Pastāv viens likums, kas aptver laiku, telpu un rīta rutīnas: cilvēki pietiekoši nenovērtē laiku, kas jāpavada ceļā no mājām uz darbu.
Varbūt vienreiz viņiem tas izdevās 20 minūtēs, bet parasti tas aizņem 25 līdz 30 minūtes. Viņi to apzinās, taču tik un tā iziet no mājas pārāk vēlu un rezultātā nokavē darbu.
Varbūt tā vienkārši ir cilvēku daba. Kristiāns Džarets no britu psiholoģisko pētījumu biedrības (BPS) pastāstīja, ka neirozinātnieki nupat ir atklājuši ļoti noderīgu un sarežģītu iemeslu kavēšanai.
Cilvēki mēdz pārāk zemu novērtēt laiku, kas vajadzīgs, lai tiktu līdz galamērķim pa pazīstamu maršrutu. Laika un telpas likumi nepielāgojas tam, lai varētu ātrāk nokļūt uz darbu vai skolu, bet savā prātā cilvēks tam tic.
Dīvainākais atklājums šajā pētījumā ir tas, ka dalībnieki pārvērtēja attālumu šiem maršrutiem, vienlaikus pārāk zemu novērtējot laiku, kas nepieciešams to veikšanai. Varētu vēl saprast, ka cilvēki mēdz pārvērtēt attālumu pazīstamam maršrutam, jo viņi pievērš uzmanību katram sīkumam, un tas viss ir saglabājies viņu atmiņā. Piemēram, ja tu atceries katru kiosku un krustojumu savā ceļā uz skolu, tad šis maršruts šķitīs garāks nekā tas, kuru nepārzini. Džarets skaidro, ka detalizētāks attēlojums smadzenēs liek konkrētajai vietai izskatīties plašākai. Pētījuma autori vaicāja studentiem, kuri 9 mēnešus dzīvo vienā mājā, uzzīmēt nelielu tuvējās apkārtnes karti. Studenti tik tiešām pārvērtēja attālumu maršrutiem, kurus veica visbiežāk, jo kartē uzzīmētais attālums bija lielāks nekā patiesībā.
Pētnieki bija paredzējuši, ka, ja studenti pārvērtē veikto attālumu, tad arī ceļā pavadītais laiks varētu būt ilgāks nekā patiesībā. Tā vietā studenti sāka izteikt minējumus par to, cik minūtes pavada, braucot pa pazīstamo maršrutu, un teica, ka galapunktā ierodas ātrāk nekā tas ir fiziski iespējams.
Pētījuma autori īsti nevarēja saprast, kāpēc rezultāti ir šādi. Iespējams, kā stāsta Džarets, par telpiskā attālumā un ceļā pavadītā laika uztveri atbild dažādas nervu sistēmas daļas. Vai arī – pie vainas varētu būt tas, ka pētnieki lika zīmēt kartes ar Dienvidiem augšpusē, bet Ziemeļiem apakšā.
«Mēs mērām laiku, ko pavadām, mērojot pazīstamus maršrutus, balstoties uz iepriekšējo pieredzi un zināšanām, taču, zīmējot karti, kur Dienvidi ir augšpusē, nevar balstīties uz zināšanām, un karte ir jāveido pēc tā, kā konkrētā vieta ir attēlota mūsu prātā.»
Džarets uzskata, ka šis jaunais atklājums varētu noderēt, piemēram, kā attaisnojums darba kavēšanai, kas visus atstātu ar mutēm vaļā: «Nu, jā, ziniet, es būtu ieradies laikā, tikai smadzenēs notiek atšķirīgi neirālie procesi, lai paredzētu telpisko attālumu un laiku tā veikšanai. Nu jūs zināt, kā tas notiek.»
Avots: nymag.com
