Tverijons: bankas pieteikušas karu «ēnu» ekonomikai

Uzņēmumiem ar nesakārtotu bilanci un aizdomām par dubultās grāmatvedības piekopšanu, būs milzīgas problēmas iegūt kredītus bankās.

Šādu informāciju intervijā BNN atklāj Latvijas Komercbanku asociācijas prezidents Teodors Tverijons. Tāpat Latvijas komercbanku pārstāvis aicina uzņēmējus nepaļauties uz biznesa modeli, kas paredz attīstību balstīt tikai uz kredītiem – pēckrīzes Latvijā šāds modelis vairs nebūšot iespējams.

Viņš arī pauž, ka tuvāko mēnešu laikā atklātībā nonāks daudzu uzņēmumu vārdi, kas izmantojuši naudas atmazgāšanas shēmu pakalpojumus. T.Tverijons ir pārliecināts, ka šo uzņēmumu vidū, kas izmantojuši shēmu «pakalpojumus», ir daudzas Latvijā pazīstamas un lielas kompānijas ar «skaļiem» nosaukumiem.

Kā jūs vērtējat šobrīd situāciju banku nozarē? Vai var teikt, ka atsākusies augšupeja, vai situācija vēl arvien uzskatāma par smagu ?

Es sākšu ar to, ko ļoti bieži jau esmu minējis kā salīdzinājumu: bankas nestrādā pašas par sevi, bet bankas ļoti labi atspoguļo to, kas notiek tautsaimniecībā un sabiedrībā. Es domāju to kontekstā ar finansiālām darbībām, jo, ja ir pagrimums tautsaimniecībā, vai neaktīvā sabiedrība no patēriņa viedokļa, tad skaidrs, ka arī banku darbības rezultāti nebūs labi. Bankas ir sabiedrībai un ekonomikai pakalpojošā nozare, un banku darbība ir atkarīga no pieprasījuma.

Ļoti bieži tiek pausts tāds maldīgs viedoklis, it sevišķi no politiķu puses, ka tieši no bankām ir atkarīgs tas, lai tautsaimniecībā notiek kāds process tautsaimniecībā, proti, vai ir kaut kāda īpaša banku politika, lai kreditētu vienu vai otru tautsaimniecības nozari. Ja šāda vēlme kreditēt kādu nozari ir, tad bankas, kas var kreditēt, it kā šo nozari «velk» uz priekšu. Vēlreiz atkārtoju, tā nav! Bankām šādas politikas nav –  piešķirt kādu prioritāti kreditēšanai vienai vai otrai nozarei, vai arī kādai atsevišķai sabiedrības grupai. Banku galvenais uzdevums ir apmierināt pieprasījumu.

Ja mēs runājam par tiem labajiem laikiem, kad ekonomika ļoti strauji attīstījās, bija fantastiski liels kopprodukta pieaugums par vairāk nekā 10 procentiem gadā un visu nozaru attīstības rādītāji bija fantastiski labi, bet sabiedrības iedzīvotājiem labklājības līmenis balstījās uz ļoti strauju algu pieaugumu… Tas ļāva bankām apmierināt šo pamatoto pieprasījumu. Es uzsveru šo vārdu pamatoto. Jo šim pieprasījumam bija finansiālās atbildības nopietns pamats.

Vai noliedzat, ka bankas kredītus savulaik deva pēc krietni zemākiem kritērijiem?

Tas neatbilst patiesībai, kā ļoti bieži saka, ka bankas kredītus dalīja pa labi un pa kreisi. Kredīti, protams, bija iesniegti daudz un tiešām pieprasījums bija maksimāli apmierināts. Tas varēja radīt priekšstatu, ka vajag tikai gribēt un banka tev sniedz kredītu, bet vienlaikus banka, redzot šo reālo maksātspēju, kāda bija individuālam cilvēkam vai uzņēmumam droši no riska pārvaldīšanas metodēm šos kredītus varēja izsniegt. Šodien šī situācija ir pavisam savādāka, jo sabiedrībā ienākuma līmenis ir būtiski samazinājies, krīzes laikā daudzi uzņēmēji ir samazinājuši gan ražošanas apjomus, gan pakalpojumu apjomus. Citiem vārdiem sakot, uzņēmumu bilances ir strikti samazinājušās, noiets pakalpojumiem un precēm ir strikti samazinājies, tātad finansiālais stāvoklis ļoti daudziem uzņēmumiem ir būtiski pasliktinājies.

