Kehris: kas notiek ar iedzīvotājiem, tā nav SVF rūpe

Ekonomistu apvienības 2010 vadītājs Ojārs Kehris atklātā intervijā BNN kritizē valdības nespēju nākt klajā ar ekonomikas attīstības plānu, atgādina par lata devalvēšanas ieguvumiem, kā arī rosina samazināt birokrātisko aparātu un atgādina, ka SVF skatās tikai uz to, kā vidējā termiņā Latvija varētu atmaksāt starptautisko aizņēmumu un tādēļ liek mums savilkt jostu, kas notiek ar iedzīvotājiem šajā situācijā, tā neesot SVF rūpe, tāpat arī viņš atzīst, ka visticamāk Dombrovska valdība nevarēs pārdot Lattelecom.

Vai tāpēc, ka pērn oktobrī uzņēmāt Valdi Dombrovski par Ekonomistu apvienības 2010 biedru, tagad valdība jūsu viedoklī ieklausās vairāk?

Nu – nevajadzētu pārspīlēt Ekonomistu apvienības 2010 lomu, sevišķi – politiskajos procesos, jo neesam varas struktūra. Mēs varam un cenšamies teikt taisnību un paldies tiem, kas mūs dzird. Mēs savu ideju popularizēšanai naudu netērējam, jo mums nav pieejama publiskā sektora nauda. Ar Dombrovski kā bijušo Latvijas Centrālās bankas un Finanšu ministrijas darbinieku mums bijusi vairāku gadu sadarbība. Arī veicot studentu pētījumus. Mēs gaidījām, lai paiet vēlēšanas un lai viņa uzņemšana netiktu politizēta. Labs brīdis bija tūlīt pēc vēlēšanām, kad viņš formāli kļuva par biedru. Viņam diemžēl nav pārāk daudz laika iesaistīties, taču viņš ir apmeklējis pāris pasākumus. Ekspertu diskusijas, kas notiek pie mums, varētu nākt viņam par labu.

Kādu atzīmi 10 baļļu sistēmā jūs liktu Dombrovska valdībai par darbu ekonomikas sakārtošanā?

Ekonomikas stūrmaņi mums ir politiķi. Analizējot Dombrovska valdību, uzskatu, ka ar vēlēšanās saņemto sabiedrības uzticības mandātu viņam bija jābūt daudz izlēmīgākam, uzstādot nākamo lielo valsts lēcienu uz trijiem vai četriem gadiem. Tas būtu vērtīgi arī premjera paša profesionālajā izaugsmē un apziņā. Pēc tam vajadzēja mēģināt ar to aizraut valdošo koalīciju un visu Latvijas sabiedrību. Jo pirmajos mēnešos neviens saprātīgs politiķis nebūtu pretojies populārā Valda Dombrovska iniciatīvām. Šķiet, ka nopietnas diskusijas ar koalīcijas partneri – Zaļo un Zemnieku savienību (ZZS) nenotika pirms valdības izveidošanas. ZZS ne tiem spēcīgākajiem līderiem uzticēja vadīt pašas sarežģītākās ministrijas. Paļauties, ka ZZS būs vienā sajūgā un paklausīgi, ir nepamatoti. Bīstami ir tas, ka premjeram nav nepieciešamā koalīcijas atbalsta. Valdības pirmās 100 dienas var būt izniekotas.

Kāpēc nav dzirdēts par ekonomikas stimulēšanas plānu Latvijai?

No tā brīža, kad Ivara Godmaņa valdība tādā veidā (tādā – uzsveru) parakstīja līgumu ar Starptautisko Valūtas fondu (SVF), pirmajā punktā ierakstot, ka latam ir jābūt stabilam, tas nozīmē, ka vairs nevaram atvēlēt līdzekļus ekonomikas stimulēšanai. Tie propagandisti, kas pieprasa valdībai stimulēšanas plānu, izrauj to no Latvijas konteksta. Es būtu vēlējies sagaidīt valdības rīcības plānu nākamajiem četriem gadiem – vai tas sauktos «Dombrovska», vai «Dombrovska un Lemberga plāns», vai arī «Vienotības plāns», galu galā – «Jaunā ekonomiskā politika 2010 – 2014», kam varētu noticēt uzņēmēji un sabiedrība. Lietuva parakstīja līgumu ar SVF par augstākiem kredīta procentiem, taču viņiem ir daudz brīvākas rokas, pārvaldot savas ekonomikas procesus. Līdz 2008.gadam bijām Lietuvai nedaudz priekšā, taču šo gadu laikā atdodam pozīcijas un noslīdam zemāk. Fikcija ekonomikas glābšanā ir tad, ja valdība līdz minimumam neapcērp valsts izdevumus pa sektoriem, baidoties, ka tādēļ deputāti neapstiprinās 2011.gada budžetu.

