Patiesā labuma guvēja statuss uzņēmumā ne vienmēr nozīmē mantiskā labuma gūšanu

Tas, kurš tiek deklarēts kā uzņēmuma patiesais labuma guvējs (PLG), ne vienmēr ir persona, kas mantiski stāv pašās ķēdes beigās un gūst mantisko labumu no kompānijām.

Tā kā publiskajā telpā radies pieņēmums, ka tikko cilvēks Uzņēmumu reģistrā (UR) reģistrēts kā PLG, tas nozīmē – viss viņam pieder –, BNN nolēma iedziļināties Latvijas likuma prasībās par PLG reģistrēšanu un izskaidrot, ko īsti nozīmē patiesā labuma guvējs un kā publiskajā telpā šis termins tiek pārprasts.

Latvijā nav ieviests dalījums starp mantisko labuma guvēju un struktūras kontrolētāju, pārvaldītāju

Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma un proliferācijas finansēšanas novēršanas likumā noteikts, ka patiesais labuma guvējs ir

fiziskā persona, kura ir klienta — juridiskās personas — īpašnieks vai kura kontrolē klientu, vai kuras vārdā, labā, interesēs tiek nodibinātas darījuma attiecības vai tiek veikts gadījuma rakstura darījums, un tā ir vismaz:

attiecībā uz juridiskajām personām — fiziskā persona, kurai tiešas vai netiešas līdzdalības veidā pieder vairāk nekā 25 procenti no juridiskās personas kapitāla daļām vai balsstiesīgajām akcijām vai kura to tiešā vai netiešā veidā kontrolē.

Šis likums ir balstīts uz Eiropas Savienības izstrādātu direktīvu par PLG norādīšanu. Balstoties uz šo, katra dalībvalsts izstrādā likumu, kā tiek reģistrēts, noskaidrots uzņēmuma PLG attiecīgajā valstī.

Apjukums prasībās par PLG deklarēšanu rodas tajā, ka Latvijā par patieso labuma guvēju sauc gan personu, kurai tieši vai netieši pieder vairāk nekā 25% daļas (akcijas) kompānijā, gan arī tādu personu, kurai nekas nepieder, bet kura šo kompāniju kontrolē.

Piemēram, tādā situācijā, kad vienai personai ir tiesības saņemt vairāk nekā 25% mantiskā labuma no kompānijas, bet citai personai ir tiesības izlietot dalībnieka (akcionāra) balsstiesības kompānijā, negūstot mantisku labumu, bet pārvaldot kompāniju un to šādā veidā kontrolējot, abas šādas personas Latvijas likuma izpratnē ir patiesie labuma guvēji. Kaut arī viens gūst mantisku labumu dalības (akcionārības) dēļ, bet otrs – nav dalībnieks (akcionārs), tomēr kontrolē kompānijas darbību.

Tādēļ, ka reģistrēšanai par PLG robežšķirtne ir vairāk nekā 25% mantiskās intereses kompānijā, var rasties šāda situācija: uzņēmumā, piemēram, ir četri dalībnieki – vienam ir 40% akciju, bet pārējiem trim ir pa 20%. Pēdējie trīs balso katrs savā izpratnē, bet viņu dalības apmērs, lai arī ir būtisks, tomēr nepārsniedz 25%, tādēļ tie nav deklarējami kā PLG. Savukārt tas, kuram pieder 40%, realitātē var būt mazākumā iepretim pārējiem akcionāriem kopā, jo ar saviem 40% nevar īstenot nevienu no savām iecerēm, taču likuma izpratnē par PLG reģistrējams tikai viņš.

Tikmēr, aplūkojot Nīderlandes definējumu patiesā labuma guvējiem, rodas lielāka skaidrība par to, cik patiesā labuma guvēja jēdziens ir plašs un kā tas būtu skaidrojams. Nīderlandes likumos tiek nošķirti divi atšķirīgi jēdzieni:

patiesais patiesā labuma guvējs un pseido patiesais labuma guvējs.

