«Nav normāli, ka gadā pirms vēlēšanām ceļu nozarē pēkšņi tiek iegrūsti papildu 100 miljoni. Šādi rīkojoties, satiksmes ministrs Uldis Augulis nevis dara labu, bet gan kaitē ceļu būvniecības nozarei, » intervijā ar BNN par ceļu nozares finansēšanas problēmām Latvijā stāsta biedrības Latvijas Ceļu būvētājs (LCB) priekšsēdētājs Andris Bērziņš. Viņš norāda, ka šobrīd ir saražots vesels lērums visādu politiskās plānošanas dokumentu, bet neviens no tiem netiek īstenots. «Vairāk izskatās, ka tie plāni ir sagatavoti nevis tāpēc, lai Latvijā kaut ko sakārtotu, bet gan tāpēc, lai aizbrauktu uz Eiropu un «aizmālētu» kādam acis, un dabūtu kārtējo Eiropas naudas «kušķīti» ceļiem,» tā Bērziņš.
«Faktiski mēs atrodamies pie sasistas siles»
«Latvijā kopējais ceļu tīkla garums ir 74 000 km, savukārt VAS Latvijas Valsts ceļi (LVC) uzraudzībā – remontēšanai un apkopšanai – nodots 21 000, kas nozīmē, ka 53 000 km paliek, «kaut kur gaisā karājoties».»
Runājot par to, kāda tad šobrīd situācija ir Latvijā, Bērziņš atzīmē, ka Latvija nākamā gada laikā būs iztērējusi visu Eiropas naudu, kas paredzēta ceļu būvei. Kohēzijas fonda un Reģionālās attīstības fonda līdzekļi segs tikai pēdējos trīs projektus, kas tiks īstenoti 2019.gadā. «2020.gads ir pēdējais šajā plānošanas periodā (2014–2020), bet Eiropas nauda tur būs apaļa nulle.»
Viņš stāsta, ka toreizējā valdība, iesniedzot šo septiņu gadu plānošanas programmu, Eiropai apgalvojusi, ka, ja tiks piešķirts papildu budžets no Eiropas Savienības (ES), tad arī Latvija palielinās budžetu ceļu nozarei. Solīts, ka Latvija visus nepieciešamos ceļu remontus neveiks par ES naudu, pašiem neinvestējot neko vai investējot salīdzinoši ļoti, ļoti maz. «Šī programma tika akceptēta, bet [Latvijas saistības] netika pildītas visus septiņus gadus. Rezultātā ES nauda tika apgūta apsteidzoši. Autoceļu nozare, šķiet, ir vienīgā, kas Latvijai paredzēto ES naudu būs apguvusi jeb iestrādājusi ceļos vienu gadu pirms plānošanas perioda beigām. Faktiski mēs atrodamies pie sasistas siles, ja tā var teikt,» uzskata Bērziņš.
«Valsts plānotā budžeta nauda ir ļoti minimāla, jo tā nauda, kas kopumā tiek iedota no Latvijas valsts budžeta, vēl tiek sadalīta – viena daļa aiziet pašvaldībām, kādi 53 miljoni gadā, viena daļa aiziet VAS Latvijas Autoceļu uzturētājs, kas tīra ceļus, lāpa bedrītes un kaisa sāli. Tikai nepilna trešā daļa no šīs naudas aiziet kapitālieguldījumiem – atjaunošanai un ceļu būvei,» skaidro LCB priekšsēdētājs.
Runājot par ceļu remontiem piešķirtajiem līdzekļiem no valsts, Bērziņš stāsta: «Tas budžets, ko valdība apstiprināja kabineta klusumā un slēgtajās sēdēs, ir noslepenots. Mums tam pielaides nav un mēs nezinām, kādi skaitļi tur ir.»
Biedrības pārstāvis atzīmē, ka stratēģiskās pētniecības rezultātā tapuši zināmi «daži skaitļi» un noskaidrots, ka apstiprinātajā budžetā nekādā veidā nav ņemta vērā «problemātika, kas sākas 2020., 2021., 2022.gadā, kad faktiski darbu nebūs».
