Nav tādas lietas kā bezcerība. Šīs bezpajumtnieces stāsts vēlreiz apstiprina to, ko teicis Džozefs Kempbels: kaislība cilvēkiem ļauj tikt pāri sev, pāri saviem trūkumiem, pāri savām kļūdām.
Džalani Mutuana (Jhalanie Mutuan) dzīvo Filipīnu galvaspilsētas Manilas ielās. Viņa atturējās stāstīt par savu situāciju un to, kāpēc nonāca uz ielas, taču viņas ikdiena pagāja ubagojot un meklējot pārtiku atkritumos. Tad pārtikas vietā viņa atrada saplēstus zīmēšanas piederumus, kas atkal atdzīvināja viņas mīlestību pret mākslu.
Slaveni mākslinieki parasti pārdod savus darbus par milzu naudu, taču Džalani tos pārdeva tikai par 0.32 $. Ar šo naudu viņa varēja izdzīvot, un mazāk kā vienu ASV dolāru vērtie zīmējumi tika izpirkti gluži kā karstas pankūkas. Rezultātā par zīmējumiem iegūtie ienākumi bija lielāki par tiem, ko viņa nopelnīja ubagojot.
Kad kāds garāmgājējs nofotografēja viņas darbus un publicēja sociālajos tīklos, cilvēki ātri vien sāka ziedot ne tikai ēdienu, bet arī palīdzēja ar zīmēšanas piederumiem.
Mākslas galerijas darbinieks Koko Torre (Coco Torre) uzzināja par šo sievieti no kāda drauga un izdomāja lielisku veidu, kā viņai palīdzēt. Pēc dažām nedēļām viņš atrada Džalani sēžam uz trotuāra Manilas ielās, turklāt todien viņai bija dzimšanas diena.
Viņš sāka stāstīt par savu ideju izstādīt šos darbus viņa mākslas galerijā, un, lai arī sākumā Džalani bija skeptiski noskaņota, viņa piekrita.
Koko nekavējoties par to paziņoja sociālajos tīklos, un uz izstādi ar nosaukumu “Trotuāra sapņi” ieradās simtiem cilvēku. Visi 40 izstādes eksponāti tika pārdoti dažu stundu laikā.
Visi pārdošanas ieņēmumi tika nodoti Džalani, lai viņa varētu sākt jaunu dzīvi. Viņa pastāstīja, ka vēlas atgriezties savā dzimtajā pilsētā Filipīnu centrālajā daļā. Viņa turpina zīmēt un vēlas sev nodrošināt dzīvesvietu, kamēr vēl nav par vēlu, jo tad viņa varēs turpināt iesākto un arī pabeigt skolu.
Avots:
Ja katrs ziedotu vinai tikai 1 euro … tad vina butu miljonare .