Par atbrīvotām slepkavām ar nepieskaitāmības statusu, laulībām un pašnāvībām Latvijas cietumos. Saruna ar cietumu priekšnieci

«Pie kriminālatbildības nav saucama persona, kas nodarījuma izdarīšanas laikā atradusies nepieskaitāmības stāvoklī, tas ir, psihisko traucējumu vai garīgās atpalicības dēļ nav varējusi saprast savu darbību vai to vadīt,» tā teikts Latvijas Krimināllikumā. Savukārt, kas notiek, kad šie cilvēki atkārtoti veic noziegumu? Vai tā ir Latvijas medicīnisko iestāžu kļūda, ka personas tiek izlaistas joprojām nepieskaitāmas? Vai valdības «aklums» risināt kliedzošo problēmu – institūciju trūkumu, kas kontrolētu un uzraudzītu šīs personas?

«Problēma, ka Latvijā cilvēks ar nepieskaitāmības statusu atkārtoti veic noziegumu, nav risināta īpaši kvalitatīvi. Nav institūcijas, kur šīs personas varētu ievietot, jo psihiatriskajās slimnīcās cilvēki, kas ir sodīti par dzīvības atņemšanu un ir atzīti par nepieskaitāmiem, ir bīstami arī tiem, kas atrodas šajā medicīniskajā iestādē,» BNN intervijā stāsta Ieslodzījuma vietu pārvaldes priekšniece ģenerāle Ilona Spure.

Spure uzsver, ka cilvēki, kam ir nosliece uz noziedzīgo nodarījumu pastrādāšanu, bieži nonāk psihiatriskajās slimnīcās uz ne pārāk ilgu laiku. Pēc medicīniskās palīdzības sniegšanas, proti, pēc nepieciešamo zāļu saņemšanas, viņi tiek izlaisti ar domu, ka ir progress. «Problēma, ka šajās iestādēs ir vietu trūkums, kas var veicināt šo personu ātrāku izlaišanu no psihiatriskās nodaļas. Diemžēl Latvijā nav nevienas institūcijas, kas pietiekami uzraudzītu šos cilvēkus pēc tam, kad viņi ir izlaisti brīvībā. Un tieši tā cilvēks var atkārtoti veikt noziegumu, jo nav šīs uzraudzības.»

Kā norāda Spure, Ieslodzījuma vietu pārvalde nevar spriest par to, cik kvalitatīvi notiek cilvēka statusa noteikšana, kad viņš tiek atzīts par pieskaitāmu vai nepieskaitāmu. Šis lēmums balstās uz medicīnisko iestāžu «pleciem», jo pārvalde izpilda vienīgi notiesājošo spriedumu.

Latvijas cietumu slimnīcā ir arī psihiatriskā nodaļa, kurā tiek ārstēti akūtie gadījumi, kad cilvēkam soda izpildes laikā tiek konstatēta nepieskaitāmība. «Tas ir mūsu kontroles zonā, bet, kad ieslodzītajam beidzas soda termiņš, mums viņš jāatbrīvo – kas notiek tālāk, tā vairs nav mūsu kompetence. Un šeit tā ķēdīte iztrūkst, jo nav uzraudzības. Vairākām Latvijas ministrijām būtu jāsēžas pie viena sarunu galda un jādomā, kā atrisināt šo problēmu,» uzsver Spure.

Uz jautājumu, kāpēc šī problēma netika risināta jau agrāk, Ieslodzījuma vietu pārvaldes priekšniece pieļauj, ka to ietekmējuši ekonomiskie krīzes gadi – budžets neesot ļāvis veidot papildu institūcijas. Viņa min, ka  sociālie centri nav efektīvi attiecībā uz pārraudzību, kas attiecināma uz nepieskaitāmiem cilvēkiem, kuri veikuši noziedzīgus nodarījumus saistībā ar vardarbību.

