Valdība liks pārtikt no nelegāliem ienākumiem

Tikko apstiprinātais 2011.gada valsts budžets audzēs ēnu ekonomikas īpatsvaru, bremzēs iekšējo patēriņu un dzīs iedzīvotājus pamest Latviju, norāda Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības (LBAS) priekšsēdētājs Pēteris Krīgers.

Kā jūs, politiskajās batālijās pieredzējis cilvēks, vērtējat to, ka kārtējo reizi valdība ignorēja sociālo partneru un tautas viedokli, veidojot jauno, 20.decembrī apstiprināto valsts budžetu?

Tā ir dīvaina situācija, ko grūti komentēt. Vienmēr esmu uzskatījis, ka valsts budžets top valsts iedzīvotāju interesēs. Bet, ja to izstrādājot, neieklausās mūsu viedokļos, jāsecina, ka budžets netapa valsts interesēs. Tātad ir kādas citas intereses, kuras aizstāv un pārstāv mūsu valdība un par varītēm centās iestrādāt iekšā budžetā. Jo Latvijas Darba devēju konfederācija, Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kamera, citas profesionālās un nevalstiskās organizācijas ieteica budžetā iekļaut daudz tādu lietu, kas uzlabotu iedzīvotāju materiālo situāciju. Diemžēl Latvijas valdība uzskata, ka iedzīvotāju labklājības līmeņa celšana būtu pats pēdējais uzdevums, ko jāveic…

Tātad valdība spriež, ka iedzīvotājiem uzkrāti «trekno gadu» tauki?

Es tikai nezinu, kuriem tie «trekno gadu» tauki palikuši. Vismaz tiem, no kuru makiem nodokļu veidā šī nauda tiek prasīta, «treknie gadi» bija visai nosacīti. Arī tajā laikā, runājot par darba algu paaugstināšanu, mēs nesasniedzām pat Eiropas Savienības vidējo līmeni. Saņēmām tikai 25 procentu apmērā no viņu vidējām algām.

Ja tas skaitās «trekni», ko tad lai dara pārējās ES valstis, kurās pašlaik notiek cīņas par dažādu taupības pasākumu ieviešanu?

Izskanēja ziņa, ka starptautiskie aizdevēji nemaz šo budžeta projektu nav akceptējuši un ka janvārī to izskatīs viņu delegācija. Varbūt februārī budžetu atkal vērsim vaļā. Kāpēc bija tā jāsasteidz?

Varētu it kā piekrist teorētiskajam pamatojumam, ka valstij labi sākt nākamo budžeta gadu ar apstiprinātu budžeta plānu. Taču budžetam būtu jābūt kvalitatīvam, jo nevar ar haltūru aizbildināties ekonomikai smagā situācijā. Budžetu varēja veidot pietiekami ātri, taču šis process apzināti tika novilcināts, līdzīgi kā valdības formēšana bija smagnēja. Starptautiskie aizdevēji redz tās budžeta pozīcijas, kas ierakstītas nepārdomāti un saprot, ka tās valdība nekādā veidā neizpildīs. Viņu rīcībā ir iepriekšējo gadu reālā pieredze. Aizdevēji rūpējas par savas naudas un komercbanku kapitāla drošumu. To viņi uzskata par primāro. Savukārt iedzīvotājus starptautiskie aizdevēji neuzskata par svarīgiem mūsu valstī.

Bija divas nedēļas laika, lai nestu savus priekšlikumus, labojumus. Vai jūs to izmantojāt?

Šai valdībai savus priekšlikumus esam snieguši nepārtraukti – visa pusotra gada garumā. Gan vieni, gan kopā ar Latvijas Darba devēju konfederāciju un Latvijas Pašvaldību savienību, Latvijas Zinātņu kameru, kā arī Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameru. Diemžēl šie dokumenti ir nogrimuši Ministru kabinetā – pie ministru prezidenta Valda Dombrovska vai citur….Pēdējos priekšlikumus iesniedzām kā personīgi Saeimas priekšsēdētājai Solvitai Āboltiņas kundzei, tā valdībā. Man nav saprotams, kāpēc ļoti loģiskus un pamatotus punktus nevarēja iestrādāt budžetā? Toties tur sarakstītas apšaubāmas, neizpildāmas ieņēmumu prognozes.