Vai ministrijās vērojama pingvīnu filozofija, birokrātiem ciešāk saspiežoties ar mugurām kopā, lai pārziemotu?

Jā, tā ir vērojama. Taču nevajadzētu izraut no konteksta un diskreditēt manus piedāvājumus vēlamā ministriju apvienošanā. Es tik tiešām uzskatu, ka ministriju skaits ir par lielu. Igaunijā apvienotā ekonomikas un satiksmes ministrija funkcionē ļoti labi. Mums ir lielākais pārvaldes aparāta darbinieku skaits Eiropas Savienībā (ES), tam nav attaisnojuma šajos krīzes apstākļos. Premjers baidījās atņemt saviem koalīcijas partneriem kādu ministriju, tā vietā, lai izvēlētos optimālo ministriju modeli un tad spriestu, kam labāki kandidāti par ministriem.

Ja Latvijas valsts nemainīs savu ekonomisko politiku, mēs varētu piedzīvot tādu ekonomisko stagnāciju kā Japānā, Brazīlijā vai Argentīnā?

Redziet, ekonomiskā politika ir tāda, ka tu nekad nevarēsi atgriezties un pārbaudīt, kā būtu pareizāk darīt pirms diviem vai trijiem gadiem. Jo šodienas īstenība ir cita un «divreiz vienā upē neiekāpsi». Mani ļoti uztrauc, ka pa lielam nedarām neko. Proti, mēs nepieļaujam vai baidāmies pieļaut kļūdas un līdz ar to nesperam ne soli. ASV ir labākais piemērs, kur visas ekonomikas problēmas noliek uz galda un tās risina konstruktīvi.

Vai SVF varētu palīdzēt mums sakārtot ekonomiku ar valdībai uzdotiem mājasdarbiem starp misijām?

Ja mēs esam neatkarīga valsts, kas iestājusies ES un Pasaules Tirdzniecības organizācijā, tad uz mums pašiem gulstas visa atbildība. SVF analītiķi brauc un to, ko mums vajadzētu darīt, jau iekļauj savos pārskatos. Taču lēmumi mums jāpieņem pašiem. SVF ir iemācījies valdībām neteikt precīzus padomus. Viņi skatās tikai uz to, kā vidējā termiņā Latvija varētu atmaksāt starptautisko aizņēmumu. Tad vienīgais iespējamais variants ir likt mums savilkt jostu. Kas notiek ar iedzīvotājiem šajā situācijā, tā nav SVF rūpe.

Mēs nevaram aizvērt acis un to neredzēt, ka no mums cilvēki aizbrauc un šeit ir milzu bezdarbs. Vienlaikus samazinās laulību un jaundzimušo skaits, pieaug fizisko personu un uzņēmumu bankrotu skaits. Daudziem, kas nav pazaudējuši savas mājas nedz vācu, nedz krievu laikos, šobrīd bankas atņem pēdējo mājokli. Mājsaimniecībām Dombrovska valdība cerības dotu tad, ja manis uzskaitītās problēmas noliktu uz galda un sāktu risināt. Man patika bijušā ASV prezidenta Bila Klintona teiktais Davosas ekonomikas forumā: «ASV vienmēr pieņem pareizos lēmumus, bet tikai pēc tam, kad ir izmēģinājusi visas pārējās iespējas». Nevaru droši apgalvot, vai Ekonomistu apvienības 2010 pirms trijiem gadiem piedāvātais scenārijs nestu Latvijai labāku ekonomikas stāvokli, bet tad mēs kā valsts atrastos citā situācijā un vienmēr varētu koriģēt savu rīcību.