No riska viedokļa šie, vēl vakar ļoti labie kredītņēmēji, šodien no kredītu izsniegšanas viedokļa vairs nav tik labi. Tādā veidā, tādā apjomā turpināt izsniegt kredītus, tas ir vienkārši ir neiespējami. Runājot par pašreizējo situāciju, kad droši var teikt, ka krīzes smagākais punkts jau ir aiz muguras, un ekonomikā ir ļoti daudz piemēru un indikatoru, kas rāda, ka ir sākusies augšupeja. Arī ienākumi sāk pieaugt. Kopš pagājušā septembra mēneša bankās pieaug gan iedzīvotāju, gan juridisko personu noguldījumu apjoms. Tas nozīmē, ka arī šī klienta, kā kredītņēmēja stāvoklis, kļūst labāks – ar katru mēnesi vairāk un vairāk palielināsies šo potenciālo «kredītu saņemt cienīgo klientu skaits», un sāks arī pieaugt kreditēšanas apjoms.

Bet kā banku sektors Latvijā jūtas šobrīd?

Situācija banku sistēmā ir tāda, ka bankas ir cietušas vislielākos zaudējumus no visām nozarēm un izgāja cauri visnopietnākos pārbaudījumus visā mūsu tautsaimniecībā. Var teikt, ka nevienu citu nozari krīze tik smagi neskāra kā bankas. Tam pamatā bija šis straujais maksātspējīgo klientu samazinājums – ļoti daudzi klienti nevarēja savlaicīgi pildīt savas saistības un šo saistību nepildīšana radīja bankām milzīgus zaudējumus.

Pagājušajā gadā banku zaudējumi bija gandrīz 800 miljonu latu, bankas šos zaudējumus nevar vienkārši turēt bilancē un gaidīt n-tos gadus, kamēr parādīsies peļņa, un šos zaudējumus norakstīt. Banku darbību regulē ļoti būtiski ekonomiskie normatīvi un tāpēc banku īpašnieki pagājušajā gadā bija spiesti iemaksāt banku kapitāla palielināšanai reālu naudu, kura bija tuvu viena miljarda latu apmērā. Arī šogad gandrīz 200 miljonu latu jau iemaksāti banku sistēmā…

Ieskaitot Parex?

Es domāju par visu banku sistēmu. Parex bankas ieguldījumi kapitāla palielināšanai no valsts puses ir tikai daži simti miljonu latu, šeit iet runa par miljardu un, kur lielāku ieguldījumu veica to banku īpašnieki, kuriem diemžēl izrādījās vissmagākais kredītportfelis – tās bankas, kuras visvairāk kreditēja. Pārsvarā tās ir ārzemju bankas un, pateicoties šo ārzemju banku īpašniekiem, Latvijas banku sistēma tika saglabāta. Neviena banka nepārtrauca savu darbību. Arī Parex banka nokļuva nepatikšanās ne jau izsniegto kredītu dēļ, bet likvidētākas problēmu dēļ, kas bija saistītas ar globālo finanšu krīzi. Krīzi bankas pārdzīvoja, ja var teikt, bez fiziskiem zaudējumiem, jo neviena banka nebankrotēja. Bet šī izeja bankām no krīzes prasīja milzīgus finanšu resursus banku kapitāla nostiprināšanai.

