Sudraba: 2012 gada budžets nedrīkst būt tikai matemātisks vingrinājums

Valdībai ir jāskata valsts politika kopumā, nevis kā pašlaik, kad ļoti daudzas lietas tiek skatītas tikai kā grāmatvedībā. Kamēr nebūs izpratnes, ka jāpieņem ilgtermiņa lēmumi, Latvija nebūs nacionāla, stipra un konkurētspējīga valsts. Ilgtermiņa redzējumam jābūt arī izstrādājot 2012. gada budžetu, lai tas nav tikai matemātisks vingrinājums, ekskluzīvā intervijā ziņu portālam BNN.LV norāda Valsts kontroliere Inguna Sudraba.

Valsts kontroliere intervijā runā arī par to, vai Latvijai nepieciešams eiro, kas valstij jādara ar airBaltic un citām tai piederošām kompānijām, kā arī kāpēc lielai daļai no mums, viņasprāt, trūkst mugurkaula.

Kā vērtējat 2010. gada budžetu un kādas neatbilstības Valsts kontrole tikko publiskotās revīzijas laikā atklāja?

Revīzijā atbildam uz jautājumu, kāda bijusi 2010. gada budžeta politika – ja salīdzina apstiprināto likumu par budžetu un tā faktisko izpildi, jāsecina, ka izdevumu apjoms pār ieņēmumiem par 74% jeb 387, 8 miljoniem latu pārsniedz likumā apstiprināto. Veids, kādā deficīts gada laikā palielināts, nav nelikumīgs, ja skatās no apstiprināto normu viedokļa, jo tās ļāva palielināt izdevumus noteiktās pozīcijās, tomēr mēs uzskatām, ka tas nav pareizi, jo šis pieaugums nav saistīts ar neplānotiem izdevumiem un ārkārtējiem gadījumiem. Šis būtiskais pieaugums – par vairākiem simtiem miljonu latu – ir tādām saistībām, kas jau iepriekš bija zināmas, kādēļ var secināt, ka, sagatavojot budžetu, nav apzināta faktiskā situācija, tas, kādu politiku valdība plānojusi realizēt un kādi finanšu līdzekļi tam nepieciešami.

Ir konstatēti arī citi faktori, kas atspoguļo, ka līdzekļu izlietošanas veids liecina par nesaimnieciskumu no valdības puses.

Ko reāli valsts ekonomikai nozīmē šis pārsniegtais apjoms un kādas sekas tas var radīt?

Jo lielāks pārsniegums, jo lielāks budžeta deficīts, parāds. Tas nozīmē, ka par šādu summu esam palielinājuši parādu, ko valdība ir plānojusi gada sākumā. Turklāt par aizņēmumā paņemtu naudu ir jāmaksā. Tāda rīcība uzliek papildus slogu un rada to dzīves standartu, kāds būs jāpārņem nākošajām paaudzēm.

Vai var apgalvot, ka budžets veidots nesaimnieciski un bezatbildīgi?

Tā bija nesaimnieciska rīcība, jo ar saimnieciskumu es saprotu to, ka ir skaidri izplānots, kāda politika tiks realizēta, kādi līdzekļi tam nepieciešami, ko vēlamies sasniegt. Šobrīd notiek dzīvošana vienai dienai, koncentrēšanos tikai uz pašreizējo brīdi, nevis plānošana un darbošanās ilgtermiņā, kad redz lēmumus vairākus gadus uz priekšu, saprot to sekas, kas ļauj savlaicīgi koriģēt pieļautās kļūdas, lai par tām nebūtu jāmaksā dārga cena.

Tas nozīmē, ka dzīvojam šodienai un pārtērējam tos līdzekļus, ko patiesībā nevaram atļauties.

Lielā mērā es tam varu piekrist. Ja es redzētu ilgtermiņa plānus un mērķus, varētu vērtēt šodienas darbību – vai tā atbilst ilgtermiņa mērķu sasniegšanai. Tad varētu teikt, ka mēs dzīvi plānojam uz priekšu un saprotam, kā šodienas rīcības saistītas ar mērķu sasniegšanu. Šobrīd es neredzu ne rīcības motīvus, ne rādītājus, ko vēlamies sasniegt. Arī Valsts kontroles revīzija parādīja, ka veidotais un izpildītais budžets nav saistīts ar konkrēti definētas politikas realizāciju.