Varbūt vaina ir tajā apstāklī, ka valdībā nav pārstāvēta neviena sociāldemokrātiska partija, kaut vai Saskaņas Centrs?

Protams, ir slikti, ka valstī neveidojas plaša sociāldemokrātiska kustība. Vistuvāk sociāldemokrātijai ir Saskaņas Centrs (SC), taču ar savām iekšējām problēmām, saistītām ar naudīgā slāņa interešu īstenošanu. Tādējādi SC veidojas kā ļoti centriska partiju apvienība. Arī opozīcijā atstātās labējās partijas – Par Labu Latviju un Visu Latvijai/TB/LNNK bija izdiskutējušas vērtīgus priekšlikumus un ar mums bija vienisprātis daudzos jautājumos. Pirms vēlēšanām mēs slēdzām saprašanās memorandu arī ar politisko partiju apvienību Vienotību, taču tā nepilda parakstīto jau ar šā budžeta pieņemšanu. Redzam, ka politiķu solījumi ir ar ļoti niecīgu svaru.

Varbūt tas Vienotībai atspēlēsies nākamajās vēlēšanās?

Mūsu iedzīvotāji ir demokrātijā nenobrieduši, ar ļoti īsu atmiņu. Ja, piemēram, Nikolā Sarkozī grūž cauri likumprojektu, ko neatbalsta Francijas tauta, tad nākamajās vēlēšanās viņš sevi ir norakstījis. Turpretī pie mums uz kārtējām vēlēšanām tiks izspēlēta kārts ar citu nokrāsu, aizslīdot vai nu nacionālistiskā eiforijā, vai reliģiskos un valsts drošības jautājumos, piemirstot par tautsaimniecības attīstību, par labklājību – algām un pensijām. Diemžēl mūsu iedzīvotāji uz šādām politiķu izmestām makšķerēm ātri uzķeras, aizmirstot primāro. Valsts stiprumu nosaka tās uzņēmējdarbība, nevis atsevišķu kontrolējošo institūciju darbs. Vai tas, cik skaisti ir Saeimā ievēlētie deputāti.

Vai jūs stiprināt arodbiedrību lomu darba kolektīvos, rūpnīcās?

Tas ir mūsu ikdienas darbs. Protams, tajos uzņēmumos, kur izveidotas arodbiedrības, kārtība ir nesalīdzināmi lielāka. Tur ir spēkā darba koplīgumi. Tur algas ir augstākas un visi darba drošības normatīvi tiek ievēroti. Taču mēs pārstāvam tikai 15 procentus no visiem valstī nodarbinātajiem. Pārējie šajā darba tirgū netiek aizstāvēti. Liela daļa – ap 40 procentiem strādā ēnu ekonomikas sektorā, kur nekad nebūs arodbiedrību un darba koplīgumi. Ja viņi vēlēsies juridisku aizstāvību caur arodbiedrībām, tad pazaudēs savu vienīgo iztikas avotu. Ir atsevišķi darba devēji, kas uzskata sevi par gudrākiem nekā arodbiedrības un ka var paši visu nodrošināt. Ja cilvēks vēlas dibināt vai iestāties arodbiedrībā, mēs konsultējam bez maksas, kā to pareizi izdarīt. Taču Latvijā cilvēki ir individuālistiski orientēti un pārliecināti, ka paši vislabāk atrisinās savas problēmas, nevis kopā ar citiem.

Kāpēc esam tik pasīvi streiku izmantošanā?

Tas ir cieši saistīts ar iepriekš teikto, jo ēnu ekonomikas sektorā streiki nav iespējami. Protams, ka godīgie darba devēji garantē puslīdz normālu atalgojumu un sociālās garantijas, kas izslēdz nepieciešamību streikot. Valsts sektors ir ļoti sadalīts un ierēdniecība ir nervoza, jo viņiem nemitīgi tiek draudēts ar strukturālām reformām. Katrs turas pie sava krēsla.

Vai jūs uzskatāt, ka, pārkārtojot valsts aparātu, varēja gūt lielākas finanšu rezerves, lai nebūtu jāceļ nodokļi?