Ir jāatzīmē, ka formāli nevienu nepieskaitāmu personu nevar ievietot ieslodzījuma vietā. «Ja viņš ir nepieskaitāms, ir jāievieto iestādē, kura piemēro šo medicīniska rakstura piespiedu līdzekli. Bieži cilvēks cietumā nokļūst arī kā daļēji pieskaitāms, kur laika gaitā viņa situācija var pasliktināties, tomēr šeit katrs gadījums ir jāizskata individuāli, jo ir daudz faktoru, kas ietekmē psiholoģisko stāvokli,» uzsver Spure.

Pedofīlija Latvijā nemazinās

Saskaņā ar Valsts policijas statistikas datiem Latvijā noziegumu skaits samazinās, tomēr Spure pieļauj, ka šie dati varētu būt saistīti ar iedzīvotāju skaita izmaiņām. Tāpat viņa uzsver, ka latentā noziedzība, proti, noziegumi, par kuriem nav ziņots, nav atklāti vai nav notiesājoša sprieduma, joprojām paliek gana ievērojamā daudzumā.

«Te runa ir vairāk par vardarbību, kas notiek ģimenēs – pret bērniem un sievietēm –, kā arī dzimumnoziedzība, īpaši pret bērniem. Pedofīlijai pakļautie bērni bieži baidās stāstīt notikušo vecākiem, kur nu vēl ziņot policijai. Šī noziedzība, ko saucam par latento, neļauj spriest par patieso noziegumu skaita samazināšanos.»

Runājot par pedofīliju Latvijā, Spure pastāstīja, ka gada griezumā tie ir ap 350 cilvēkiem, pret kuriem vērsta apsūdzība. Viņa uzsver, ka Latvijā dzimumnoziegumu skaits nemazinās.

«Ir jāmaina sabiedrības attieksme. Nepieciešams saprast, ka iesaistīšanās, līdzatbildība ir ļoti svarīga vardarbības mazināšanai. Joprojām ir novērojama vienaldzība un nevēlēšanās ziņot policijai par novērotu vardarbību. Šeit arī ārkārtīgi svarīgi, lai policija reaģē atbildīgi uz šādiem paziņojumiem – lai cilvēkiem rastos uzticība un pārliecība, ka ziņojot problēma tiks risināta.»

Nedrošie Latvijas cietumi?

Latvija ir viena no Eiropas valstīm, kurā nav pārapdzīvotības. Ja pirms dažiem gadiem cietumos kopējais ieslodzīto skaits bija 6,5 tūkstoši, tad šobrīd tie ir 3 772. Spure norāda, ka turpina mazināties kopējo ieslodzīto skaits, kas nozīmē, ka Ieslodzījumu vietu pārvalde nevar sūdzēties par brīvu vietu trūkumu.

Tomēr Spure saka, ka Latvijas vecie cietumi nespēj nodrošināt efektīvu soda izpildi. Tāpēc Ieslodzījumu vietu pārvaldei joprojām sāpīgā tēma ir valdības lēmums atlikt Liepājas cietuma būvniecību uz 2020.gadu.

BNN jau vēstīja, ka līdz ar Liepājas cietuma darbības uzsākšanu tiktu slēgtas trīs esošās ieslodzījuma vietas, kurās ir mūsdienu prasībām neatbilstoši darba un uzturēšanās apstākļi un kuru uzturēšanai un drošības nodrošināšanai ik gadu tiek tērēti milzīgi līdzekļi. Cietuma būvniecība tika atlikta, jo būvnieku iesniegtie piedāvājumi jaunā Liepājas cietuma celtniecībai pārsniedza projektam pieejamo finansējumu. Turklāt cietumam paredzētais finansējums novirzīts «prioritāru pasākumu īstenošanai».

«Jaunā cietuma būvniecība radītu milzīgas pārmaiņas drošības jautājumu ziņā. Mums nevajag četrus jaunus cietumus. Latvijai, līdz ar ieslodzīto skaitu samazinājumu, iespējams, pietiktu tikai ar diviem. Esošie cietumi nav pietiekami droši gan no ārpuses, gan pēc sava  ģeogrāfiskā izvietojuma. Jaunie cietumi neapšaubāmi nodrošinātu drošību, turklāt Liepājas cietumā jau bija izstrādāts plāns, kā uzlabot darba efektivitāti.»