Tas atstās lielu iespaidu arī attiecībā uz nākotnes darbību, jo kredītportfeļa kvalitāte tik ātri neuzlabosies. Ja šodien uzkrājumi nedrošiem parādiem, ko bankas izveidojušas, sastāda virs 10 procentiem no kredītportfeļa apjoma, tad normālā situācijā 2006. gadā šī proporcija bija 0.6 procenti. Līdz vienam procentam tā būtu normāla situācija. Šos uzkrājumus var likvidēt tikai uzlabojot kredītu kvalitāti, kura, savukārt, uzlabojas, ja kredīta īpašnieks kļūst maksātspējīgs un pilda savas saistības. Tad šie uzkrājumi atgriežas kā ārkārtas ieņēmumi. Sliktākajā variantā savukārt kredīts būs pazaudēts, un izvirzītie uzkrājumi būs norakstāmi reālos zaudējumos.

Kopumā jāsaka, ka arī šajā gadā vēl krīzes sekas būs jūtamas un bankas savu darbību noslēgs vismaz ar četriem līdz pieciem simtiem miljonu latu lieliem zaudējumiem. Jā, zaudējumi būs apmēram divas reizes mazāki nekā pagājušajā gadā, bet vienalga tie būs milzīgi. Salīdzinājumam ,vislabākajā finansiālajā banku darbības gadā, kas bija 2007. gads, banku kopējā peļņa nozarē bija 370 miljoni latu…

Pagājušogad banku zaudējumi bija tuvu 1 miljardam…

Tuvu – 800 miljoni latu… Vēl 2008. gadā bija salīdzinoši nelieli zaudējumi – 60 miljoni latu, pagājušajā gadā – 800 miljoni zaudējumi. Bet šogad aptuveni starp četriem līdz sešiem simtiem miljonu latu.

Bet jau nākošgad zaudējumi vairs nebūs, jeb, ja būs, tad nelieli un tas būs atkarīgs no tā, kā uzlabojies kredītņēmēju maksātspēja – vai daļa no šiem izveidotajiem uzkrājumiem varēs atgriezties ienākumu banku bilancēs vai nē. Ja tas notiks, tad banku nozarē kopumā jau nākošajā gadā varētu parādīties peļņa. Ja nē, tad saskarsimies ar tekošiem zaudējumiem no esošās situācijas, bet tie nebūs tik lieli. Situācija Latvijas ekonomikā sāk manāmi uzlaboties. Ne pa velti arī starptautiskās aģentūras sāk jau mainīt Latvijas kredītreitingu uz labo pusi.

Kā jūs domājat vai domāšanas veids no kredītņēmēju , uzņēmumu un fizisko personu puses ir mainījies. Vai tagad, krīzes iespaidā, cilvēki uzmanīgāk rēķinās, ko var atļauties, ko nevar atļauties. Vai cilvēki būs piesardzīgāki, kad ekonomika atgriezīsies «sliedēs»?

Piespiedu kārtā tas obligāti mainās , jo dzīve to liek darīt. Ja mēs runājam par fiziskām personām, tad īsti nezinu. Jums, piemēram, ir kredīts? …

Ir. Es saistības pildu…

.. jā, bet daudziem žurnālistiem , kuri strādā presē, nav. Vismaz tā viņi saka. Tad ir jautājums, kāpēc vienam ir, otram nav. Starp citu, ja mēs runājam par hipotekāriem kredītiem, tad tos paņēmusi tikai viena piektā daļa no mājsaimniecībām. Jautājums, kāpēc? Ja reiz bankas esot dalījušas kredītus pa labi un kreisi. Kurš tad muļķis negrib uzlabot savus sadzīves apstākļus, ja reiz dzīvo vienistabas dzīvoklī. Kāpēc nenopirkt trīs istabas dzīvokli, kāpēc neuzcelt māju.

