Atveroties lielajām Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas durvīm, tur sagaida liela kņada, sarunas, daudz cilvēku gan gados jauni, gan veci. Ejot tālāk, pa lielo, plašo gaiteni turpu šurpu iet cilvēki, bet, uz aci skatoties, jau nevar pateikt, kādu veselības problēmu dēļ viņi šeit ir. Nonākot pie Transplantācijas centra durvīm, baltā uzsvārcī ar laipnu skatienu sagaida Latvijas Transplantācijas centra vadītājs Jānis Jušinskis. BNN devās aprunāties ar transplantologu, lai kliedētu mītus un uzzinātu vairāk par orgānu transplantāciju jeb par to, kā nāve var izglābt dzīvību. Ikvienam no mums ir iespēja kļūt par orgānu donoru, iespēja kādam cilvēkam glābt dzīvību.
Skaidrības labad jāsāk ar to, ka aptuvenais procentuālais skaits cilvēku, kuri izvēlas savu ķermeni, audus un orgānus atļaut vai aizliegt izmantot pēc nāves, ir mazāk par 1%, vēsta transplantologs, komentējot Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes sniegtos datus.
Speciālists uzskata, ka iemesls tam gluži vienkārši ir nevēlēšanās zināt. Jušinskis uzsver arī to, ka tā nav informācijas nepietiekamības problēma.
«Cilvēki nevēlas iedziļināties tajā, ar ko viņu ikdiena nesaskaras. Kad pašam vai kādam no ģimenes radīsies nepieciešamība, tad gan – izlasīs, sameklēs, iedziļināsies,» saka transplantologs.
Ja donoru vajadzētu manam bērnam?
Jāmin arī tiesībsarga pērnā gada globālajā tīmeklī ievietotā aptauja, pēc kuras tiesībsargs Juris Jansons secinājis, ka iedzīvotāju informētība un zināšanas par miruša cilvēka ķermeņa audu un orgānu izmantošanu medicīnā ir ļoti zemas.
Aptaujā atklājies arī tas, ka lielākā daļa jeb 61,1% aptaujāto dalībnieku uzskata, ka pašlaik Latvijā ārstniecības personas nedrīkst izņemt personas audus vai orgānus pēc nāves, ja Iedzīvotāju reģistra nav ziņas par personas izvēli.
Turklāt tiesībsargu satrauc tas, ka 76,2% respondentu nav informēti par savu tuvinieku vēlmi ziedot audus vai orgānus medicīnai pēc nāves.
Būtiski minēt, ka pretēji transplantologam Jušinskim, pēc kura domām, tā nav informācijas nepietiekamības problēma, tiesībsargs uzsvēris, ka atbildīgās institūcijas, kas konkrētajā gadījumā ir Veselības ministrija, nav izdarījusi savu pienākumu, lai veiktu sabiedrības informēšanas pasākumus.
Pēc Jušinska domām, tiesībsargs savu aptauju uzsācis ar nepareizu jautājumu. Viņš skaidro: «Manuprāt, ja jautājumu sāk ar negatīvu nostāju, jāgaida arī daudz vairāk negatīvu atbilžu.»
Jautājumam, pēc speciālista domām, bija jāskan tā – «Ja man vai manam bērnam vajadzētu transplantāciju, es piekristu vai nepiekristu ļaut izmantot audus vai orgānus pēc nāves?». «Domāju, ka tādā gadījumā 90% piekristu par labu šādai izvēlei, taču šāds jautājums pat netika aizskarts,» tā transplantologs. Jānorāda, ka kopumā tiesībsarga aptaujā piedalījušies 2 623 respondentu.
Īsais laiks, lai donors glābtu dzīvību
Taujāts par to, kuri ir «populārākie» orgāni transplantācijai, speciālists norāda, ka Latvijā tās ir nieres un sirds, perspektīvā aknas. «Nieres, es teiktu, ir visvairāk pieejamie orgāni,» norāda Jušinskis.
Lai izmantotu miruša cilvēka orgānus cita cilvēka glābšanai, ir jārīkojas nekavējoties. «Brīdī, kad cilvēks nomirst, mums ir ļoti īss periods, kad vēl orgāni funkcionē, lai mēs operētu. Ja viss ir legāli un ētiski, mēs nekavējoties to darām. Pēc operācijas man ir jānodrošina, lai ķermeņa ārējais izskats ir gatavs apbedīšanai, lai viss ir sašūts, tālāk ķermenis tiek nogādāts morgā.»