Salīdzinot Latviju un Igauniju, Spure atzīmē, ka kaimiņvalsts šos jautājumus ir sakārtojusi pilnībā. Proti, tikko nodots ekspluatācijai trešais jaunais cietums, un vecie ir pilnībā likvidēti. «Tas attiecīgi ļauj kvalitatīvāk veikt soda izpildi. Viņiem ir arī pārdomāta darbinieku personāla atlases sistēma, kā arī apmācības sistēma – darbinieki tur mācās trīs gadu programmā, un cietuma vadība ir ar mieru gaidīt šos trīs gadus, zinot, ka viņiem būs profesionāli darbinieki.»

Savukārt, kas ir Latvijai? «Izglītības iespējas praktiski nekādas, jo arī to, kas ir svarīgi zināt mūsu darbiniekiem, bija iespēja iemācīties Latvijas Policijas akadēmijā. Tas viss ir likvidēts, vietā nav radīta nekā jauna. Šobrīd ir ideja kārtējo reizi rakstīt projekta pieteikumu, pretendējot uz norvēģu finanšu instrumentu, tā kā cita ceļa, kā varētu attīstīties, mums nav.»

Ir jāuzsver, ka pēc Ieslodzījuma vietu pārvaldes priekšnieces teiktā, 150 gadu griezumā Latvijā nav uzbūvēts neviens cietums. «Tas, kas šobrīd ir paveikts, tas ir paveikts ar Norvēģijas valdības finanšu instrumenta līdzfinansējumu.»

Pašnāvības cietumos: neiztur psiholoģisko spriedzi pirms atbrīvošanas…

Spure atzīme, ka, strādājot 24 gadus Ieslodzījumu vietu pārvaldē, viņa nevarētu nosaukt kaut vienu gadu, kad cietumos nav notikusi kāda pašnāvība. Savukārt, skatoties uz kopējo suicīdu statistiku, cietums aptver ļoti mazu daļu, kur pašnāvības notiek, pat neskatoties uz izolēto vidi, kas bieži vien cilvēkus ietekmē depresīvi.

«Visbiežāk šādi atgadījumi notiek tieši apcietinājuma laikā pirms tiesas sprieduma vai tuvojoties tiesas spriedumam. Ir vairāki gadījumi, kad tiek saņemta ziņa no mājām – «es no tevis šķiros». Ir arī gadījumi, kad ieslodzītais neiztur psiholoģisko spriedzi, ka tūlīt būs atbrīvots,» BNN stāsta Spure.

Viņa atzīmē, ka pašlaik Ieslodzījuma vietu pārvalde strādā pie projekta, kas ir vērsts uz bijušajiem ieslodzītajiem. «Proti, mēģinām atrast cilvēkus, institūcijas, pašvaldības, kas sniedz arī morālo atbalstu šiem cilvēkiem. Jo diemžēl ir gadījumi, kad cilvēki pēc atbrīvošanas nespēj izdzīvot «brīvībā», tādējādi atkārtoti veic noziegumus un nonāk cietumā. Bieži ar domu, ka cietumā ir vieglāk – nav jādomā pašam par finansiālām lietām. Turklāt katrs nākamais noziegums var būt arvien smagāks,» uzsver Spure.

Latvijas ieslodzītie arvien vairāk precas

Ja kādreiz gada laikā bija vien desmit reģistrētās laulības, tad tagad tās sasniedz jau simts precību gadā. «No vienas puses, tas priecē, ka cilvēki ieslodzījuma vietā var atrast otru pusi, un pēc tam viņiem ir vieta, kur atgriezties. Tomēr ir arī otra puse – laulību kvalitāte. Ir gadījumi, kad cilvēki neaptver, ka stājas šajās laulībās, jo vēlas būt mīlēti, bet, iznākot no cietuma, realitāte var izrādīties pavisam citāda.»