Vai šis nesaimnieciskums un mērķu neskaidrība izpaužas arī airBaltic jautājumā?

Viss, ko vairāku mēnešu garumā varam vērot, sekojot līdzi informācijai masu medijos par airBaltic problēmām, manā skatījumā ir mikromodelis tam, kā tiek pārvaldīta valsts – arī ar domāšanu īstermiņā. Vajadzētu būt konkrētai politikai un plānam, kas noteiktu, kāpēc mums vajadzīga šāda aviokompānija, kā tai ir jāstrādā. Ja ir regulāra uzraudzība ar mērķi sekot līdzi, vai kompānija sasniedz definētos mērķus un cik efektīvi tā tiek vadīta, es neticu, ka iespējams nonākt tādā situācijā, kāda izveidojusies šobrīd, kad lidsabiedrībai ir tik milzīgi parādi un ilgstoši notiek stīvēšanās par to, kā tad beidzot pieņemt lēmumu.

Vai valdības lēmums ieguldīt aviokompānijā 57,6 miljonus latu ir pareizs? Vai šī nauda, Jūsuprāt, glābs lidsabiedrību?

Šajā situācijā vairs nav viena ļoti laba lēmuma, jo ir svarīgi vispār pieņemt lēmumu un neturpināt šo situāciju.

Jebkurai valstij jādomā par to, kā attīstīsies ekonomiskā situācija, kā valdība to varēs ietekmēt, līdz ar to, manā skatījumā, jo vairāk tai ir pašai savu kompāniju, jo vieglāk tā var ietekmēt savu ekonomiku. Tādam instrumentam kā kompāniju atdošana privātās rokās piemīt liels risks, ka investors vienā dienā var izlemt, ka atrasties šeit vairs nav rentabli, pārceļot biznesu uz citu valsti.

Ir svarīgi, lai valsts definē savu izpratni par to, ko vēlas no šīs kompānijas, kāpēc šis uzņēmums tai nepieciešams.

Varbūt valsts pati nesaprot, ko sagaida no airBaltic?

Savā pārskatā mēs sniedzām savus ieteikumus arī tādā ļoti nozīmīgā jautājumā, par ko runājam atkārtoti jau trešo gadu, kā kopējas politikas esamība valstij un valdībai pār savu pārvaldību. Valstij pieder milzīgi ieguldījumi dažādās kompānijās, taču jābūt arī izpratnei, kas no šīm kompānijām tiek sagaidīts, lai tās būtu kā instruments politikas īstenošanai. Tas neattiecas tikai uz airBaltic, bet absolūti katru valstij piederošu uzņēmumu.

Vai iepriekšējo gadu pārskatos minētās nepilnības tiek novērstas un situācija uzlabojas?

Revīzija nebeidzas brīdī, kad Valsts kontrolē tiek pieņemts lēmums par tās slēgšanu. Tā noslēdzas tad, kad mūsu sniegtie ieteikumi tiek ieviesti, jo mēs turpinām uzraudzīt arī šo procesu. Vidēji noteiktajos termiņos tiek īstenoti aptuveni 84% ieteikumu – pārējā daļa ir gadījumi, kad termiņi, piemēram, tiek pagarināti vai arī šie ieteikumi zaudē savu aktualitāti.

Situācija noteikti uzlabojas likumības daļā, kas nosaka, piemēram, to, cik atbilstoši tiek veikta uzskaite, savukārt ļoti aktuāls jautājums ir līdzekļu izmantošanas efektivitāte.