Transplantologs min piemēru, ja cilvēkam ir apstājusies sirds, tad ir mazāka iespēja izglābt orgānus un pēc tam tos pārstādīt. «Šādos gadījumos visbiežāk tiek pārstādītas nieres. Maksimālais laiks, kopš sirdsdarbības apstāšanās laika, ir divas stundas. Tas ir tad, ja reanimācijā ir darīts viss, lai cilvēku atgrieztu pie dzīvības, taču tas nav izdevies, un tiek diagnosticēta bioloģiskā nāve,» tā Jušinskis.
Savukārt gadījumos, kad nāve ir pēkšņa, piemēram, kad cilvēks miris uz ielas un aculiecinieks izsaucis ātro palīdzību, pēc nāves diagnosticēšanas ir neliels brīdis – tās divas stundas – kad speciālisti var pārbaudīt reģistru un secināt, vai cilvēks ir bijis «pret» savu orgānu tālāku ziedošanu pēc nāves. Ja viss ir kārtībā un nekādas nepilnības nav konstatētas, tad speciālisti var uzsākt gatavošanos operācijai. Transplantologs skaidro, ka likumdošanā tas tiek definēts kā piekrišanas prezumpcija. Personai jābūt identificētai, «nezināmie» nav orgānu donori.
LV protāla pieejamā informācija liecina, ka ikviens iedzīvotājs savas dzīves laikā var dokumentāri noformēt savu gribu par savu orgānu izmantošanu vai liegumu tos izmantot. Visi dati par personas lēmumu izmantot tās ķermeni, orgānus, audus un šūnas pēc nāves tiek saglabāti Iedzīvotāju reģistra datubāzē.
Vairāk par to, kur aizpildīt iesniegumu, skatīt ŠEIT.
Jušinskis taujāts par to, vai mūžīgās «papīru lietas», kā iepriekš minētais reģistrs, neaizņem jau tā īso laika sprīdi līdz operāciju var veikt fiziski, ārsts norāda, ka, viņaprāt, tieši otrādi, reģistrs ir viena no tā lietām, kas speciālistiem ļoti palīdz, jo pie tā var piekļūt jebkurā brīdī.
Vienīgais mīnuss esot tas, ka slimnīcai pagaidām esot pieejami tikai viens stacionārs dators, no kura var dabūt šo informāciju no Iedzīvotāju reģistra, bet šobrīd norit pārrunas ar Iedzīvotāju reģistra kolēģiem par to, ka nākotnē tiks dota iespēja arī attālināti pievienoties datiem. «Piemēram, ja brigāde ir izbraukumā, lai viņiem speciāli nav jābrauc uz Stradiņiem un tad atkal uz citu slimnīcu, bet tādu gadījumu nav īpaši daudz,» tā speciālists.
Vai par orgāniem maksā?
Transplantologs min, ka no piederīgo puses ir bijuši jautājumi par to, vai tiek sniegta kompensācija par ziedoto orgānu, taču šāds jautājums aktuālāks esot bijis agrāk. Jušinskis atceras: «2008.gadā, kad Latviju skāra krīze, bija vairāki gadījumi pēc kārtas, kad piederīgie pieprasīja naudu, kas vienkāršiem vārdiem nozīmē to, ka cilvēki mēģināja tirgoties ar mirušā tuvinieka orgāniem. Jā, diemžēl ir bijuši šādi pieprasījumu gadījumi.»
Likumā Par miruša cilvēka ķermeņa aizsardzību un cilvēka audu un orgānu izmantošanu medicīnā 18.panta 1.punktā teikts, ka gan dzīva, gan miruša cilvēka ķermeņa audu un orgānu izņemšana un izmantošana kalpo medicīnas attīstībai, un tai ir bezpeļņas raksturs. Jebkura dzīva vai miruša cilvēka ķermeņa audu un orgānu izņemšana notiek, stingri ievērojot izteikto piekrišanu vai nepiekrišanu, un šo audu un orgānu atlase, nosūtīšana un izmantošana kā komercdarījums ir aizliegta.
Būtiski minēt, ka orgānu tirdzniecībai ir krimināla sodāmība.
