Sāpīgie jautājumi Latvijā un biežie solījumi rast papildu finansējumu pensionāriem dominējuši valsts politikā ilgus gadus. Tāpat arī «smagie» temati par bērnu namiem un ģimenes apgādi bērniem ar invaliditāti nepaliek ievērojami «vieglāki». Kādēļ sociālā nevienlīdzība Latvijā ir kā «nedzīstoša brūce»? Par šiem jautājumiem, par augsti kvalificētu darbinieku trūkumu un ko darīt, «ja Latvijai naudas ir tik, cik ir», BNN stāsta jaunā labklājības ministre Ramona Petraviča.
«Adopcija Latvijā – teju visi vēlas bērnus vecumā no trim līdz pieciem gadiem, turklāt pārsvarā meitenītes»
Viena no jaunās labklājības ministres prioritātēm ir veicināt adopciju Latvijā, tāpat veicināt, lai bērnunami būtu pēc iespējas pietuvināti ģimeniskiem apstākļiem. Kā Petraviča stāsta, Latvijā jau ir izveidojusies adoptētāju rinda uz bērniem, problēma ir – teju visi vēlas bērnus vecumā no trim līdz pieciem gadiem, turklāt pārsvarā meitenītes.
«Vissmagāk iet bērniem ar invaliditāti, tos tomēr adopcijai izvēlās retāk,» norāda ministre.
Kā vienu no iemesliem tam, ka ir tik daudz bērnu ar invaliditāti, kas gaida rindā uz adopciju, ministre min zemos pabalstus. «Vecāki nespēj atteikties no darba, jo šiem bērniem ir nepieciešama 24 stundu klātbūtne. Tomēr situācijā, kad bērns tiek ielikts bērnunamā, tas valstij iznāk dārgāk – viena šāda bērna aprūpe sociālās aprūpes centrā izmaksā apmēram 800 eiro mēnesī,» atzīmē ministre.
Jāpiebilst, ja bērnam Latvijā ir smagas pakāpes invaliditāte, ģimene saņem 106,72 eiro piemaksu pie ģimenes valsts pabalsta, kā arī īpašas kopšanas pabalstu 213,43 eiro mēnesī.
Ministre stāsta, ka šī gada labklājības jomas prioritātēm ir atvēlēti tikai 8,6 miljoni eiro, un viņa ir paredzējusi 2,7 miljonus eiro no tiem novirzīt kopšanas pabalsta palielinājumam bērniem ar invaliditāti. Proti, 213 eiro pabalsta vietā jau šogad varētu būt 313 eiro pabalsts.
Pašlaik, pēc jaunākajiem ministrijas apkopotajiem datiem, adoptētāji šobrīd vajadzīgi 621 bērnam, no kuriem 405 bērni ir vecāki par desmit gadiem un 160 bērniem ir piešķirta invaliditāte.
Jānorāda, ka laika periodā no 2016.gada janvāra līdz 2018.gada decembrim, pēc adopcijas reģistra datiem, kopumā adoptēti (gan Latvijā, gan uz ārvalstīm) 18 bērni, kuriem piešķirta invaliditāte. Vienlaikus ministre norāda, ka šobrīd Latvijas adopcijas procesā atrodas (nodoti pirmsadopcijas aprūpē) četri bērni, kuriem piešķirta invaliditāte.
Par to, kā veicināt šo bērnu nonākšanu ģimenēs, Petraviča stāsta: «Pašlaik strādājam pie pilotprojekta, kurā izveidoti dzīvokļi, kuros varēs dzīvot «jaunie vecāki» ar šiem bērniem. Dzīvokļi būtu aprīkoti ar visu nepieciešamo bērniem, kam piešķirta invaliditāte, un gadījumā, ja netiek atrasta viņiem ģimene, tie varētu tur palikt uz dzīvošanu, bet tas viss vēl ir pilotprojekta stadijā,» atzīmē ministre.