Tāpēc mēs kā Valsts kontrole esam spēruši netradicionālu soli no kontrolēšanas institūcijas puses, sagatavojot grozījumus Attīstības plānošanas sistēmas likumā un Likumā par budžeta un finanšu vadību, kādam, mūsuprāt, vajadzētu būt budžeta plānošanas un ieviešanas procesam,  paredzot uzņemties atbildību arī par to, kā līdzekļi tiek izmantoti, nevis kā ir šobrīd, kad atbildība ir tikai par to, ka līdzekļi izmantoti likumīgi. Naudai jābūt izmantotai efektīvi un lietderīgi, nevis vienkārši iztērētai. Atbildība jāuzņemas arī par to, kā nauda tērēta. Līdzekļu izmantošanas efektivitātes jomā esam vēl ļoti, ļoti tālu no tā, lai varētu teikt, ka ir izpratne par to, ka ar nodokļu maksātāju naudu jārīkojas pēc iespējas efektīvāk, nevis savs darbs jāorganizē tikai atbilstoši likuma normām. Tā ir problēma, kas atkārtojas gadu no gada.

Ministrijas prognozē, ka nespēs apgūt 40 miljonus latu no 2011. gadā paredzētā budžeta ES fondu projektiem. Vai tas neliecina par nepareizu plānošanu, saimniekošanu?

Redzot to, kā Eiropas struktūrfondi tika apgūti pagājušajā gadā, es to vispār nesauktu par apgūšanu. Avansa maksājumos tiek pārskaitīti milzīgi līdzekļi, līdz pat desmitiem miljoniem latu, bet no Finanšu ministrijas puses tiek ziņots, ka līdzekļi ir apgūti. Patiesībā redzam, ka tā nemaz nav, tie vienkārši no viena konta pārskaitīti uz citu kontu.

Man ļoti nepatīk termins «apgūšana», jo es ar to saprotu līdzekļu izmantošanu, nevis izskaitīšanu no konta, lai tie vairs nav budžeta uzskaitē. Par apgūšanu var runāt tad, kad šī nauda ir investēta projektos, kas dod tālāku ieguldījumu un atdevi ekonomikā. Līdz ar to nezinu, vai šie 40 miljoni latu ir skaitlis, kas parāda patieso situāciju, varbūt, ka patiesie cipari ir daudz dramatiskāki.

Kā varētu kontrolēt, ka nauda tiešām ieplūst ekonomikā un sniedz atdevi?

Ar atbildības ieviešanu par rezultātu. Šodien ierēdnis savu atbildību saprot ar to, ka viņam Briselē jāparāda konta izraksts, kurā redzama nulle, ka naudas vairs nav. Ja programmā ierakstīts, ka Eiropas struktūrfondus apgūstot tiks palielināts, piemēram, eksports par noteiktu procentu, vai tiks radīts noteikts skaits darba vietu, ierēdņa atbildībai jāparedz, ka šāds rezultāts arī jāsasniedz.

Es ar apgūšanu saprotu reālu līdzekļu nonākšanu ekonomikā un atdeves radīšanu, jo nav liela māksla izmaksāt naudu pabalstos, stipendijās, veikt apmācību programmas, kurām neseko atdeve tādā formā, ka cilvēki, kas  ieguvuši jaunas iemaņas, dabū darbu.

Tad jāvaicā, kā uztverat simtlatnieku programmu?

Tad, kad iestājas krīze un cilvēkiem nav iztikas avotu, valstij ir jāizdara viss, lai iedzīvotājus atbalstītu. Iespēja piedalīties pagaidu darbos, saņemot stipendiju, ir pozitīva lieta, taču šādas programmas nevar būt ilgstošas.

Mani īpaši uztrauc tas, ka šī programma jau no paša sākuma tika īstenota, izmantojot aizņemtu naudu, bet tas, kādā veidā cilvēki tiek nodarbināti, nerada ienākumus naudas atgūšanai. Mēs aizņemamies, lai izmaksātu pabalstus, kas ir ļoti nepareiza politika. Ja ilgstoši cilvēkus tur šādos pabalstu pasākumos, daļa sabiedrības vispār pārceļas tikai uz pabalstu programmām, kas diemžēl jau ir noticis. Cilvēki pakārto savu dzīvi, analizējot, kādi pabalsti pie kādiem nosacījumiem ir pieejami, izslēdzot iespēju un neredzot nepieciešamību pašiem pūlēties, Ja statistikas dati parāda ka ir izdevīgāk atrasties pabalsta programmās nekā strādāt par minimālo algu, tiek kropļota valsts ekonomika un cilvēki netiek stimulēti meklēt darbu.