Bet lielai daļai cilvēku tomēr ir šis veselīgais saprāts. Katrs skatās, vai viņš tuvākā, vai tālākā nākotnē būs spējīgs šīs saistības «pavilkt». Skaidrs, ja cilvēks strādā un viņam ir minimālā alga, ir bezjēdzīgi domāt, ka tu vari paņemt kredītu, kur mēnesi tev būs visa minimālā alga jāatdod tikai procentos. Kā viens mans draugs saka, naudu jau aizņemas bagātie. Bet tad arī no kredītņēmēju puses jābūt šai ļoti atbildīgai aizņemšanās sapratnei. Diemžēl ekonomiskās eiforijas rezultātā daudzi ņēma kredītus ļoti vieglprātīgi – sevišķi patēriņa kredītus un līzinga automašīnas. Jauniešiem katram gribējās braukt ar savu auto, un šī pieeja varbūt bija pārāk vieglprātīga,

Bet attiecībā uz lielāko daļu hipotekāro kredītu, var teikt, ka cilvēki aizņēmās atbildīgi. No tiem, kas ir ņēmuši hipotekāros kredītus, tikai vienai piektajai daļai ir problēmas ar kredīta atdošanu. Šajā vienā piektdaļā, kurai ir problēmas ar atdošanu, lielākā daļa ir tie, kuri labajos laikos izmantoja kredītus nevis, lai iegādātos jumtu, zem kura dzīvot vai uztaisīt remontu, bet tā bija tā sabiedrības daļa, kas, izmantojot strauju nekustamā īpašuma cenu kāpumu, faktiski nodarbojās ar spekulācijām, vai investīcijām, iegādājoties divus, trīs, četrus, piecus dzīvokļus. Ir arī tādi, kam ir 15 un 20 dzīvokļi, kas pirkti, lai tālāk izdevīgāk pārdotu. Jā, tā ir vissāpīgākā kategorija bankām, kas rada vislielākos zaudējumus. Šeit ir bez šaubām tā ir banku kļūda, ka šie cilvēki tika kreditēti. Kaut arī tagad ir tāds interesants moments – ja mēs paskatītos sīkāk, tiem cilvēkiem, kuriem ir 4 vai 5 dzīvokļi, katrs kredīts ņemts ir atsevišķā bankā. Ņemot kārtējo kredītu, šie cilvēki kautrīgi savā pieteikumā ir aizmirsuši norādīt un pieminēt, ka viņiem jau ir kredīts kā to prasa likums. Krimināllikums, starp citu, paredz arī kriminālu atbildību par apzinātas informācijas slēpšanu vai nesniegšanu pie kredīta saņemšanas. Ir arī vairāki kriminālprocesi par šiem pārkāpumiem ierosināti. Pagājušajā gadā 69 personas ir sodītas par noklusēšanu –neviens gan nesēž cietumā. Lielākoties sodi ir nosacīti, vai sabiedriskie darbi.

Bet toreiz bankas to nevarēja pārbaudīt/zināt, jo kredītreģistrs kā tāds vēl nebija. Tas ieviests tikai kopš 2008. gada 1. janvāra. Un tikai tad atklājās šī ļoti nepatīkamā aina. Otra daļa klientu, kam ir grūtības kredīta atdošanā, tā ir tik tiešām cilvēki, kas strādāja sabiedriskajā sektorā un valsts pārvaldē un kuri arī ļoti strauji gribēja uzlabot sadzīves apstākļus. Liela daļa uzskatīja, ka nav ko dzīvot Pļavniekos vai Ķengaragā un, ka valsts aparātā strādājošajiem īstā dzīvesvieta ir klusais centrs. Līdz ar atalgojuma samazināšanos valsts institūcijās, sabiedriskajā sektorā šiem cilvēkiem tik tiešām ir reālas problēmas ar kredīta atgriešanu.

Trešā kategorijā ir dažāda veida negadījumi, kas gadās nesaistīti ar krīzi… piemēram, sabrūk ģimene un viena puse paliek ar saistībām, bet otra puse aiziet projām. Ir dažādi gadījumi.

Par uzņēmējiem runājot …

Es domāju, ka uzņēmēji arī sapratīs, ka jāmaina domāšana… šī attieksmes filozofija, kā veidot savu uzņēmējdarbību. Nepareizi, ka uzņēmums attīstās, tikai izmantojot kredītus. Komerckredīti no uzņēmējdarbības viedokļa būtu jāizmanto tikai īstermiņa problēmu risināšanai – kredīta apgrozāmajiem līdzekļiem, kredīti kaut kādai nelielai naudas plūsmas sakārtošanai u.t.t. vai arī nelieliem projektiem.