«Ja taisāmies izdzīvot tikai ar to, ko valsts budžets dod, nozare jāsamazina par apmēram trešo daļu vismaz – trešajai daļai uzņēmumu ir «jāklapējas ciet».» Bērziņš stāsta, ka daži apgalvo, ka ceļu būvniekiem būs darbs pie Rail Baltica būvniecības, tomēr, viņaprāt, šie cilvēki neapzinās, ka būvniecība varētu sākties vien ap 2023.gadu. Tas nozīmē, ka aptuveni trīs gadus (no 2019.gada beigām līdz 2023.gadam) ceļu būvniekiem būtu jādzīvo bez darba. Bērziņš komentē, ka šādā gadījumā «nav šaubu – nozares vairs nebūs vai tā nebūs tāda, kāda tā ir šodien».
Ir vajadzīga tikai politiskā griba, kuras jau gadiem nav. Arī ceļu nozarē
«Ministru prezidents Māris Kučinskis šī gada martā, pēc tam kad es viņam uzrakstīju diezgan skarbu vēstuli, noreaģēja un izveidoja darba grupu. Viņi kādas četras piecas reizes sanāca, iezīmēja arī kaut kādus virzienus, kas varētu notikt un kā varētu rīkoties, taču tālāk par šo papļāpāšanu netika. Nekādi lēmumi nav pieņemti,» izsakās Bērziņš.
«Mēs 2014.gadā noslēdzām publisku līgumu ar visām tām partijām, kuras tobrīd bija pie varas, izņemot nacionālo apvienību, ka, pieņemot 2015.gada budžetu, tās uzņemas iestrādāt autoceļu finansēšanas modeli tā, lai tas kļūtu par pastāvīgu – lai nebūtu tikai no 1.janvāra līdz 31.decembrim un pēc tam atkal neviens nezina, kas notiks. Diemžēl tie palika tikai kā solījumi. Nekas no tā netika izpildīts.»
Skaidrojot, kādēļ būtu jāievieš pastāvīgs autoceļu finansēšanas modelis, Bērziņš stāsta, ka pēkšņi var būt tā, ka divus mēnešus pēc kārtas līst lietus un strādnieki vienkārši nevar iet uz ceļa un dabas apstākļu dēļ normāli strādāt. Šī iemesla dēļ būtu nepieciešams ieviest pastāvīgo autoceļu finansēšanas modeli: ja attiecīgajā gadā piešķirtā budžeta nauda ceļu darbiem netiek iztērēta, tad tā pāriet uz nākamā gada ceļu budžetu.
«Visi gaida, kad deputāti atkal pieņems jauno budžetu. Tā nav normāla situācija. Ja šādai lielai infrastruktūrai tiek plānota nauda, tad jāpieļauj varbūtība, ka tai gada naudai jāpāriet uz nākamo gadu. Tāpat kā šobrīd strādā pašvaldību budžets,» uzsver ceļu būvnieku pārstāvis.
«Baltijas kontekstā – visvairāk atpalikusī valsts»
Jautāts par to, kā Latvija izskatās Baltijas valstu kontekstā ceļu finansēšanas jomā, Bērziņš norāda, ka Igaunija finansē apmēram divreiz vairāk nekā Latvija un Lietuva apmēram divarpus reižu vairāk. «Mani ne mazākajā mērā neizbrīna tas, ka tur ir labāk sakārtoti ceļi. Igaunijā jau šogad vai nākamgad nebūs vispār neviena putošā ceļa. Tur visi ceļi būs noklāti ar asfaltu vai asfaltu aizvietojošām tehnoloģijām. Lietuvieši arī pūlas. Viņi gan arī nāk pie mums meklēt darbu. Tur arī notiek kaut kādas svārstības. Bet, ja skatāmies kopumā, tad šai ziņā esam visvairāk atpalikusī valsts.»
Viņš uzsver, ka šobrīd ir pēdējais laiks pieņemt stratēģiskos lēmumus par autoceļu finansēšanas sakārtošanu. «Informētības līmenis starp politiķiem un ierēdņiem ir pietiekami augsts – vienkārši būtu nepieciešams nodemonstrēt politisko gribu lēmumu pieņēmējiem. Manuprāt, šī politiskā griba nav kaut kas tāds abstrakts, kas ir varbūt par tēmu «Vai mēs šodien sūtīsim kosmisko delegāciju uz Marsu vai nē?» Tas nav atrauts no reālās dzīves, kur nevar saskatīt atdevi no tā, kas tiek darīts, vai arī to varēs saskatīt tikai pēc 300 gadiem,» uzskata LCB priekšsēdētājs.