Žaneta Jaunzeme – Grende saskata valdības kļūdu tajā, ka nav noslēgts līgums ar McKenzie vai citiem konsultantiem par valsts stratēģijas izstrādi. Vai jūs piekrītat šādam viedoklim?

Viņai ir taisnība. Ja mums ir pie 18% bezdarbnieku, kas var dot darbu? Skolotāju skaits pie demogrāfiskās bedres ir par lielu. Policistu skaitu nepalielināsim. Valsts sektors nepieaugs. Darbavietas var radīt tikai uzņēmēju sektors, ko pārstāv Žaneta Jaunzeme – Grende un Darba Devēju konfederācija. Valdībai būtu jāaicina pie viena galda visus uzņēmējus un potenciālos investētājus Latvijā, lai pavaicātu: «Dārgie uzņēmēji, kas jums ir vajadzīgs, lai jūs dotu darbu tādas kvalifikācijas darbiniekiem, kādi mums šobrīd ir nenodarbināti?» Valstij ir neizdevīgi un neefektīvi atstāt katru piekto bez darba. Ja tam vajag nolīgt McKenzie, tad lūdzu. Mazām valstīm vai kopienām bieži izrādās, ka nepieciešami neitrāli eksperti, kas formulētu svaigas idejas. Ekonomiskās idejas ir jāsistematizē. Ja simtiem tūkstošu latu tērējam dažādiem politiķu padomniekiem, kāpēc tad neinvestēt un neradīt Latvijā nopietnu ekonomiskās domas centru vai labāk vairākus – konkurējošus?

Vai nav gaidāms krīzes otrais vilnis?

Prognozēt pasaules tendences tālāk par dažiem mēnešiem nav racionāli. Nezinām, vai gaidāmi tādi satricinājumi, kas varētu izraisīt krīzes otro vilni. Ir pamats ieklausīties tajā, ka kopumā pasaules bizness noskaņots optimistiski. Paredz +5% pieauguma. Tas balstās uz galvenajiem vilcējiem – Ķīnu, Indiju, zināmā mērā uz ASV, kas ir pakāpi zemāk. Ķīna no lielākā ražotāja kļuvusi par lielāko pasaules finansētāju. Eiropa nav tas dinamiskākais reģions. Vērtīga bija Vācijas un Francijas politisko līderu uzstāšanās ar viennozīmīgu pozīciju, ka eiro noturēs. Tomēr tas, kā tiks panākta izaugsme ES un attīstības konverģence, investoru un analītiķu vidū rada ļoti lielas bažas. Aicinājums ir, lai ES pārietu no vārdiem uz darbiem – lielākas konkurences, brīvas darbaspēka pārvietošanās, preču un pakalpojumu brīvas kustības iedzīvināšanā. Kā to sabalansēt reģionos, ja Portugālei un Latvijai vajag lētu naudu, savukārt Vācijas ekonomiku, iespējams, jau jāsāk bremzēt ar procentu likmēm, ko var darīt ES Centrālā banka? Latvijā bieži citēts ir Džordža Sorosa priekšlikums ES sadalīt divu attīstības ātrumu reģionos – Ziemeļu un Dienvidu. Žēl, ka Vācija noraidīja domu par ES kopīgo bondu (palīdzības fondu), līdz ar to mazākām un nabadzīgām valstīm par aizņēmumiem jāmaksā augstāka likme nekā bagātajām.

Vai eksports ir panaceja ekonomikas krīzes pārvarēšanai?

Uz eksportu vērstie uzņēmumi ne tuvu nedod tik daudz darbavietu, cik Latvijai vajadzīgs. Eksports var palīdzēt sabalansēt valsts ārējo maksājumu bilanci un drīzāk atdot SVF aizņēmumu. Ja Latvijā nebūs ekonomiskās dzīvības, tad neradīsies prāvi līdzekļi, lai izstrādātu konkurētspējīgus un inovatīvus eksporta produktus. Mums vajag pirkt uzņēmumus citās valstīs, nevis censties ar protekcionisma metodēm sevi pasargāt un noslēgties iekšējā tirgū. Kapitāls vienalga plūdīs diezgan brīvi. Mums jārada apstākļi, lai vietējais uzņēmējs var uzplaukt vai pārdot savu uzņēmumu tam, kurš spētu to attīstīt tālāk. Reizēm ārvalstu investori nopērk uzņēmumu, lai to likvidētu, izvestu iekārtas un pārpludinātu tirgu ar savām precēm, kā notika ar Līvānu stiklu. Tad ir slikti. Man ir cita pieeja. Latvija ir pārāk maza, tāpēc visus ražotājus var sapulcināt un atvieglināt viņu eksportēšanu. Ja mums tik svarīgi, lai jauno ārzemju preces aizstājēju vispār sāktu ražot, ir jāstiprina zinātniskās pētniecības institūti un tranzīts.

