietumniekiem» nācās pamest eksperimentu vēl pirms termiņa beigām.
Protams, ka pēc eksperimenta tam tika veltīts milzīgs daudzums kritikas. Tomēr par spīti tam ir neapgāžams fakts, ka eksperiments parāda nopietnu ieskatu cilvēku attieksmē, kas arī var izskaidrot to, kādēļ cietumos pret tā iemītniekiem tiek pielietots fizisks spēks.
Vai eksperiments attēlo to, kas notiek īstajos cietumos?
Visticamāk, ka jā. Kāda cietuma vadītājs ir apgalvojis, ka cietuma sargi ļoti ātri pierod pie vardarbības līmeņa – tā ir daļa no darba, pret ko viņi ātri vien kļūst imūni. Daži cilvēki nespēj izprast, kā viņi ir varējuši tā mainīties.
Šis pētījums ir kļuvis tik populārs, ka tas ir kļuvis par iedvesmu novelei Das Experiment, kas vēlāk arī tikusi pārtapināta par filmu. Šis eksperiments ir devis nosaukumu arī kādai mūzikas grupai «Stenfordas cietuma eksperiments» («Stanford Prison Experiment»), kas savu pirmo albumu ideva 1994.gadā.
Avots: spring.org.uk