Proti, šajā valstī noteikts, ka primāri jānorāda mantiskie labuma guvēji viņu mantiskās intereses kompānijā un dalības (akcionārības) dēļ. Ja viņus nav iespējams noskaidrot vai tādu vienkārši nav, tad tālāk var uzskatīt, ka ir tā saucamie pseido beneficiāri, nereti kompānijas vadība, kas kontrolē kompāniju, bet tad uzreiz ir skaidrs, ka šīs pseido personas tiek atklātas sabiedrībai kā tādas, kas kontrolē kompāniju, nevis kurām ir būtiska mantiskā interese kompānijā dalības (akcionārības) dēļ.

Pseido PLG ir menedžeri, kompānijas valdes, kas ir iesaistīti kādā kompānijas darbības posmā. Tie ir darbinieki, kam ir ietekme, kontroles elements pār kādu struktūru, bet tiem nav līdzdalības intereses. Proti, struktūra ir izveidota tāda, ka cilvēkam de iure ir kontrole, taču viņš nav mantiskā labuma guvējs.

Šāds veidojums tiek pielietots, piemēram, gadījumos, kad kompānijas īpašnieks nodod uzņēmumu mantojumā. Lai mantinieki visu «nenolaistu pa burbuli», sākotnējais īpašnieks kompāniju ieliek profesionālā pārvaldības struktūrā. Mantinieki joprojām ir mantiskā labuma guvēji, tomēr nekādas kontroles viņiem nav. Viņi nevar, piemēram, atcelt kompānijas valdi, pieņemt aplamus lēmumus, kas potenciāli var kompāniju izputināt. Respektīvi, struktūra tiek veidota tā, ka persona saglabā mantiskā labuma gūšanas tiesības, bet tai nav kontroles pār kompāniju. Šī struktūra Nīderlandē ir atrunāta arī likuma izpratnē, kas nozīmē, ka primāri jādeklarē ekonomiskie labuma guvēji. Ja tādi ir, tad nekādus menedžerus, valdi nedeklarē.

Mulsuma Latvijā būtu mazāk, ja arī Latvijas likums arī skaidri izšķirtu šādus patiesos mantiskā labuma guvējus no pseido labuma guvējiem, saucot vienus par, piemēram, patiesajiem mantiskā labuma guvējiem, bet otrus – par patiesajiem kontrolētājiem vai pseido patiesajiem labuma guvējiem.

Teorija praksē

Lai ilustrētu, kā nupat apskatītā teorija darbojas realitātē, BNN nolēma aplūkot vienu no apspriestākajiem tematiem saistībā ar PLG. Ir daudz neskaidrību, kādēļ Šveices advokāts Rudolfs Meroni Latvijas Uzņēmumu reģistrā ir deklarēts kā patiesā labuma guvējs uzņēmumos, kur Aivaram Lembergam pieder kompānijas daļas, tādēļ ir vērts izpētīt, kā likums darbojas šajā konkrētajā gadījumā.

Lembergam PLG tiesības ir arestētas. Viņš nevar dot nekādas instrukcijas arestētās mantas glabātājam Meroni par to, ko darīt un ko nedarīt uzņēmumā. Normālos apstākļos Lembergam būtu tiesības mēģināt ietekmēt holdinga struktūru, taču pašlaik viņam tas ir liegts.

Attiecībā uz arestētās mantas glabātāju Rudolfu Meroni, piemēram, Ventbunkera, deklarācijā, kas iesniegta UR, ir pateikts, ka viņš nav ne tieši, ne netieši Ventbunkers akcionārs. Taču viņš īsteno kontroli pār Ventbunkers akcionāru struktūras vairākumu, tādēļ Latvijas likuma izpratnē viņš atbilst PLG definīcijai. Viņš var tikt uzskatīts par PLG, pamatojoties uz holdinga struktūru, tajā esošajiem korporatīvajiem amatiem un aresta lēmumiem. Respektīvi, Meroni var tikt uzskatīts par uzņēmumu Ventbunkers, Kālija parks, Ventspils tirdzniecības osta PLG, tādēļ, ka viņš kontrolē šos uzņēmumus, bet nav to nedz tiešs, nedz netiešs akcionārs.

Jebkurš PLG statuss kompānijā nebūt nenozīmē līdzīpašnieka statusu kompānijā. Latvijas likuma izpratnē PLG var būt arī cilvēks, kas nav tās īpašnieks, bet tikai kontrolē to.