Ingunas Sudrabas atstādināšanu no parlamentārās izmeklēšanas komisijas vadītājas amata vairākums Saeimas deputātu, iespējams, nemaz nevēlējās – tā bija izrāde un politiska spēle. Vienotība un Nacionālās apvienība iesniedza šo priekšlikumu, tomēr gala rezultātā paši iesniedzēji bija tie, kas pirmajā balsojumā uzdāvināja četras izšķirošās balsis Sudrabai, lai viņa saglabātu šo amatu, intervijā ar BNN saka bijušais Vienotības valdes un frakcijas priekšsēdētāju vietnieks un tagadējās Latvijas Reģionu Apvienība (LRA) valdes loceklis un politiskās organizācijas Sabiedrība Centriskai Politikai (SCP) valdes priekšsēdētājs Edvards Smiltēns.
BNN jau ziņoja, ka Smiltēns iepriekš nācis klajā ar priekšlikumu, ka, lai vienkāršotu sabiedrības iespējas izsekot deputātu rīcībai lēmumu pieņemšanā, viņš lūdz veikt grozījumus Saeimas iekšējos normatīvajos aktos, paredzot, ka balsošanas rezultātu tabulā tiktu atspoguļoti arī deputāti, kuri nav reģistrējušies konkrētajam balsojumam jeb no balsošanas pultīm izņēmuši savas kartiņas kādā konkrētā balsojumā.
Politiķis atzīst, ka tieši balsojums par Sudrabas atstādināšanu viņu pamudināja uz šādu rīcību. «Priekšlikuma iesniedzējiem viss bija matemātiski aprēķināts, proti, ka Zaļo un Zemnieku savienība (ZZS) un Saskaņa balsos, lai Sudrabas kundze paliek šajā amatā. Taču LRA nāca ar paziņojumu, ka visa partija balsos par Sudrabas atstādināšanu, kas, visticamāk, arī izjauca aprēķinus un vairākiem Nacionālās apvienības deputātiem vajadzēja «pamest Saeimas telpas», lai nepiedalītos balsojumā,» norāda deputāts. Pēc nedēļas šāds balsojums tika atkārtots un tajā izšķiroša bija vairāku Vienotības frakcijas biedru rīcība.
Ir jāatzīmē, ka balsojumā par Sudrabas atstādināšanu var redzēt, ka nepiedalījās visi konkrētajā Saeimas sēdē reģistrējušies deputāti. Ja iepriekšējā balsojumā par deputāta Ringolda Baloža atsaukšanu no Nacionālās drošības komisijas piedalījās 93 deputāti, tad par Sudrabas atcelšanu jau vien 87 deputāti. Kur palika pārējie?
ZZS un Saskaņas viedoklim, ka Sudrabai bija jāpaliek vadītājas amatam, Smiltēns kategoriski nepiekrīt, tomēr uzsver, ka vismaz partijas skaidri parādīja savu pozīciju, atnākot uz balsojumu. «Kā rīkojās citu partiju deputāti? Balsojums, šķiet, padarīja atklātu šo politisko teātri. Tas bija acīmredzami, ka virkne deputātu vienkārši izņem balsošanas kartītes un nepiedalās balsojumā, tādā veidā dodot «zelta balsis» lēmumam un izmainot balsu līdzsvaru.»
Deputāts atzīst, ka viņam, šķiet, ka koalīcijas mērķis, izvirzot šo balsošanu, jau sākotnēji bija tāds, kāds bija rezultāts, proti, lai Sudraba saglabā savu amatu. Tomēr sabiedrības acīs partijas vēlējās paradīt, ka cīnās pret oligarhiem.
Politiķis atkārtoti atzīmē, ka šis balsojums no Saeimas puses bija simbolisks, piebilstot, ka parlamentārās izmeklēšanas komisijas darbs esot bijis nekvalitatīvs.