Bet ja ir runa par nopietnu attīstību, tad kredīts nevar aizvietot pēc būtības reālas investīcijas, jo nopietna attīstība jāveic uz investīciju pamata. Piemēram, struktūrfondu projektos, kas aicina uz ES naudas apgūšanu… no vienas puses tur 50 vai 60 procentu nāk struktūrfonda nauda, un pārējos 40% uzņēmējam jāiegulda ir pašam. Jāiegulda ir savs kapitāls, bet ņemot vērā, ka šī sava kapitāla nav, vispopulārākā metode šobrīd ir dibināt SIA ar divu tūkstoši latu pamatkapitālu un prasīt kredītu bankā. Šie biznesa projekti tiek uztaisīti ļoti labi… tur problēmu nav… Bet projekts, kas ir miljonu vērts, nevar balstīties tikai uz bankas naudu, pašam uzņēmējam ar neko neriskējot. Ja šāds projekts neizdodas, tad viss tiek pazaudēts, pazaudēta Eiropas Savienības nauda, pazaudēta bankas nauda, bet pats atbildīgais, projekta virzītājs, pazaudē tikai savu ideju un pazaudē savus 2 tūkstošus latu.

Kur ir starpība starp investīciju un kredītu? Jo gala rezultātā gan investīcijas, gan kredīts dod šo nepieciešamo finanšu resursu projekta attīstībai. Starpība tāda, ka kredīta gadījumā jau banka nāk kā investors. Latvijā diemžēl investīciju banku, kas nodarbojās ar šādu pakalpojumu, nav. Respektīvi, nav šādu finanšu institūciju, kas uzstājas kā investīciju fonds vai investīciju banka, kas nāk ne tikai ar savu finanšu resursu, bet obligāti nāk arī kā pārraudzītājs, kura līdzdalība projekta īstenošanā ir daudz plašāka. Tādējādi investīciju banka ir tikpat līdzatbildīga par projektu kā tas, kurš rada un virza šo projektu. Kreditēšanas jēga savukārt ir, ka banka izsniedz kredītu un tālāk skatās tikai uz to, lai būtu regulāri maksājumi. Banka nejaucās un nedrīkst jaukties paša projekta attīstībā, ja vien nav kaut kādi īpaši līgumi un nosacījumi, vai kāds īpašs gadījums. Un tikai reālu investīciju gadījumā mēs runājam par nopietnāku attīstību. Tāpēc būtu vairāk jādomā tieši par investīcijām un kā piesaistīt investīcijas.

Nevis balstīt attīstību uz kredītiem?

Jā, bet tas ir tikai viens aspekts. Otrs – ir pagājis pietiekami daudz laika, un uzņēmējiem, kas nestrādā pirmo gadu, būtu vairāk jāpievērš uzmanība savu pašu kapitāla nostiprināšanai. Jā, ir daudz to uzņēmumu, kuri reālu daļu no iegūtās peļņas investē vai iegulda sava kapitāla palielināšanai, bet diemžēl ir ļoti daudz uzņēmumu, kuri iegūto peļņu novirza dividendēs, vai savas labklājības celšanai. No labklājības līmeņa viedokļa, daudzi mūsu uzņēmēji ir sasnieguši savu kolēģu no rietumu valstīm līmeni. Es domāju sadzīves apstākļu ziņā: ar mājām, ar labiem auto un jahtām u.t.t. Šajā jomā daudzi mūsu uzņēmēji Eiropas vidējo līmeni sasnieguši jau sen. Bet mēs pārskatām mūsu klientu – šo ļoti daudzo uzņēmumu bilanci un cik liels ir viņu pašu kapitāls.. Un šajā rādītājā bez šaubām mēs ļoti tālu atpaliekam no Eiropas Savienības. Bankas, saņemot ļoti rūgtu mācību, kredītu izsniegšanā turpmāk balstīsies ņemot vērā arī šīs rūgtās mācības augļus. Uzņēmējiem jārēķinās, ka uzņēmumu kreditēšanā pēc krīzes ārkārtīgi svarīgs būs pamatkapitāla jautājums- cik liels ir uzņēmumu pašu kapitāls, un cik liela ir šī uzņēmuma bilances vērtība. Uzņēmumiem, kam ar to nebūs problēmu, būs priekšrocības, ja var teikt, viņiem nebūs īpašu problēmu kredīta saņemšanai. Arī iesācējam, caur valsts atbalsta programmām īpašu problēmu ar kredītiem nebūs. Arī saņemt nelielus kredītus nebūs grūtības, bet grūtības būs tiem, kas arvien no šīs krīzes nebūs mācījušies. Uzņēmumiem, kam nebūs sakārtotas bilances un pamatkapitāla jautājums, būs problēmas saņemt kredītus. Ir ļoti daudzi uzņēmumi, kuriem uzņēmuma bilance neatbilst patiesībai.