Problēma Latvijā – nepietiekams personāls
Transplantologs norāda, ka Latvijā jebkura medicīniskā procedūra maksā krietni mazāku naudu nekā jebkur citur pasaulē. «Nekur tālu nav jāskatās, arī mūsu izbraukušie latvieši atgriežas dzimtenē, lai sakārtotu veselību un pēc tam dodas atpakaļ. Tā ir dzīve.»
Jautāts, kāds ir medicīnisko tehnoloģiju nolietojums un esošais stāvoklis, kas nepieciešamas izmantot operācijām, ārsts norāda, ka iekārtas ir pietiekami modernas un strādā labā līmenī. Tomēr lielāka problēma ikdienā esot personāls: «Traģiski pietrūkst personāla. Nav operāciju māsas, anesteziologi, turklāt pa visu Latviju ir palikuši tikai četri transplantologi,» saka Jušinskis.
Viņš bilst arī to, ka tiek meklēti jauni speciālisti. «Ielaist šajā visā kādu jaunu un neapmācītu, tas nozīmētu nozares beigas. Viena nepareiza saruna ar piederīgajiem beidzas ar lielu skandālu masu medijos,» atzīst speciālists.
«Kāda cita cilvēka nāve deva man dzīvību»
Transplantācijas centra gaitenī BNN bija iespēja satikt kādu meiteni, viņa laipni piekrita nelielai sarunai, lai pastāstītu, kāpēc viņa šeit atrodas. Viņu sauc Samanta un viņai ir 19 gadu. Todien Samanta bija īpaši priecīga, jo sanāca viņu satikt dienā, kad viņu laiž mājās no slimnīcas.
Samanta stāsta, ka kopš bērnības dzīvojusi divās vietās – Bērnu namā un bērnu slimnīcā. Veselības problēmas Samantu skārušas jau no pašas bērnības, izrādījās, ka nieru problēmas tika pārņemtas no vecākiem. Viss sācies ar angīnām, tālāk sekojušas biežas saslimšanas un dzīvošana no vienas slimnīcas otrā. Kad Samanta sasniedza 18 gadu vecumu, viņai tika uzsākta dialīze. Samanta skaidro, ka dialīze ir mākslīga asins attīrīšana, šo procedūru viņa apmeklējusi gadu.
«Kādu dienu es atnācu uz slimnīcu veikt ierastās procedūras, kurās ietilpst saruna ar ārstu, dokumentu parakstīšana, jo ik pēc trim mēnešiem atkārtoti jāstājas rindā ar pieteikumu par to, ka nepieciešama nieru transplantācija. Sarunas laikā ārste pārsteidza mani nesagatavotu, sakot, ka jau šodien man var būt niere. Tā nu es paliku slimnīcā. Es jau biju nobriedusi tam, ka pie nieres es tikšu daudz vēlāk, vismaz pēc trim gadiem, bet notika brīnums un viss mans gaidīšanas process ilga tikai trīs mēnešus,» stāsta Samanta.
Samanta saka, ka šobrīd jūtas ļoti labi: «Bija kāds labs cilvēks, kurš izglāba man dzīvību. Es jutos labāk nekā jebkad, es nekad neesmu bijusi tik vesela, cik esmu tagad. Es arī ļoti ātri atveseļojos, nedaudz jau sāp, bet es varu kustēties un staigāt. Es katru dienu staigāju 47 soļus no savas palātas līdz gaiteņa galam un atpakaļ.»
Samantas donors bija nāvē aizgājis jauns cilvēks, taču neko vairāk par šo cilvēku Samanta nezina, jo ārsti to nevarot izpaust.
Samanta pauž, ka, viņasprāt, būtu nepieciešams papildināt jau esošo pēcnāves donoru* likumu, iekļaujot punktu, ka visi cilvēki pēc nāves automātiski būtu orgānu donori, jo tas varētu izglābt daudzu cilvēku dzīvību, kuri vēl paliek šai saulē.
Pietuvojoties sarunas beigām, Samanta ar cerību pilnām, skaistām, lielām, brūnām acīm stāsta par to, cik ļoti vēlas ceļot, sportot, slidot. Viņas dzīve nupat sākusies no jauna, un cerību pilna viņa stāsta par studijām, saviem nākotnes sapņiem un pateicību, ko izjūt pret cilvēku, kurš devis viņai vēl vienu dzīvību.
*Par miruša cilvēka ķermeņa aizsardzību un cilvēka audu un orgānu izmantošanu medicīnā.