Tikmēr, lai risinātu situāciju un paplašinātu integrācijas iespējas cilvēkiem ar invaliditāti, ministre plāno aktīvāk iesaistīties tajā, lai šie cilvēki nonāktu darba tirgū. Lai šis process būtu efektīvāks, Petraviča atzīmē, ka būtu nepieciešams veikt grozījumus Darba likumā, jo pašlaik darba ņēmēji, viņas ieskatā, nevēlas pieņemt cilvēkus ar invaliditāti, jo nepieciešamības gadījumā viņus ir grūtāk atlaist.
Lai uzlabotu situāciju ar adopciju, ministre plāno ieviest jaunu atbalsta veidu adoptētājiem – bērna adopcijas pabalstu par katru adoptēto bērnu, kurš līdz tam bijis ārpusģimenes aprūpē. Plānotais pabalsta apmērs ir minimālo uzturlīdzekļu apmērā jeb 107,50 eiro mēnesī par bērnu līdz sešiem gadiem un 129 eiro mēnesī par bērnu no septiņiem līdz 18 gadiem.
Viņasprāt, izskaust bērnunamus nav iespējams, tomēr mazināt bāreņu skaitu noteikti var. «Man nav tādu rožainu sapņu, ka mēs varētu pavisam atteikties no bērnunamiem, tomēr tos bērnunamus [gribētu] veidot tādus, kas ir maksimāli pietuvināti ģimeniskiem apstākļiem, tas ir, lai vienā mājā nedzīvotu vairāk par astoņiem bērniem.»
«Jāiegulda cilvēkā, nevis betonā»
Latvijā nabadzības riskam pakļauti ļoti daudz cilvēku. Garantētais ienākuma iztikas līmenis pašlaik ir noteikts 53 eiro, tikmēr trūcīgas ģimenes (personas) un maznodrošināto statusā tie ir 128 eiro. «Šie cipari nav pārskatīti kopš 2008.gada, ja neskaita, ka 2018.gadā par pāris eiro tika koriģēts garantētais minimālais ienākums. Šīs summas netiek arī indeksētas,» atzīmē ministre.
«Jāpiebilst, ka pašvaldības var piešķirt papildu ienākumus [trūcīgajiem]. Tie var sasniegt līdz pat 400 eiro, bet tas jau ir atkarīgs no katras pašvaldības,» saka Petraviča.
BNN Petraviča stāsta, ka Labklājības ministrija jau ir izstrādājusi minimālā ienākuma pilnveidošanas plānu – no 2019.gada līdz 2021.gadam – mazināt nabadzību un mazināt sociālo nevienlīdzību. Kā ministre skaidro, galvenais plāna mērķis ir paaugstināt minimālās pensijas, mainīt aprēķinu bāzi – no 64 eiro uz 94 eiro, tāpat arī palielināt sociālo pabalstu minimumu līdz 94 eiro.
«Mana prioritāte vienmēr ir bijis cilvēks – nauda ir jāiegulda cilvēkā, nevis betonā. Ministrija apzinās, ka tie ir finansiāli ļoti ietilpīgi procesi un, tā kā šī gada budžets ir, tā teikt, «tehniskais budžets», šajā budžetā teju nekādām jaunām prioritātēm līdzekļu nav. Tāpēc šis plāns [palielināt pensijas] tiek pārcelts uz nākamo gadu – 2020.gadu. Minimālo pabalstu sistēmas pilnveide ir prioritāte numur viens nākamā gada plānos.»
Petraviča atgādina, ka fiskālā telpa ir ierobežota un visas partijas ir parakstījušās par to, lai nepārkāptu finansiālo ierobežotības telpu. «Šogad, lai mainītu pensiju sistēmu, būtu bijis nepieciešami apmēram 19,6 miljoni. 2020.gadā vajadzēs nedaudz vairāk.»
Ministre atzīmē, ka pie 2020.gada budžeta Saeima sāks strādāt aprīlī. «Tad būs jācīnās, lai tiktu celtas vismaz minimālās pensijas un sociālo pabalstu minimums. Tad pēc gada, kad mēs kā valdība būsim savu uzdevumu izpildījuši, varēsim runāt ar pašvaldībām, lai tās arī celtu garantēto minimālo iztikas līmeni un maznodrošinātās personas noteikto iztikas līmeni.»
