Izmeklēšana tā dēvētajā Aivara Lemberga krimināllietā, kurā pēc 12 gadu tiesāšanās pirmās instances tiesa pasludinājusi notiesājošu spriedumu, sākusies no trīs dokumentu mapītēm, ko tā laika ģenerālprokuroram Jānim Maizītim 2003. gadā aiznesis uzņēmējs, toreizējais Saeimas deputāts Arnolds Laksa, vēsta Latvijas Radio raidījums Atvērtie faili.
«Biezajās melnajās mapēs bija virkne, daudz, daudz dokumentu, kas pierādīja Lemberga līdzdalību Ventspils lielajos uzņēmumos. Tie dokumenti attiecās no paša 1990.gada sākuma, kad visas tās afēras notika. (..) Gan naudas pārskaitījumi uz Aivara Lemberga kontu, gan kapitāldaļas, kas tika turētas trastā, kur par uzticības personām tika izvēlēti advokāti. Dažādi darījumi turp atpakaļ par kapitāldaļu pārdošanu. Simtiem dokumentu. Simtiem dokumentu kopiju,» stāstījis Laksa.
Laksa pats agrāk strādājis savulaik varenajā SWH uzņēmumu grupā, vadījis tai piederošo Rīgas apvienoto Baltijas banku. Savukārt SWH darbojusies Ventspils tranzītbiznesā, un visiem, kam bija bizness ienesīgajā Ventspils ostā, jau 1990.gados bija skaidrs, ka Lembergs, kas publiski bija pašvaldības amatpersona, aizkulisēs «bīdīja» ostas biznesu un pelnīja miljonus, ziņo raidījums.
«Kad sākās cīņas starp bijušajiem Aivara Lemberga partneriem, gan atklātas, gan slēptas, kaut kādā veidā šīs mapes ar dokumentiem nokļuva manā īpašumā,» viņš norādījis raidījumam.
Lasiet arī: Prokurors par to, kā Lembergs izdalījis simtiem tūkstošus pa televizoru kastēm
Raidījumā stāsta, ka Lembergs partneriem gan bija licis parakstīt īpašas vienošanās, ar kurām viņi ārzonās noslēptos Ventspils uzņēmumu patiesos īpašniekus apņemas neatklāt 12 gadus. Aploksnes glabājušās pie advokātiem. «Shēma sarežģītāka, bet būtība tāda, ka katrs bijušais Lemberga partneris parakstās, ka gadījumā, ja viņš stāstīs patiesību, tad stāstīšanas fakts jāuzskata par apmelojumu un faktisko atzīšanos nozieguma veikšanā. Apmēram tik bērnišķīga konstrukcija. Man jau toreiz tas likās kaut kas ārprātīgi muļķīgs,» atcerējies Laksa.
Pēc viņa teiktā, neviens lēmums lielajos valsts uzņēmumos nevarēja tikt pieņemts, nesaskaņojot ar Lembergu. «Piemēram, ticies ar, negribas nosaukt, valsts uzņēmumu, kas pārstāv valsts intereses, spried par liela valsts uzņēmuma nākotni, un pēkšņi tā uzņēmuma vadītājs saka, nē, nu ir skaisti viss, ko tagad sakāt, bet – ko par šo domā Lembergs? Bet Lembergs uz to brīdi nav ne politiķis, ne uzņēmuma pārstāvis, bet tas likās loģisks jautājums, un
neviens jau neprasīja tam cilvēkam, kas uzdeva šo stulbo jautājumu – a, kāds sakars ar Lembergu? Visiem skaidrs, ka visi ceļi veda pie Lemberga, Lembergs visu izlēma,» raidījumā stāstīja Laksa.
Tāpat bijis arī politikā – biznesa partneri redzējuši, kā Saeimas partiju vadošie politiķi pirmdienās braukuši atskaitīties uz Ventspili.
Raidījums vēsta, ka no Laksas mapītēm sāktajā krimināllietā atrodamas liecības, ka uz sanāksmēm, kas notikušas arī Rīgā, nākuši ne tikai politiķi, visbiežāk Zaļo un zemnieku savienības pārstāvji, bet arī tā laika Satversmes aizsardzības biroja (SAB) priekšnieks Lainis Kamaldiņš un valsts kontrolieris Raits Černajs. «Viņam bija pakļauti politiķi. Un ja tu esi politikā un piedalies kuluāru sarunās, tu, protams, zini, kuri ir Lemberga politiķi, un viņi jau arī to neslēpj,» izteicies Laksa.
Raidījuma žurnālisti atzīmē, ka aizdomas pret Lembergu bijušas smagas un lieta apjomīga, tāpēc izmeklēšanai bija vajadzīga komanda, taču to savākt neesot bijis vienkārši.
«Bija kolēģi, kas atteicās strādāt grupā. Atteicās, aizbildinoties ar to, ka viņiem mājās esot kam mamma, kam bērni, kam ģimene,» raidījumam sacījis prokurors, norādot, ka viņam bija gan viens, gan otrs, gan trešais.