Tas bija viens no mūsu pirmajiem priekšlikumiem, ar ko gājām pie bijušā premjera Aigara Kalvīša. Ierosinājām pakāpeniski virzīties uz efektīvu un nelielu birokrātisko aparātu, kas varētu operatīvi pieņemt būtiskus lēmumus un mazāk iejauktos uzņēmējdarbībā – ar kontrolēm un represijām. Palīdzētu uzņēmējiem pelnīt. Ministriju skaits neko nenosaka. Tikpat labi strādātu viena ministrija ar vairākiem ministriem, kas darbotos kā pilnīgi līdzvērtīgi – uz paritātes principiem. Kāpēc katrai ministrijai nepieciešama sava ēka, transporta parks, grāmatvedība, apgādes sistēma, kas visu pārvaldi sadārdzina? Valdībai vajadzēja veidot budžetu no nulles varianta, ko vairākkārt ieteica atzīti eksperti. Proti, noteikt tās valsts funkcijas, bez kurām valsts nevar eksistēt – ārējā un iekšējā drošība, veselības aprūpe, izglītība, sociālā nodrošināšana, lai redzētu, cik kas izmaksā. Nevar sacerēt, ka lielas algas maksāsim valsts aģentūrām un citām liekām struktūrām. Šobrīd ir muļļāšanās – vienai ministrijai gada sākumā nogriežam, lai gada beigās tai piešķirtu papildus līdzekļus. Citai ir lielākas iekšējās rezerves, citai mazākas. Ministri ļoti pieklusināti par to runā, vairāk norādot uz rezervēm citās ministrijās, lai tikai viņus pašus neaizskartu. Piedāvājām izstrādāt darba koplīgumus arī valsts iestādēs, normalizējot algu, prēmiju, piemaksu un brīvdienu piešķiršanas sistēmu. Valsts kontrole pret to iebilda. Šobrīd ministrijas nav izkontrolējamas, jo kontrole nevar ielīst katrā funkcijā, kas ir un kas nav.

Rīgas Laikā publicēta anekdote, ka prezidents Valdis Zatlers aizbrauc uz Briseli un prasa: «Kā jūs vēlētos valsti pārņemt – ar vai bez iedzīvotājiem? Piebilstot – pagaidiet vēl dažus gadus un valsts būs tukša.»

Tā ir nūja ar diviem galiem: ja šie 100 000 iedzīvotāju nebūtu aizbraukuši strādāt uz bagātākām valstīm, viņus vajadzētu uzturēt budžetam kā bezdarbniekus vai nodrošināt viņiem simtlatnieku darbu. Tas nebūtu iespējams. Viņi nesūtītu piederīgajiem naudu, vecāki un bērni nevarētu izdzīvot. Īstermiņa risinājumi šai valdībai ir perfekti – dabūt iedzīvotājus ārā no valsts, bet tos, kas palikuši, nodarbināt ēnu ekonomikā. Jo no tās nāk nauda budžetā iekšā caur pievienotās vērtības nodokli, caur akcīzes nodokli u.c. Šobrīd ir vērojama tendence, ka izceļo ar visām ģimenēm un protams, ka pārskaitījumi vairs neienāks līdzšinējā apmērā. Arī ārvalstīs algas un sociālie pabalsti ir samazināti. Domāju – teritorija jau tukša nepaliks. Jo pasaulē ir daudz pārapdzīvotu reģionu. Rīga tukša nebūs. Eiropas Savienība izdomās, ko šeit darīt ar iedzīvotāju blīvumu. Redzam, kā citās valstīs veidojas lielpilsētu rajoni ar ķīniešiem, korejiešiem un vjetnamiešiem, kāpēc lai šeit tā nenotiktu? Ja vietējie iedzīvotāji brauc projām, viņu vietā ieradīsies citi, jo šeit ir pietiekams pakalpojumu un infrastruktūras apjoms.

Vai piekrītat viena ekonomista atzinumam, ka pie 22 procentu PVN likmes no 2011.gada 1.janvāra ap 50 procentiem uzņēmēju izšķirsies par pāriešanu ēnu ekonomikā?

