Latvijā arī ir dzirdēti daži gadījumi, kad seniors ir atrasts mājās miris pāris dienas, bet vai tad tiešām mēs esam tik ļoti pārņemti ar savu dzīvi, ka neatceramies par cilvēku vairākus gadus?
Kaut kas prātam neaptverams – cilvēki tiek atrasti miruši savos dzīvokļos un savās mājās vairākus gadus pēc savas nāves. Kā tas var būt? Vai tad šiem cilvēkiem tiešām nav neviena tuvinieka vai drauga, vai kolēģa, kurš pamanītu viņu prombūtni? Šie gadījumi šķiet pavisam neticami.
Traģiski ir tas, ka arī pie mums pāris tādu gadījumu ir bijuši ar senioriem. Mācīsimies no šī raksta pievērst vairāk uzmanības saviem tuviniekiem, draugiem un kolēģiem!
1. 38 gadus vecā sieviete no Anglijas, kura tika atrasta 3 gadus pēc viņas nāves
2. 70 gadu vecā rakstniece Barbara Salina-Normane tika atrasta vairāk nekā gadu pēc savas nāves
3. Vecs kungs no Francijas, kurš tika atrasts savā privātmājā vairāk nekā 15 gadus pēc nāves
4. Deivids Karters – 44 gadus vecais vīrietis no ASV tika atrasts miris 4 gadus pēc savas nāves
5. Saimons Allens – 49 gadus vecais vīrietis, kurš tika atrasts 2 gadus pēc savas nāves
Avots: oddee.com
Man ir 69.gadi, arī es esmu domājusi, ka mani arī atradīs pēc gadiem, kad būšu aizgājusi viņsaulē!
Kāpēc?
Tāpēc, ka dzīvoju viena ar kaķīti, meita mani ir aizmirsusi, jau 17.gadus!
Ar kaimiņiem man nav paveicies, dzērāji, no cietuma atnākuši, psihiski slimi, točka, tā varu daudz uzskaitīt, kas man tādi nav pieņemami, ar vienu kundzi uzsāku draudzību, bet kad konstatēju, ka viņa zog, padzinu!
Tā nu es mēnešiem atrodos viena un nevienam neinteresē mans liktenis, nomiršu un pārvērtīšos par mūmiju!
Kāda izeja? Nezinu!
Rīgas domei vispār nerūp, SD ja tev ir lielāka pensija par 400,eiro, neuzņemās nekādu atbildību!
Tā lūk, iesakiet, ko darīt?
Varbūt Jums ir kāds kaut vai attāls radinieks vai bijušais klasesbiedrs, vai kolēģis, kurš varētu kaut vai reizi nedēļā piezvanīt, lai zinātu, vai Jūs vēl esiet dzīva? Vai arī noslēgt līgumu ar pašvaldību, kas Jūs apglabātu. Vai arī pieprasīt sociālo darbinieku, kas atnāk kaut pāris reizes nedēļā.
Neticami. Kā meita var aizmirst jau 17 gadus. Jūtu līdzi un ļoti nevēlētos, lai mani piemeklē tāds liktenis, jo gadi jau tuvojas. Protams, jo mēs vecāki, jo bērniem apgrūtinošāki. Te parādās mūsu kļūdas
Manām draudzenēm – bērni, kuri netika lutināti, tika nostrādināti un turēti stingri – tagad viņas pašas lutina. Manējie – lutina paši sevi…Kā man būs vecumā…nu nezinu. Pārāk centos dēļ viņiem, daudz ko darīju viņu vietā, bet nevajadzēja
Vai esat padomājusi kāpēc esat tik vientuļa tā jau nav ka visi tiik slikti , mazliet jāpaskatās uz sevi no malasun jāizdara sedzinājumi.
apsoli kādam savu dzīvokli
Ja būtu dzīvoklis īpašumā, tad jau nepamestu māti vientulībā, bet kad traģiski aizgāja dēliņš, es pēc 32.laulības gadiem, izšķīros, māju bez jebkādiem nosacījumiem uzdāvināju meitai, viņa māju pārdeva un kopā ar tēvu naudu pievāca, tāpēc jau tagad bēg no mātes.
Droši ka esmu pie visa vainīga, smagi strādājot neieaudzināju meitai iejūtību, lutināju, devu visu ko gribēja, nu maksāju par savu kļūdu.
Esmu par to domājusi un zinu savas kļūdas, neviens 69.gados nav balta lapa, tikai zinu, ka meitai atdevu visu, pat māju uzdāvināju, tagad to nožēloju!
Ja varētu sākt dzīvi no jauna, tad dzīvotu tā, lai mani mīl, ne viss, ka mīlēju tik ļoti savu ģimeni, viņi mani izvergoja!