Vai jūs domājat t.s. dubulto grāmatvedību?

Šeit var teikt arī vistiešākajā veidā ir runa par dubulto grāmatvedību. Kaut kur jau šī pelēkā ekonomika rodas. Skaidrs, ka arī pelēkās ekonomikas cienītājiem būs daudz lielākas problēmas ar finansējuma saņemšanu bankās. Vai arī uzņēmumiem, kuri kaut kādā veidā iesaistīti pelēkās ekonomikas darbībās. Es domāju, ka vistuvākā laikā sāks parādīties interesanta informācija par Latvijas uzņēmumiem. Pērnajā gadā un arī šogad finanšu policija ir atklājusi vismaz 20 naudas atmazgāšanas grupējumus, kuri nodarbojās ar šādu savdabīgu noziedzīgo biznesu, ko sauc par naudas atmazgāšanu. Tas ir pakalpojums, no kura šīs kompānijas dzīvoja. Bet lai paliek noziedzība. Visinteresantāk būs tas, kad sāksies tiesāšanas darbi, beigsies izmeklēšana un mēs uzzināsim, kas bija šo pakalpojumu izmantotāji. Sabiedrība būs ļoti pārsteigta, bet es nebūt ne, kad izrādīsies, ka starp šāda noziedzīgā pakalpojuma izmantotājiem bija ļoti daudz lielu un pazīstamu Latvijas uzņēmumu.

Tātad reputācijas jautājums arī būs ļoti svarīgs tai pašai kreditēšanai. Uzņēmumi ar apšaubāmu reputāciju saskarsies ar lielām problēmām kreditēšanas jautājumos.

Bet, runājot par pelēko ekonomiku, pie bankām taču nāk uzņēmumi, mēģina iegūt kredītus. Bankas noteikti ir plaša piekļuve uzņēmumu bilancēm… bankām jau ir kaut kāda nojausma, kuri ir tie uzņēmumi, kuros ir dubultā grāmatvedība, vai kas izmanto jūsu pieminēto shēmu pakalpojumus….

Bez šaubām bankas to zina. Dažkārt pietiek paņemt vienu ciparu no viena papīra, otru ciparu no otra papīra, salikt kopā, un tu redzi, ka tur «neštimmē»… un tu sāc braukt pētīt.. Tās ir elementāri profesionāli atrodamas lietas. Tāpat kā ārsts jau pēc simptomiem var pateikt, kas par slimību pacientu nomoka, tā arī banka ļoti bieži redz, kas un kā. Un šeit daudz ir atkarīgs atkal no paša klienta – vai viņš stūrgalvīgi melo vai nē. Ja turpina melot, tad līdz ar to viņš šīs acis neaizmālēs, un šo kredītu nedabūs.

Jā, bankas to ļoti labi zina un redz. Bankām ir zināms ļoti daudz jau šobrīd, bet diemžēl par to bankas nevar runāt publiski, jo to neļauj likums. Par klienta darījumiem un vēlmēm, banka nedrīkst sniegt nekādu informāciju. Bet tajā pašā laikā klienti var – viņiem nav aizliegts, un viņi var runāt ko grib.