53 000 km Latvijas ceļu «karājas gaisā»
Runājot par 74 000 km lielo ceļu tīklu, kas noklāj Latviju, Bērziņš pauž, ka jau apmēram 15 gadus neviens uz to kopumā, neraugoties uz to, kam tas ceļš pieder – pašvaldībai, privātuzņēmējam, valstij vai vēl kādam citam –, no augšas neskatās un to nevērtē. Viņš gan stāsta, ka ir sagādāti divi labi instrumenti jeb programmas, lai to varētu izdarīt, bet tā vietā, lai veiktu vispusīgu Latvijas ceļu apsekojumu, Satiksmes ministrija un LVC, kas ir par to atbildīgi, «domā kaut kādas atsevišķas ar vispārējo kontekstu nesaistītas programmiņas, kuras tiek iekļautas dažādos politiskās plānošanas dokumentos».
«Vai nav tā, ka mēs, nefinansējot ceļus, šaujam sev kājās?»
«Mēs aplaupām nākamās paaudzes, neliekot šodien iekšā ceļos. Viņi, es pieņemu, turpinās braukt pa ceļiem, nevis lidos ar droniem. Tām paaudzēm būs jāmaksā divas vai trīs reizes vairāk par to pašu ceļu savešanu kārtībā, salīdzinot ar to summu, kāda būtu vajadzīga, lai to paveiktu šobrīd,» skaidro LCB priekšsēdētājs.
«Valdība ir palielinājusi degvielas akcīzes nodokli. Auto braucēji visu laiku maksā arvien vairāk un vairāk tajā budžetā iekšā. Šogad tā nauda, ko autobraucēji būs iemaksājuši valsts budžetā, būs sasniegusi apmēram 570 miljonus. Tomēr no tās naudas uz ceļiem atpakaļ atgriežas tikai 230 miljoni. Tad šī nauda vēl tiek sadalīta. Reāli uz ceļiem kā kapitālieguldījumi atgriežas apmēram tikai puse jeb aptuveni 115 miljoni,» atzīmē Bērziņš.
LCB priekšsēdētājs skaidro, ka pārējā summa, kas valsts budžetā ienāk no degvielas akcīzes nodokļa, tiek sadalīta skolotājiem, dakteriem un citiem.
«Izdevumi ir kaut kā jāfinansē, taču vai nav tā, ka mēs, nefinansējot ceļus, šaujam sev kājās? Dakteriem ir aizvien mazāk cilvēku, ar kuriem strādāt, līdz ar to viņi var mazāk nopelnīt. Skolotājiem ir mazāk bērnu, kurus mācīt, līdz ar to viņiem ir mazākas klases, viņiem ir «jāklapē» skolas ciet utt. Ja politiķi un tie, kas ir atbildīgi par visām šīm lietām, skatās uz problēmu ar ceļiem un tiltiem nevis kā atsevišķi stāvošu, bet gan kontekstā ar visu pārējo, tad būtu pilnīgi skaidrs, ka ar tiem ceļiem un tiltiem droši vien vajadzētu darboties citādi,» uzsver ekspolitiķis.
Viens solis ir sperts uz priekšu, bet vēl tāls ceļš ejams
«Ja par pozitīvo, tad gribētu teikt, ka esam sakārtojuši kādus 74% valsts galveno ceļu tā, ka tie ir labā vai ļoti labā tehniskā stāvoklī. Vēl kaut kādi 26% būtu jāsakārto. Bet, kā jau es teicu, tie ir tikai 21 000 km no 73 000,» tā Bērziņš.
«Tad sākas lērums ar reģionālajiem ceļiem, no kuriem apmēram 50% nemaz nav asfaltēti. Tie, kas ir asfaltēti, ir tādi, kuriem ir ielāps uz ielāpa – kā tāds lupatu deķis – un nav redzams, kur sākas pamatasfalts un kur beidzas ielāps. Tie ceļi pēdējo reizi normālu remontu ir redzējuši apmēram tad, kad darināts portfelis, ko ik gadu nesam uz Saeimu, – 80.gadu vidū. Brīnums, ka tie ceļi vēl tagad šādā stāvoklī funkcionē – tur iespējams kaut kodrusciņ «aizpļekerēt» ciet un atkal vienu sezonu pagaidīt.»