Jā, protams, tas uzņēmējus dzīs vēl vairāk ēnu ekonomikā. Mēs šovasar skaļi runājām par to, ka minimālo darba algu vajadzētu paaugstināt vienlaicīgi ar neapliekamā minimuma straujāku pacelšanu, lai cilvēki nāktu ārā no ēnu ekonomikas. Dombrovska valdība izdomāja pretējo risinājumu, kas liks cilvēkiem pārtikt no nelegāliem ienākumiem. Budžetā ieplānotos līdzekļus no minimālās algas paaugstināšanas valdība nekad nesavāks konkrētajā apjomā. Starptautiskie aizdevēji saprot, ka šis valdības ceļš ir pilnīgi greizs.

2011.gads jau ir tikai «ziediņi». Bet 2013. –2014.gadā mums nāksies sākt atmaksāt valsts aizņēmuma pamatsummu pa daļām.

Premjers Valdis Dombrovskis ir noskaņots optimistiski, ka šo milzu aizņēmumu varēsim pārfinansēt. Iespējams, ka tā arī notiks. Tikai jautājums, vai tad naudas resursu tirgū nebūs pilnīgi citas likmes, ne 3,5 procenti gadā? Mūsu ciešanas būs vēl ļoti ilgi. Pasaulē redzam, ka krīzes atkārtojas. Varam sagaidīt, ka pēc diviem – trijiem gadiem kritīsim vēl vienā krīzē. Jo mūsu orientēšanās tikai uz ražošanu, kas vērsta uz eksportu, un uz iekšējā patēriņa «nožņaugšanu» ir tuvredzīga. Ja eksporta tirgi mums aizvērsies, būsim galīgā peļķē. Mēs – LBAS atbalstām šo soli – 2014.gadā Latvijā ieviest eiro. Taču tas nedrīkst būt pašmērķis! Jāparedz plāns «B», ja nu eiro ieviešana bremzējas, nespējam izpildīt kritērijus vai ja sabrūk eiro bloks. Valdība ignorē to, ka katru nodokļu paaugstināšanu pavada dažādi riski. Kādu ietekmi tas atstās uz uzņēmējdarbību un iekšzemes patēriņu? Finanšu ministrija pēc mūsu pieprasījuma neuzrādīja aprēķinus ar iespējamiem nodokļu izmaiņu riskiem. Vai nu to nav, vai tos patur slepenībā no tautas. Valdības minētās budžeta ieņēmumu prognozes saucamas par naivām vai muļķīgām. Piemēram, kad 2010.gadā valdība 38 miljonus latu cerēja iekasēt no dienesta auto nodokļa, mēs teicām – savu mūžu to nevarat saņemt, jo kā pierādīsiet, ka auto izmanto tieši uzņēmējdarbībā? Mums atbildēja, ka starptautiskie aizdevēji tam piekrituši. Ieņēma desmitreiz mazāku summu. Šī valdība nemācās no savām kļūdām. Politisko procesu virzīšana nenotiek valdībā. Brīžiem šķiet, ka ne Dombrovskis vada valdību un valsti, bet to dara kādi citi – no malas. Iespējams, Dombrovskis mierīgi sēž un tikai izpilda valdības vadītāja lomu.

Jūsu attieksme pret valdības paziņojumu, ka šis ir labākais iespējamais valsts budžets, ejot pa laipu pāri bezdibenim?

Neviena valdība pati neatzīs, ka izstrādājusi sliktu budžetu. Visu jāpasniedz optimistiski, lai sabiedrības satrauktos prātus nomierinātu. Finanšu ministrs Andris Vilks ir bijušais komercbanku aprindu eksperts, tāpēc publiski vienmēr runās tā, lai stimulētu cilvēku noguldījumus, aizņemšanos un naudas apriti. Valdība pilda Zviedrijas banku lobija gribu. Kad valdība samazināja esošajiem pensionāriem pensijas par 10 procentiem, aizdevēji pret to neiebilda. Bet tad, kad valdība vēlējās paņemt naudu no 2.pensiju līmeņa, kas stāv bankās, tad aizdevēji sacēla brēku, ka to nedrīkstot darīt. Un ka šo iemaksu procentu vajadzētu palielināt. Jo komercbanku sektors ar to brangi pelna.