Šāda programma ar cilvēku iesaistīšanu drīkstētu būt ap trīs, četriem mēnešiem ilga, kur uzreiz paralēli cilvēkam būtu iespējas dabūt darbu, kamēr viņš psiholoģiski vēl nav pazaudējis vēlmi un gribu atgriezties darba tirgū.

Runājot par politiku, vai atbalstāt Varavīksnes koalīcijas veidošanu, kā to ierosinājusi Vienotība?

Mēs esam tikai divi miljoni un man nav pieņemams, ka tik mazā teritorijā ar tik mazu cilvēku skaitu nav iespējams vienoties par kopēju izpratni, kā valstij jāattīstās. Iekšējo enerģiju, ko novirzām uz savstarpēju izskaidrošanos, apvainošanos, vienam otra noliegšanu, būtu jāvirza uz valsts attīstību. Man šķiet, ir pienācis brīdis, kad jāsaprot – ir jābūt iekšējam nacionālajam izlīgumam. Visi, kas te dzīvo, ir vajadzīgi šai valstij, visiem ir kopīgi mērķi, bet ja pastāv aizvainojumi, ir jāspēj piedot. Tikai stiprs cilvēks spēj piedot, kas nenozīmē sevis noniecināšanu vai pazemošanu, bet to, ka cilvēks ir brīvs domāt par nākotni, nevis skatīties pagātnē, meklējot vainīgos. Mēs nevaram atļauties skatīties pagātnē situācijā, kur vēl joprojām pastāv jaunu krīžu draudi. Mums jābūt elastīgiem un mobiliem pieņemt lēmumus un mobilizēties kopīgai labklājībai. Man gribētos, lai katrs izkāpj ārā no saviem ambiciozajiem trīs kvadrātmetriem, kur viņš jūtas liels, un padomā, kas paliks vēsturē par šo laiku, kurā mēs dzīvojam, kā mūs atcerēsies. Nevar dzīvot ar izpratni, ka dažiem cilvēkiem individuāli ir labi šajā laikā, visu laiku ir jādomā par to, kādu valsti nodosim nākošajām paaudzēm.

Izņemot vēsturiskos aspektus, Jums ir vēl kādi pieņēmumi, kāpēc mēs esam tik aizvainoti, kā teicāt?

Tie ir vāji cilvēki bez mugurkaula, kuriem sevi vieglāk apliecināt, noliedzot otru vai parādot otra problēmas. Stipri cilvēki lepojas ar saviem darbiem un viņiem nav laika meklēt citos vainas. Tā ir vāju cilvēku problēma, ka viņiem nav pašu paveikto darbu, ar ko lepoties, kā rezultātā viņi sevi izceļ, noniecinot otru.

Jūs minējāt krīzes tuvošanos, arī ekonomiste Raita Karnīte intervijā BNN izteikusies, ka Latviju gaida grūti laiki. Vai jau noskaņojaties jaunai recesijai?

Ir svarīgi apzināties, kāda ir realitāte un jau laikus zināt, kā problēmas pārvarēt. Ja pasaules lielākā ekonomika – Amerikas Savienotās valstis samazinās savu patēriņu, tas nenoliedzami atstās iespaidu uz visu pasauli. Ir informācija, ka Ķīnā samazinās attīstības tempi, un arī Eiropas valdības turpina samazināt patēriņu, kam ir iespaids uz ekonomiku. Jo valdība mazāk patērē, jo ekonomikai ir grūtāk pārdot savas preces un pakalpojumus. Tāpēc ir svarīgi pašiem zināt plānu, pēc kura jādzīvo, lai pasaules ekonomikā notiekošais mūs iespaidotu pēc iespējas mazāk.

Vai Latvijai izdosies 2014 gadā iestāties eirozonā un vai mums vispār eiro ir vajadzīgs?