Toreizējais ģenerālprokurors Jānis Maizītis komandai sniedzis visa veida atbalstu, bet bijuši arī augsta līmeņa prokurori, kuri mēģinājuši no šīs politiski jūtīgās lietas izmeklēšanas atrunāt. Viņi baidījušies, ka atņems izdienas pensijas. Starp viņiem bijusi arī kāda Ģenerālprokuratūras departamenta vadītāja, kuras vārdu bijušais prokurors Andis Mežsargs raidījumā atturējies nosaukt.
Pēc viņa stāstītā, «par izmeklēšanas grupas dalībnieku plāniem un to procesa virzību zinājis neliels ģenerālprokuratūras darbinieku skaits, pāris Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja un trīs vai četri Satversmes aizsardzības biroja (SAB) darbinieki, kuri saņēmuši iestādes vadītāja Jāņa Kažociņa atbalstu».
Darbs šādos apstākļos bijis sarežģīts, jo jāpratina liels skaits liecinieku, bet informācija noplūdusi. Mežsargs raidījumam skaidrojis, ka «bija liecinieki, kuri ieradās pie mums sniegt paskaidrojumus darbadienas laikā caur caurlaidi un vakarā viņiem uz māju zvana kāds no advokātiem un jautā – ko tu šodien darīji Ģenerālprokuratūrā? Tev bija izrakstīta caurlaide (..) Kādu paskaidrojumu tu sniedzi? Tika ieteikts – varbūt neliecini, tas nebija labi, ka izstāstīji.»
Daži liecinieki apmaiņā pret informācijas sniegšanu lūguši sev procesuālo aizsardzību un identitātes maiņu, jo ļoti baidījušies par sekām.
Taču likumu regulējums tolaik bijis tāds, ka šo mehānismu reāli nevarēja iedarbināt tā, lai liecības pēc tam būtu izmantojamas tiesā un vienlaikus būtu pasargāta personas identitāte, vēsta raidījums.
Raidījums vēsta, ka būtisks pavērsiens lietas izmeklēšanā noticis pēc četriem gadiem, kad kratīšanā bankas seifā uzieti kriminālprocesam būtiski dokumenti – akciju oriģināli. Lemberga zilie paraksti uz īpašumtiesībām un ofšoru akcijām un vērstpapīriem.
Mežsargs raidījumam stāstījis, ka apsūdzība ir uz 256 lapām. «Tā vietā, lai viņš veiktu savu biznesu, viņš sauc sevi par biznesmeni, tur Kālija parks pārkraušanas biznesa īpašnieku, viņam vajadzēja sevi deklarēt ka biznesa īpašnieku un nesēdēt tajā domes pašvaldības vadītāja krēslā. Tad viss būtu tīri. Viņš būtu veiksmīgs uzņēmējs, viņam par to nebūtu jāatbild. Bet veids, kādā viņš ieguva īpašumtiesības, izspiežot daļas un akcijas, tālāk veids, kā viņš slēpa un kāpēc viņš slēpa, tajā pat laikā viņš darbina pašvaldības resursu savas bagātības vairošanai. Tāda ir tā būtība.»
Kā vēsta raidījums, pēc Lemberga aizturēšanas 2007. gadā izmeklēšana ieguvusi jaunu uzrāvienu – daudziem lieciniekiem bijis jāizšķiras, kurā pusē nostāties – sniegt liecības pret Lembergu vai nē.
Viņu vidū bijuši daudzi cilvēki no Ventspils uzņēmēju vides. Turklāt daži šī procesa beigas nav piedzīvojuši – viņi ir miruši. Raidījums kā piemēru min bijušo Ventamonjaka padomes priekšsēdētāju Juriju Bespalovu, kurš nomiris dienu pirms viņam tiesā bija jāsniedz liecība par dokumentu viltošanu.
Vēl par šo tematu: Retrospekcija: Virkne nāves gadījumu Lemberga tuvākajā lokā
22.februārī Rīgas apgabaltiesa Lembergam piesprieda piecu gadu cietumsodu, mantas konfiskāciju un 20 000 eiro sodu.
Lembergu pēc sprieduma nolasīšanas apcietināja tiesas zālē, jo tiesa lēma līdz šim spēkā esošos drošības līdzekļus atcelt. Cietumsoda izciešanas laikā tiesa gan nolēma ieskaitīt Lemberga atrašanos apcietinājumā un pavadīto laiku mājas arestā 2007. un 2008.gadā. Lembergs toreiz pēc aizturēšanas apcietinājumā atradās no 2007.gada 14.marta līdz 10.jūlijam, bet mājas arestā – no 10.jūlija līdz 2008.gada 22.februārim.
Tiesa nolēma, ka Lembergam cietušajiem jāmaksā kopumā aptuveni 64 000 eiro. Tāpat tiesa nolēma no Lemberga valsts labā piedzīt procesuālos izdevumus 22 180 eiro apmērā par zvērināta advokāta valsts nodrošinātās juridiskās palīdzības sniegšanu.
Lembergu tiesa 19 apsūdzības sadaļās atzina par vainīgu, bet 21 sadaļā attaisnoja.