Savukārt uz BNN jautājumu, kā Smiltēnam pašlaik ir sadarboties ar Mārtiņu Šicu, kas ir LRA deputāts un parlamentārās izmeklēšanas komisijas loceklis, kas vairakkārt atbalstījis Sudrabas lēmumu, kā arī balsojis par «gala ziņojuma» akceptēšanu un vairakkārt dēvēts par Aivaram Lembergam pietuvināto personu, deputāts atzīmē, ka šajā jautājumā viņš neslēpj, ka pastāv pretrunas.
«Es konsekventi jau sākotnēji iebildu pret Ingunas Sudrabas nonākšanu šajā komisijā, es skaidri norādīju, ja viņa būs šajā komisijā, tad izvirzītie mērķi netiks izpildīti. Ar Šica kungu esmu pārrunājis šo jautājumu. Teiksim tā, es varētu nepiekrist viņa viedoklim, bet to cienīt. Viņš nav apmierināts ar to, ka tika deleģēts darbam šajā komisijā, jo viņš pēc profesijas ir ārsts, savukārt tur visi jautājumi ir juridiski, saistīti ar kriminālprocesu. Es arī viņu būtu labāk redzējis strādājam vairāk ar veselības sistēmas jautājumiem. Viņš uzskatīja, ka parlamentārās izmeklēšanas komisijas būtu jāvada opozīcijas pārstāvim, jo tas ir izteikts opozīcijas instruments. Līdz ar to viņš izvēlējās neatbalstīt Saskaņas pārstāvi. Ir virkne argumenti, kas šo situāciju neļauj vērtēt kā baltu vai melnu. Tomēr, jāatzīmē, ka kopā ar gala ziņojumu komisijas locekļiem ir iespēja iesniegt savu viedokli, ko Šica kungs arī izdarīja. Diemžēl, tas palika publiski nepamanīts. Šics balsoja «Par» Sudrabas atsaukšanu no izmeklēšanas komisijas, kā arī viņš iesniedza Saeimā likumu ar kuru pieprasīts publiskot pilnīgi visas Rīdzenes sarunas un kriminālprocesa materiālus.»
Savukārt uz jautājumu, kāpēc tad Šics vispār atradās šajā komisijā, Smiltēns atzīmē, ka tajā laikā LRA nebija vēl pievienojies un šo jautājumu var komentēt tikai partijas biedri un pats Šica kungs. «Es ar savu politisko organizāciju SCP partiju apvienībai LRA pievienojos tikai pagājušā gada oktobrī, savukārt komisija tika izveidot vēl jūlijā,» saka Smiltēns.
Tāpat Smiltēns norāda, ka Šicam neesot paticis arī veids, kā pret šo darbu attiecies Andrejs Judins. Viņš uzskatījis, ka Judins šo tēmu mēģina populistiski izmantot savu politisko interešu vadīts. Šics, kā savstarpējai uzticībai izšķirošu norādījis Judina kategorisko atteikumu parakstīt demisijas pieprasījumu Zemkopības ministram Jānim Dūklavam, kuru LRA grasījās iesniegt Saeimā uzreiz pēc Rīdzenes sarunu publicēšanas. Tam pietrūka tieši viens paraksts.
Jāatzīmē, ka iepriekšējās intervijās ar BNN Andrejs Judins bija minējis, ka parlamentārās izmeklēšanas komisijas darba stils varētu būt citāds. «Vajadzētu vairāk piestrādāt, lai notiktu savstarpējā informācijas apmaiņa,» teicis Judins. Judins iepriekš arī paudis neizpratni, kādēļ Šics mainījis domas un pretēji tam, ko solījis Judinam, ir atbalstījis Rīdzenes sarunās pieminētās Sudrabas kandidatūru un komisijas vadītājas amatu.