Ko darīt pensionāriem tagad, šajā «gaidīšanas periodā», kad lielai daļai līdzekļu nepietiek, lai nosegtu ikdienas izdevumus?
«Šogad notiks pensiju indeksācija. Tā būs apjomīgāka, jo tiks indeksētas ne tikai pensijas, bet arī piemaksas pie pensijām, kas ir 1,50 eiro līdz 1995.gada 31 decembrim, par katra gada stāžu, un no 1996.gada līdz 2011.gadam tas ir viens eiro. Iepriekš šīs piemaksas nekad nav tikušas indeksētas,» stāsta labklājības ministre. Tāpat viņa sola, ka būs arī apjomīgāka pensiju indeksācija cilvēkiem, kas ir strādājuši 45 gadus un ilgāk – līdzšinējo 70% vietā būs 80%. Viņa piebilst, ka, «protams, būtu ideāli, ja mēs šīm indeksācijām varētu piemērot 100%, nevis kaut kādu daļu».
Tāpat Petraviča uzsver, ka viss, ko Labklājības ministrija izmaina kaut vai par vienu eiro, galu galā aiziet miljonos.
«Nevaram solīt, ka jau nākamgad dzīvosim labi»
Petraviča kopējo situāciju labklājības nozarē komentē ar – vēl daudz darāmā. «Lielākie šķēršļi – vienmēr atduramies pie tā, ka nav finansējuma jeb «naudiņas ir tik, cik tās ir»,» tā ministre.
«Līdz ar tā dēvētā «tehniskā budžeta» izpildi nevaram solīt, ka dzīves apstākļi uzreiz uzlabosies,» norāda Petraviča.
Viņa skaidro, ka vēl viena problēma, ar ko Latvijai un Labklājības ministrijai nāksies cīnīties, ir augsti kvalificētu darbinieku trūkums valstī. «Tuvākajās sēdēs mums, visticamāk, šo jautājumu nāksies skatīt. Pašlaik viens no variantiem varētu būt, ka tiks samazinātas dienu skaits, kurā jāpiesakās darbiniekiem. Proti, pašlaik tās ir 30 dienas un, ja nepiesakās vietējais, tad var izvēlēties kādas citas valsts darbinieku. Pieteikšanās dienu skaits varētu tikt mazināts uz 14 dienām.»
Runājot par veicamajiem darbiem, Petraviča stāsta: «Vispirms jau gribu sākt ar «savu māju» – Labklājības ministriju – un pārskatīt visus budžetus – kā mēs izlietojam, kam mēs izlietojam. Paskatīties, kam varbūt varam, kam nevaram samazināt [līdzekļus]. Un tad soli pa solim «iet uz priekšu», jo prioritāšu, protams, ir ļoti daudz. Gan bērni, gan seniori, kas dzīvo vieni paši un kuriem ir virs 65 gadiem, kas ir ļoti pakļauti nabadzības riskam. Viena vecāka ģimenes bērni – tie arī ir ļoti pakļauti lielam nabadzības riskam. Tā kā šeit darba nepietrūkst – ir jāiet cauri pa vienai jomai un jācenšas rast līdzekļus.»
«Man ir jāpanāk, lai tam notic visa koalīcija, visas partijas, ka tas ir tiešām neatliekams jautājums, mums ir jāiegulda cilvēkā, un tas cilvēks jau nevar ilgi gaidīt. Cik ilgi tas pensionārs var gaidīt? Nevajag ieguldīt betonā. Protams, ir lietas, kas mums ir vajadzīgas, bet šie ir ļoti sāpīgi un sensitīvi jautājumi, kas valstij būtu jāatrisina,» atzīmē labklājības ministre.
skaisti parunāt neko nemaksā,bet pensionāri mirst un nomirst nabadzībā