Latvijas bankas prezidents ir atgādinājis, ka mēs kā valsts tērējam 2,5 miljonus latu dienā, ko vēl neesam nopelnījuši – uz nākamo paaudžu rēķina. Kur ir gaisma tuneļa galā?

Tas nav gudrs ceļš – nedzīvot atbilstoši mūsu līdzekļiem. Mums ir citas galvenās problēmas, nevis budžeta konsolidācija. Ne eiro ieviešana, ne lata stabilitāte nav reāli mērķi. Nesaprotu, ja man kāds apgalvo – ir tādi instrumenti, ko nedrīkstam izmantot ekonomikas atveseļošanas labā. Viens varas centrs saka: «Pensionārus nevar aiztikt!» Latvijas banka: «Latu nedrīkst aiztikt!» Vēl ļoti spēcīga ir ierēdņu šķira, kas kliedz: «Mūsu algas aiztikt nevar!» Premjeram ir jālavierē starp šiem trijiem akmens bluķiem un normālu ekonomisko politiku tur vairs nav iespējams realizēt. Ja neizmantojam visas ekonomiku ietekmējošās sviras, nekas nemainās uz labo pusi.

Vai jūs tiešām rekomendējāt Valsts prezidentam Valdim Zatleram Davosas ekonomikas forumā pacelt jautājumu par to, ka mēs varētu devalvēt latu par 30% un vienpusēji ieviest eiro?

Jā, rekomendēju, bet tas bija pirms gada…Paraugieties, ko dara Islande vai Norvēģija un ASV – viņi nevilcinās samazināt valūtas vērtību. Pirms gada tas bija labs risinājums Latvijai, kur zaudētājos nebūtu ne mēs, nedz ES. Tagad mēs būtu eirozonā līdzīgi kā Igaunija. Protams, eirozona nav tajā spožākajā stāvoklī. Vienpusēji ieviest eiro nav grūti – to izdarījušas Melnkalne, Kosova u.c. Mēs esam noslīdējuši aiz Krievijas un Horvātijas pēc IKP uz vienu iedzīvotāju. Valūta nav valsts bagātības mērs, bet ekonomiskā asinsrite, kas nodrošina normālu ekonomikas funkcionēšanu. Bez šaubām, mūsu valdībai ES ietvaros ir jāspēlē pēc zināmiem noteikumiem. Ja pasaules vadošie finansisti un mēs pierādām lata devalvācijas izdevīgumu, bet Latvijas Bankas vadība kategoriski iebilst birokrātisku atrunu pēc, tad ir vērts šad tad būt huligāniem – vismaz savā valodā, kā rīkojas ļoti daudz valstu. Man žēl, ka Igaunija mūs ir apsteigusi. Vienlaikus pieredzam, ka Polija nesteidzas pievienoties eirozonai – izmantoja savas valūtas zlota pavājināšanu, un šobrīd viņiem ir tik stabila ražojoša ekonomika, ka poļu emigranti sāk atgriezties no trimdas.

Vai neesat ievērojis, ka valdība pildītu kādu nozaru lobija pasūtījumus?

Lobisms ir bijis un būs. Ja jūs aizliegtu farmācijas, naftas vai banku nozares uzņēmējiem sevi lobēt, tas nebūtu loģiski. Sen izskanējis priekšlikums šo lobēšanu legalizēt Saeimas deputātu vidū, kā rīkojas ASV senātā, tikai tev līdz pēdējam centam tas ir jāparāda savā ikgadējā ienākumu deklarācijā. Un tad visi zinātu, kurš deputāts būvē privātmāju par cigarešu biznesa dāvāto naudu. Vai viņu tad ievēlētu atkārtoti? Varbūt. Ministru prezidentam nav pietiekami daudz labu padomnieku, kā arī valstī iztrūkst ekonomikas pētniecības centru. Dombrovskis balstās uz ierobežotu informāciju un to pieredzi, ko guvis līdzšinējā profesionālajā karjerā. Pieņemu, ka komercbanku lobijs ir viens no spēcīgākajiem un labāk organizētajiem mūsu valstī. Tā nav kritika viņiem.

