Sociālais temats vienmēr būs smags, taču mēs nevaram aizmirst par to, ka gan bagātais, gan nabagais ir sabiedrības daļa. Lasītāju stāsti un jautājums mudināja chillpill.lv komandu aprunāties ar sociālo darbinieci, lai uzzinātu par to, kādā stāvoklī jābūt apģērbam vai apaviem, ja cilvēks vēlas tos ziedot? Kā uzrunāt cilvēku, ja redzi, ka viņam nepieciešama palīdzība?
Chillpill.lv uzrunāja biedrības Palīdzēsim viens otram koordinatori Lailu Dembovsku, kura ikdienā ir sociālais darbinieks – ģimenes asistents.
Laila biedrībā darbojas jau vairāk nekā trīs gadus un, kā pati saka, piedzīvots ir daudz kas. Līdzdarbošanās biedrībā ir brīvprātīga, par to netiek saņemts atalgojums. Cilvēki to dara no sirds, arī Laila ir viens no sirds cilvēkiem. Viņa bija gatava ļaut nedaudz ielūkoties savā ikdienas darbā, kā arī atbildēt uz lasītāju iesūtīto jautājumu.
«Tu taču savam bērnam nevilku kājās šos novalkātos apavus, kāpēc tu domā, ka kāds cits bērns to vilks?»
Pirms kāda laika internetā parādījās ziņa, kas lika aizdomāties par to, kāpēc cilvēki domā, ka var absolūti nelietotus apavus nodot labdarībai.
Runājot ar Lailu, kura ir biedrības Palīdzēsim viens otram koordinatore, ar šādām situācijām biedrības cilvēki saskaras ik dienas. Jautājot, kādā stāvoklī būtu jābūt ziedotajam apģērbam, viņa stāsta: «Biedrības nosacījumi paredz, ka ziedotās drēbes var būt lietotas, taču tām ir jābūt izmazgātām, lai var uzreiz nodot tālāk cilvēkiem. Jāatzīst ir, ka bieži vien noziedotās drēbes ir sapelējušas, netīras, cauras. Ir pat bijušas sieviešu drēbes ar menstruācijām, mēs esam daudz ko redzējuši.»
«Saņemot drēbes, mēs pārskatām pilnīgi visu. Visas drēbes tiek rūpīgi šķirotas pa izmēriem, dzimumiem, vecumiem, lai pēcāk būtu vieglāk operatīvi apģērbu nodot tālāk.»
Vienlaikus Laila skaidro: «Citiem atkal šķiet, ka ģimene jau tā ir tik trūcīga, ka gatava ir arī vilkt absolūti novalkātus apavus vai drēbes, bet diemžēl tā jau šīs ģimenes, kuras nevar iegādāties kārotās lietas, ikdienā saskaras ar dažnedažādām problēmām. Ja vēl bērni valkātu šādas drēbes, tad pavisam kļūs par apsmiekla objektiem gan skolās, gan bērnudārzos. Ikdienas dzīve šīm ģimenēm diemžēl ir tāda, kāda tā ir – nežēlīga.»
Sociālā darbiniece atzīmē, ka šādas drēbes netiek nodotas tālāk. Kā jau viņa minēja, visas dāvinātās drēbes tiek ļoti rūpīgi šķirotas, lai nepieļautu, ka pie ģimenēm nonāk nelietojams apģērbs. Noliktavās strādā cilvēki, kurus gribētos dēvēt par rūķīšiem, kuri pārskata apģērbu no visām pusēm.
Vienlaikus gan Laila atzīmē, ka «kāds pleķītis gan var būt, kā jau lietotām drēbītēm, bet tās taču var nonēsāt pa laukiem, bet ne cauras, pilnīgi netīras un nelietojamas».
Cilvēkam ir ļoti grūti lūgt palīdzību, lai cik smagi arī neietu…
«Jā, tā tas ir. Arī paši cilvēki vēršas pēc palīdzības. Ir arī paziņas, kuri norāda mums, ka konkrētai ģimenei nepieciešama palīdzība, jo pašai ģimenei ir kauns to lūgt. Mums tiek iedotas arī koordinātes, mēs ģimeni apciemojam, noskaidrojam apstākļus.» Arī Laila piekrīt, ka palīdzību ir grūti lūgt.
«Es vienmēr ģimenēm saku – nav ko kautrēties. Kautrēties vajag, ja zog, bet, lūdzot palīdzību, nav jākaunas.»
Kad zini, ka vismaz dzīves pēdējo mēnesi esi kādam palīdzējis nodzīvot labāk…
Vai ir kāds īpašs stāsts, kas šo trīs gadu laikā spilgti palicis atmiņā? Laila nedaudz pieklust, padomā un pēc mirkļa saka: «Laikam jau man vairāk tie ir tie mirkļi, kad cilvēkam ir sagādāta funkcionālā gulta. Tu redzi, ka cilvēks guļ bezspēcīgs, ar izgulējumiem. Šī gulta ir liels atbalsts. Lai arī pēc mēneša cilvēks aizgājis viņsaulē, paliek apziņa, ka vismaz to mēnesi cilvēks ir dzīvojis par kripatiņu labāk.»
Es redzu, ka bērnam nav piemēroti apavi sezonai, kā lai es to pasaku viņa mammītei, kā lai pasaku, ka varu palīdzēt?
Kāds no mūsu lasītājiem iesūtīja stāstu ar lūgumu palīdzēt saprast, kā uzrunāt cilvēku uz ielas, kuram tu redzi, ka ir nepieciešama palīdzība. Lasītāja raksta: «Es ar savu pusotru gadus veco meitiņu biju uz pilsētas spēļu laukumu. Visu nakti bija lijis lietus, zāle slapja, kā jau rudenim pieklājas. Arī diena pati par sevi bija vēsa. Laukumā bija apmēram divus gadus vecs puisītis, kuram bija vasaras sandalītes, bērns bija saģērbts kārtu kārtās, es gribēju pieiet un pateikt, ka man ir šis tas, kas varētu noderēt, bet es nobijos, mamma bija gados jauna, nezināju, kā pareizi uzsākt sarunu, bet es sev nosolījos, ka paķeršu nākamreiz ratos līdzi maisiņu un nākamreiz vienkārši iedošu. Domāju, ka neesmu vienīgā, kuru nomoka jautājums – kā uzrunāt cilvēku, lai neaizvainotu? Varbūt ir iespēja uzrunāt sociālo darbinieku, lai rastu atbildi uz šo jautājumu.»
Ar pilnu raksta materiālu varat iepazīties portālā Chillpill.lv.
Manuprāt, ziedot apavus ir ļoti nehigēniski, ja vien tie nav gumijas zābaki, kurus var kārtīgi izmazgāt ar mazgājamo līdzekli. Sirsnīgi, Skolnieciņš no Pokaiņu meža