Tā vien šķiet, ka Krišjānis Kariņš uzāvis pārāk smagas kalošas, kas velk uz leju visu valdību. Nepietiek ar to, ka premjers piever acis uz ekonomikas ministra Ralfa Nemiro ciešo saikni ar pretrunīgi vērtēto advokātu Pāvelu Rebenoku, tagad vēl klāt nākusi Nemiro zīmēšanās sociālajos tīklos kopā ar sankcionēto Aivaru Lembergu. Tā vietā, lai paustu skaidru nostāju, ka šāda rīcība ir nepieļaujama, premjers, šķiet, ieņēmis pozīciju smile and wave, boys*.
Tas, ka Ralfs Nemiro (KPV LV) visiem spēkiem bīda ienesīgos amatos Pāvelu Rebenoku, nepārsteidz – kā nekā saskaņā ar publiski pieejamo informāciju viņš bijis sadarbības partneris zvērinātu advokātu birojā Rebenoks&Vilders. Pārsteidz, ka uz šīm «dejām ap amatiem» nekādi nereaģē premjers Kariņš. Drīzāk rodas iespaids, ka viņš tās atbalsta, lai arī Rebenoka jautājums jau radījis plūkšanos ministru starpā.
Taču krietni sprādzienbīstamāku situāciju rada Nemiro «zīmēšanās» sociālajos tīklos ar foto, kurā viņš redzams kopā ar sankcionēto Lembergu, atklājot uzņēmuma Arbo Windows modernizēto ražotni. Var teikt, ka Lembergs ministru smalki uzmeta, jo pirms ražotnes atklāšanas publiskajā telpā par viņa dalību «lentītes griešanā» nebija ne vārda. Taču pat tad, ja Nemiro tābrīža situāciju izmainīt nespēja, kādēļ gan ar kopbildi ar «toksisko Lembergu» bija jādalās sociālajos tīklos? Tagad šie ministra popularitātes meklējumu gājieni Latvijai var dārgi maksāt. Jo, ja nu kāds ir aizmirsis, tad ASV Valsts kases Ārvalstu aktīvu kontroles birojs (OFAC) sankcijas Lembergam noteica ne tikai korupcijas dēļ, bet arī par varas ļaunprātīgu izmantošanu. Citējot: «Lembergs kontrolē struktūras ar politisko partiju un korumpētu politiķu palīdzību sistemātiski izmanto šīs struktūras un personas savam personīgajam ekonomiskajam labumam.»
Nemiro ar savu un sankcionētā Lemberga kopējo perfomanci nodemonstrējis apbrīnojamu politisko tuvredzību, jo tādējādi visai starptautiskajai sabiedrībai tiek dots signāls, ka OFAC noteiktajām sankcijām spļauj virsū ne vien Ventspils pilsētas domē valdošais vairākums, bet zināmā mērā arī valdība.
Lembergu var saprast. Viņš, līdzīgi Pāvila Rozīša romāna varonim Cepļa kungam, tādā veidā demonstrē: «Es biju varens. Un būšu!» Taču politiķim Nemiro tik apšaubāms gājiens ir nepiedodams.
Īpatnējus manevrus veic vēl viens KPV LV ministrs – par iekšlietām atbildīgais Sandis Ģirģens. Neraugoties uz Krišjāņa Kariņa neizpratni, kā iespējams savienot ministra darbu ar sporta federācijas vadītāja amatu, Ģirģens piekritis kandidēt uz Latvijas Futbola federācijas prezidenta posteni. Taču, ja reiz ministrs publiski deklarē, ka viņa sirds pieder futbolam, ko gan viņš dara iekšlietu ministra krēslā? Vai tiešām iespējams, ka arī šis ministrs, tiesa, klusāk un nemanāmāk kā kolēģis Nemiro, sniedz palīdzīgu roku vajadzīgajiem cilvēkiem?
Aizdomāties par šādu varbūtību liek nesen gaismā nākusī informācija par Ģirģena ministrēšanas laikā no policijas līdz Zemesgrāmatai nenokļuvušo lēmumu par aresta uzlikšanu ar futbola funkcionāru Gunti Indriksonu saistītu personu īpašumiem. Iespējams, policija vēstules tiešām izsūtīja, iespējams, ka pasta balodi ceļā līdz Zemesgrāmatai saplosīja vanags, taču nevar ignorēt faktu, ka apmēram tanī pašā laikā sākās arī batālijas ap LFF prezidenta amatu un tieši Indriksons pērn aicināja apspriest Ģirģena kandidatūru. Tas savukārt liek jautāt, vai, tiekoties restorānā ar Indriksona uzticamības personu Vladimiru Koļesņičenko, ministrs ar viņu tiešām pārrunāja tikai un vienīgi ar sportu saistītus jautājumus?
KPV LV bija «zelta kārts» gan valdības veidošanas procesā, gan Valsts prezidenta vēlēšanās. Izskatās, ka šis pa visām vīlēm pašķīdušais politiskais spēks to cenšas izmantot arī savu ministru piesegšanai. Jābrīnās par to nav, jo šīs partijas rezervistu soliņš nav īss – tāda vispār nav.
Tāpēc tagad būs ļoti interesanti vērot, kā reaģēs premjers Kariņš. Vai valdības vadītājs beidzot pievērsīs uzmanību savas valdības ministru dīvainajiem izgājieniem, vai arī līdzīgi animācijas filmas Madagaskara pingvīniem pat šajā neglītajā politiskajā situācijā turpinās turēties pie taktikas: «Smaidiet un mājiet, puiši! Smaidiet un mājiet!»
*Smaidiet un mājiet, puiši – no angļu val.
Pa kuro laiku paspēja Lembergu notiesāt?Kā var atļauties nenotiesātu cilvēku zākāt par korumpantu un tt.? Kaut kas Latvijas presē manuprāt klibo,un kāpēc nav parakstījies šī eposa autors?