Vai ēnu ekonomiku vispār iespējams apkarot, ja tā sniedzas līdz 22 – 24%?

Ēnu ekonomika sastopama visās pasaules valstīs. Tas, ka esam varējuši pārdzīvot šo krīzes periodu ar salīdzinoši maziem upuriem, par to jāpateicas tieši ēnu ekonomikai. Tas ir viens no manas lekcijas secinājumiem. Ja viss VID represīvais spēks tiek tērēts tam, lai Lapmežciemā svaigu un kūpinātu zivju tirgotājiem ieviestu kases aparātus un neļautu viņiem parūpēties par sevi, tad atvainojiet…Turpretī, ja ēnu ekonomika ir naudas atmazgāšanas shēmas miljonos latu, runājam par kaut ko citu. Pirmā daļa var tikai sabremzēt ekonomiku un darīt ļaunu, ja apspiedīsim individuālos komersantus un padarīsim viņus apātiskus. Sodīt vajag tos VID darbiniekus, kas aizliedz mazajiem uzņēmējiem rosīties. Jākoncentrējas uz lielākām problēmām nodokļu nemaksāšanā. Kas, par laimi, arī notiek.

Kā Latvijai pacelt enerģētisko neatkarību?

Ne jau ar vēja parku veidošanu. Kas man bija gods vadīt Latvenergo padomi, tika izveidots starpsavienojums ar Igauniju. Diemžēl līdz šim tas palicis vienīgais starpsavienojums. Rīgas applūšanas draudi nav novērsti, jo Latvenergo netiek veikti pietiekami ieguldījumi Rīgas un Pļaviņu HES. Ja sakristu vairāki neveiksmju faktori, šie draudi galvaspilsētai kļūtu reāli. Kamēr izgrābjam Latvenergo nopelnīto naudu, lai aizlāpītu valsts budžetu, ar to mēs aizņemamies no savas nākotnes. Tur tāpat nāksies pēc tam ieguldīt valsts līdzekļus. Ja tas bija pieļaujams smagajā valsts atjaunošanas periodā ap 1991. – 1993.gadu, šobrīd ir diametrāli pretēja situācija. Kāpēc mēs neieguldījām nedaudz vairāk līdzekļu un neieguldījām kabeļus zemē? Šoziem sakrita nelabvēlīgi apstākļi un Latgale palika tumsā tīta. Mums ar Martu Lāru, toreizējo Igaunijas premjeru bija projekts par Latvijas un Igaunijas energouzņēmumu apvienošanu. Esmu dziļi pārliecināts, ka tam bija ekonomiskā jēga, jo to ieteica McKenzie konsultanti. Tikai, viņuprāt, sarežģīti būtu apvienot divas valsts kompānijas. Pēc tam, veicot privatizāciju, varētu sekmīgi attīstīties. Bet tagad Igaunijas Eesti Energia meitas uzņēmums SIA Enefit ir ieguvis jau 14% no Latvijas atvērtā tirgus un ap 6% no kopējā mūsu patēriņa, tātad Latvenergo ir pamats satraukumam.

Vai ir piemērots brīdis, lai pārdotu Lattelecom?

Visticamākais, ka Dombrovska valdība nevarēs pārdot Lattelecom, jo nostrādās tie nozares lobiji, kas atgādinās, ka ar Nila Melngaiļa plānu varēja dabūt vairāk naudas. Ja mēs to būtu pārdevuši treknajos gados, šī nauda tiktu izkleķerēta. Ja varam saglabāt Latvijas sabiedrībai nepieciešamos pakalpojumus un konkurenci, tad pārdot Lattelecom būtu labi. Ja vien mērķis ir telekomunikāciju sektora attīstība, nevis iegūt maksimālo cenu caurā budžeta pildīšanai.