Tam, vajag vai nevajag Latvijai eiro, jābūt saistītam ar to politiku, kādu mēs realizējam. Pati sev es neesmu atradusi stingrus argumentus, kāpēc mums vajag eiro. Nosacījumi, kas ir saistīti ar eiro ieviešanu, ka ieņēmumi ar izdevumiem ir sabalansēti, ir svarīgi faktori, kas jāievieš paši par sevi un pēc kādiem principiem ir jādzīvo.

Taču es šaubos, vai eiro tik viennozīmīgi ir tas, kas mums visvairāk vajadzīgs. Ja es redzētu valdības politiku, kurā būtu pamatots, kā eiro ieviešana Latvijā ļaus valstij būt stabilākai un labāk attīstīties, varētu paust savu viedokli. Šobrīd es vairāk redzu argumentāciju saistībā ar eiro ieviešanas kritērijiem – parādu, deficītu un inflāciju, kas man šķiet principi pēc kuriem jāvadās neatkarīgi no eiro ieviešanas.

Valdībai jāskata valsts politika kopumā, nevar matemātiski redzēt tikai budžeta deficītu, neizprotot to, kas valstī reāli notiek. Ļoti daudzas lietas valstī tiek redzētas tikai kā grāmatvedībā, ko apliecina arī revīzijā konstatētais par budžeta izpildi. Politiķi pamatā redz tikai matemātiku un, kamēr nebūs izpratnes, ka jāpieņem ilgtermiņa lēmumi, kas nav viegli izdarāms, Latvija nebūs nacionāla, stipra un konkurētspējīga valsts.

Tā ir mūsu lielākā problēma, kāpēc mēs esam tur, kur esam šobrīd, vai ir vēl kādi iemesli?

Ja būtu pamatizpratne, ka šī ir mūsu valsts un tikai mēs nosakām, kā tajā dzīvot, kā arī mēs saprastu, kādā valstī vēlamies dzīvot, noteikti nebūtu tādas situācijas, kāda ir pašlaik. Es redzu, ka Latvijā ir maz cilvēku ar mugurkaulu, kas ir spējīgi uzņemties atbildību. Cilvēku mērķi ir ļoti primitīvi – iespēja ieņemt kādu amatu, apsēsties kādā krēslā, neizprotot, ka  amats ir līdzeklis, lai sasniegtu mērķus valsts labā,  nevis pašmērķis, ar ko cilvēkam, savas ambīcijas apmierinot, arī beidzas visa aktivitāte.

Latvijas Eksportētāju un investoru kluba valdes loceklis Dans Titavs norādījis – Saeimas vēlēšanu rezultāti parādījuši, ka cilvēkiem apnikuši gan oligarhi, gan viņu apkarotāji. Kādus secinājumus Jūs esat izdarījusi vērtējot vēlēšanu iznākumu?

Vienai daļai sabiedrības vairs nav no kā izvēlēties par ko vēlēt, jo tā vairs netic un nevar nobalsot ne par vienu no politiskajiem spēkiem. Par Zatlera Reformu partiju atdotais balsu skaits nozīmē, ka daļa sabiedrības sagaida un vēlas pārmaiņas, varbūt neiedziļinoties, cik tās faktiski ir iespējamas. Joprojām cilvēki grib ticēt, ka būs labāk.

Ko Jūs sagaidāt no jaunās valdības?

Valdībai beidzot būtu jāizstrādā plāns ilgtermiņam, jo tāds redzējums ļauj jebkurai valstij plānot savu dzīvi. Savukārt pirmais un steidzamākais darbs ir viss, kas saistīts ar 2012. gada budžetu, kur ļoti vēlams, lai tas nav matemātisks vingrinājums, bet uzdevums, kurā diezgan ātri jāsaprot, kādai jābūt nākamā gada politikai, iezīmējot arī ilgtermiņa redzējumu.

Ticat, ka jaunajai valdībai tas izdosies?

Es gribu ticēt, vienmēr arī sevi noskaņoju uz pozitīvu rezultātu, jo jau domājot negatīvi mēs pievelkam negatīvo.