Kurš gan nav dzirdējis par Stirnu buku? Šis ir pasākums aktīviem cilvēkiem – kā lieliem, tā maziem, kuri joņo caur meža takām un biezokņiem, garākajā distancē mērojot pat 70 kilometrus. Stirnu buks nav tikai iekšēja sacensība katram pašam ar sevi, tie ir arī svētki visai ģimenei. Šajā nedēļas nogalē bija paredzēts Stirnu buka pēdējais posms Kandavā, taču tas tika atcelts, lai mazinātu COVID-19 izplatību. Ar chillpill.lv laipni piekrita aprunāties viens no Stirnu buka organizatoriem – Gints Konošonoks. Patīkamu lasīšanu!
Sarunās klejojām gan par iniciatīvas Stirnu buks pirmsākumiem, gan par skrējējiem kopumā.
Šī ir jau septītā Stirnu buka sezona.
Šķiet, ka teju ikviens Latvijas iedzīvotājs ir dzirdējis vārdu salikumu – Stirnu buks, taču atgādināsim par to, kā šī ideja radās. Gints Konošonoks stāsta: «Ideja radās, pašiem skrienot. Skaidrs, ka skraidīt var pa pilsētu (asfaltu), pa plakanām vietām, bet šad un tad gribas arī paskraidīt pa mežu.»
Stirnu buks nāk no Tukuma
Tāpat jāmin, ka ideja par Stirnu buku nāk no Tukuma puses. Šķiet, ka ikviens tukumnieks ir iemīlējis Melnezeru, tā ir vieta gan relaksējošai atpūtai, gan sportiskām aktivitātēm. Izrādās, ka turpat nedaudz tālāk, ieejot meža biezoknī, ir Āža kalns, par kura eksistenci dažs labs tukumnieks nezina vēl šodien. «Āža kalns bija tā vieta, kur paši sākām skraidīt.» Kā jau daudz ģeniālu ideju rodas, runājot ar savējiem, arī šī ideja tapa pēc sarunas pirtī. Šī ir visai izslavēta versija par to, kā tad radās ideja par Stirnu buku.
Gints ir tas cilvēks, kurš izveido trases, izliek marķējumus, lai skrējēji varētu sekot līdzi norādēm, kas paredzētas izvēlētajai distancei. «Sākotnēji mēs speciāli nedalījām lomas, kurš ko darīs, tas sanāca pavisam dabīgi. Tā nu es esmu tas, kurš marķē šīs trases. Pirmajos gados mēs ļoti aktīvi paši bridām visas takas, lai iepazītu mežu. Šobrīd mums jau ir izveidojies liels paziņu loks, es teiktu, ka katrā izvēlētajā pilsētā mums ir pretī tikpat aizrautīgi entuziasti, kuri iepazīstina ar saviem mežiem. Tas tomēr atvieglo, ka pašam nav jāiet un jāmeklē, mežs tomēr ir mežs.»
Tomēr Gints stāsta, ka pirms sacensībām takas tiek izietas ar kājām, tiek iekoptas, lai takas būtu skrienamas, nebūtu bīstamas. Trīs dienas pirms sacensībām marķējam šīs trases, pēc tam arī atmarķējam.
Par pašu nosaukumu [Stirnu buks] jautājām Gintam. «Kā tad citādāk varētu nosaukt skrējienu mežā?! Latvijā tas ir visbiežāk dzirdētais lēcējs, skrējējs pa mūsu pašu mežiem. Patiesībā jau tad, kad 2014.gadā tika radīts pirmais skrējiens, sākotnēji tika izveidota viena distance, kurā kopā ar draugiem, radiem, paziņām bija doma, ka vienkārši izskriesim.»
Protams, ka jāatgādina, ka Stirnu bukam ir arī īpaši nosaukumi katrai distancei, kas ir, Susurs (1 km), Vāvere (4–6 km), Zaķis (10–13 km), Stirnu buks (18–23 km), Lūsis (27–35 km), šogad pievienojās arī Vilks (65–70 km).
Tad, kad šī ideja pamazām sāka uzņemt apgriezienus, bija jāsāk domāt arī par vairākām distancēm. «Protams, ka skrējēji ir dažādi. Viens skrien vairāk, cits mazāk, attiecīgi bija nepieciešams tapināt jaunas distances.»
«Domājām, kā mēs varētu nosaukt distances. Prātā iešāvās meža kuilis… Bet, ja to skrien sieviete, izklausītos taču pilnīgi aplami,» smejoties atceras Gints.
Vai zināji par virtuālo skrējēju klubu?
Labi draugi Gintam ieteikuši virtuālu skrējēju klubu noskrien.lv, «katru nedēļu var piedalīties virtuālās sacensībās ar kādu citu skrējēju, tas ļoti aizrāva. Nākamais, kāpēc daļai šķiet, ka skriet ir garlaicīgi, jo skrien pa pilsētu. Tie, kuri skrien mežā, es ne no viena neesmu dzirdējis, ka kādam būtu garlaicīgi mežā skriet.»
Atbilstošs ekipējums skriešanai
Lai skrietu it īpaši mežā, ir jāņem vērā ļoti būtiska nianse – atbilstoši apavi. «Sākuma ceļš jau visiem ir daudz maz līdzīgs jeb ir vieni apavi, kas paredzēti gan skriešanai, gan treniņam sporta zālē, gan brīvdienu pastaigai. Jāsaka, ka ne velti ražotāji ražo apavus tieši skriešanai mežā – tas nav modes kliedziens. Man šķiet, ka, pateicoties Stirnu bukam, Latvijā ir ļoti attīstījies šis apavu tirgus. Apavi tiek izvēlēti pēc protektora, neatbilstoši apavi var novest pie traumas, it īpaši rudenī, kad ir slapjš.»
Kad uzsākt skriet?
«Es nevaru pateikt, kurš būtu īstais laiks, lai pievērstos skriešanai. Vienam patīk skriet pa lietu, citam pa sniegu, kādam no rīta, kādam vakarā. Visa pamatā ir piemērots apģērbs. Galvenais šajā visā ir mērenība. Uzsākot skriet, nav vajadzīgs piecelties, ielekt apavos un noskriet 10 km, nē, pietiks pat ar 2, 3 vai, maksimums, 5 kilometriem. Skriešanu var padarīt patīkamu, nevis mokošu.»
Kā zināms, COVID-19 ierobežojumu dēļ šobrīd ir aizliegti grupu treniņi iekštelpās. Kāpēc gan neparaudzīties uz to, kas mums ikdienā ir acu priekšā? Tā ir bezmaksas dabas sporta zāle.
Pilnu raksta versiju lasiet portālā Chillpill.lv.