Judins pēc parlamentārās izmeklēšanas gala ziņojuma apstiprināšanas uzsvēris: «Gala ziņojums ir nekvalitatīvs, un jautājums nav tikai par valodas kļūdām, bet arī par saturiskām. Gala ziņojums nesniedz atbildes uz jautājumiem, kas bija uzdoti komisijā. Proti, nebija analizēti jautājumi, kas saistīti ar valsts sagrābšanu. Jautājums par kriminālprocesa kvalitāti analizēts pavirši, un būtībā pie visa, pēc Sudrabas kundzes viedokļa, vainīgi ir izmeklētāji. Es vēlos izmantot likuma piešķirtas tiesības iesniegt atsevišķas domas. Man ir ļoti žēl, ka par to es varu runāt un stāstīt tikai tad, kad sēde ir slēgta, jo Sudrabas kundzi tas nemaz neinteresē.»
Komisijas gala ziņojumu atbalstīja četri deputāti – Inguna Sudraba (NSL), Ainārs Mežulis (ZZS), Igors Pimenovs (Saskaņa), kā arī Mārtiņš Šics (LRA).
Pēc Smiltēna domām, komisija nevarēja panākt, lai kādu iesēdina cietumā, bet tā varēja panākt, lai sarunas tiktu publiskotas pilnā apmērā. Tautai būtu jāzina savi «varoņi», tā, iespējams būtu vienīgā pievienotā vērtība, ko var vēl uzreiz panākt šis lietas kontekstā, uzsver deputāts.
Deputāts uzsver, ka ikvienam komisijas deputātam bija iespēja iepazīties, klausīties šīs audio sarunas daudz plašākā mērogā nekā tās tika publicētas. Izdarīt secinājumus un nākt ar piedāvājumiem, vai ir nepieciešami kādi uzlabojumi.
Arī Smiltēns piekrīt, ka šajā Oligarhu lietā, Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs, iespējams, ne līdz galam kvalitatīvi izdarīja savu darbu, «jo ir daudz epizožu, kurās ir noziedzīgi nodarījumi un kur līdz galam nav veiktas izstrādes».
Pēc Smiltēna domām, vienīgais, ko var darīt ar šo «izgāzto» lietu – nodot to sabiedrības vērtēšanā. «To sauks par politisko atbildību. Oligarhu sarunās pieminēto cilvēku patiesie nolūki un mērķi tiks izgaismoti, un sabiedrība varēs izdarīt secinājumus un izvēli.»
«Vajag lietas izgaismot, tieši tāpat kā ar balsojumiem Saeimā. Tiem ir jābūt atklātiem. Jo tā ir demokrātija. Es domāju, ka mēs ne līdz galam izmantojam demokrātijas priekšrocības,» turpina Smiltēns.
Ja demokrātija, tad kāpēc parlamentārās izmeklēšanas komisijā ir cilvēki, kas saistīti ar Aivaru Lembergu, vienu no galvenokārt pieminētajām personām Oligarhu lietā?
Saeimas vairākums šobrīd kontrolē balsis, kuras iespējams nodrošina ļoti lielu ietekmi Lemberga kungam un citiem ļoti ietekmīgiem cilvēkiem, un šīs saruna to tikai apliecina, uzsver Smiltēns.
Tāpat Smiltēns, būdams jurists, uzsver, ka tas naudas un resursu apjoms, kas ir ļoti ietekmīgu vīru rokās Latvijā, ļauj noalgot virkni advokātu un konsultantus «Tas jau nav viens advokāts, kas strādā, piemēram, pie Lemberga tiesas procesa lietas. Cik esmu dzirdējis un runājis, tad tie ir vairāku advokātu biroji, veseli biroji, kas strādā pie tā.»
Kā jurists Smiltēns atzīmē, ka agrāk vai vēlāk Lemberga tiesas spriedumam ir jābūt, pat neskatoties, ka tas «velkas» tik ilgi. «Es kā politiķis neprognozēšu tiesas lēmumu, kāds tas būs, jo to traktēs, kā politisku spiediena izdarīšanu pret tiesu. Bet es ticu un ceru, ka šis spriedums būs taisnīgs un atbilstošs valsts, kā arī sabiedrības interesēm.»
