«Arvien vēl pūta dienvidus vakara vējš, un arvien vēl milzīgais ledus gabals peldēja tālāk un tālāk jūrā iekšā. Uz ledus gabala atradās četrpadsmit zvejnieki un divi zirgi. Ļaudis bij’ nodarbojušies ar āliņģu ciršanu un tīklu laišanu ūdenī, un neviens no viņiem nebij’ pamanījis, ka ledus no jūrmalas bij’ sācis virzīties projām. Viņi visi zināja, ka tie ar katru acumirkli tālāk aizpeldēja projām ne tikai vien no jūras krasta, bet arī no dzīves.»
Tā sākas Rūdolfa Blaumaņa slavenā novele Nāves ēnā (1889.gads). «Tiem, kas nezina, cik traģiski beidzās slavenā latviešu autora darbs, iesaku izlasīt. Zināmā mērā Ventspils Brīvostas pārvalde un visa Ventspils jau ilgstoši atrodas Blaumaņa aprakstītajā situācijā – bīstamā stihijā, kurā tos ierāva un turpina pakļaut Ventspils ilggadīgie priekšstāvji,» pauž Ventspils pilsētas domes deputāts Aivis Landmanis.
Kārtējā kaitniecība
Deputāts norāda, ka 23.oktobra ārkārtas Ventspils pilsētas domes sēdē «Lemberga marionetes» pieņēma lēmumu uzstājīgi aicināt satiksmes ministru Tāli Linkaitu (JKP), finanšu ministru Jāni Reiru (JV), VARAM ministru Juri Pūci (AP), ekonomikas ministru Jāni Vitenbergu (KPV LV) un Ministru kabinetu nepieļaut, ka Ventspils brīvostas pašreizējā valde (Lembergaprāt) iznīcina «Latvijas nacionālo bagātību», grasoties izsolē pārdot tai piederošo kustamo mantu – pārsvarā 60. un 70.gados ražotas darbnīcu iekārtas, kuras savulaik Ventspils Brīvostas pārvaldei iesmērēja tiesiski ierobežotais Lembergs ar kompāniju. «Ventspils brīvostas pārvalde notiekošo pamatoti dēvē par pārpratumu vai kaitniecību un detalizēti skaidro radušos situāciju,» atzīmē A.Landmanis.
Pārpratums vai kaitniecība?
Ventspils Brīvostas pārstāve Inga Ieviņa stāsta, ka pēc vairāk nekā pusgadu ilgušām savstarpējām sarunām par kādreizējās ostas darbnīcu ēkas K.Valdemāra ielā 12a un ostas darbnīcu darbagaldu tālāku izmantošanu pilsētas interesēs Ventspils pilsētas dome nākusi klajā ar publisku paziņojumu, ka Ventspils Brīvostas pārvalde (VBP) it kā gatavojas iznīcināt vēsturisku īpašumu. «Šādi apgalvojumi ir klaji aizskaroši un ne mazākajā mērā neatbilst patiesībai,» uzsver Ieviņa.
«Vienīgais Ventspils Brīvostas pārvaldes mērķis bija panākt, lai šajā pārvaldes sakārtotajā vietā varētu attīstīt pilsētas iedzīvotājiem svarīgas idejas.»
Par kādām ostas darbnīcām ir runa?
Ieviņa skaidro, ka 2015.gadā Ventspils Brīvostas pārvalde no SIA Jūras darbnīca par 245 tūkstošiem eiro iegādājās nekustamo īpašumu K.Valdemāra ielā 12, kas sastāvēja no 11 dažādām ēkām un būvēm, kā arī tur esošās tehnoloģiskās un metālapstrādes iekārtas par 86,6 tūkstošiem eiro, atgādina pārvaldē. «Šobrīd pēc nevajadzīgu un savu laiku nokalpojušu graustu nojaukšanas šajā teritorijā (starp Ziemas ostu un Ostas kapteiņa dienestu) ir palikušas trīs nozīmīgas ēkas: 20.gadsimta pašā sākumā celtās vizuāli un vēsturiski pievilcīgās ostas darbnīcu ēkas ar adresi K.Valdemāra ielā 12 un padomju gados celta silikātķieģeļu ēka K.Valdemāra ielā 12A. Visās trīs ēkās atrodas dažādas metālapstrādes iekārtas, no kurām vecākā izgatavota 1940.gadā, bet jaunākā – 2011.gadā.»
Brīvostas pārstāve arī atzīmē, ka lielākā daļa iekārtu izgatavotas pagājušā gadsimta 60. un 70.gados. Arī tā neapšaubāmi ir vēsture, ko vērts saglabāt, bet Brīvostas pārvaldes ieskatā iekārtas, kuru vecums ir daži desmiti gadu, nav nesaraujami saistāmas ar vairāk nekā simt gadus senu ēku, kā to apgalvo Ventspils pilsētas dome.
No «boju ceha» par ģimenes izklaides centru
Turpinot par īpašumu vēsturisko attīstību, pārvaldē arī stāsta, ka īpašums 2015.gadā tika iegādāts ar mērķi lielākajā no darbnīcām – padomju gados celtajā silikātķieģeļu ēkā izvietot Kuģošanas atbalsta dienesta Aprīkojuma uzturēšanas grupu, tas ir, vietu, kur krāsot un atjaunot bojas, vienlaikus sakārtojot gadu gaitā degradēto teritoriju. «Kad Ventspils pilsētas dome nāca klajā ar ideju šajā ēkā izveidot ģimenes centru, ņemot vērā, ka no pilsētvides viedokļa šāds objekts te iederētos labāk nekā boju krāsošanas vieta, Brīvostas pārvalde no domas ēkas izmantot savām vajadzībām atteicās.»
«Jau tobrīd bija skaidrs, ka īpašumtiesības, lai šādu objektu varētu realizēt, būs nepieciešams mainīt.»
Dome izrāda interesi iegūt darbnīcu ēku īpašumā un pārdomā
Brīvostā stāsta, ka tieši Ventspils pilsētas dome bija tā, kas izrādīja interesi iegādāties silikātķieģeļu ēku K.Valdemāra ielā 12A, lai tur izveidotu ģimenes centru, kā arī darbagaldus ekspozīcijai. «Vienīgais likumīgais veids, kā Brīvostas pārvalde var pārdot šādu īpašumu, ir pārdot to atklātā izsolē. Pilsētas dome par to bija un ir informēta, tāpēc šobrīd publiski paustais izbrīns ir vairāk nekā pārsteidzošs. Jau 8.oktobra domes Pilsētas attīstības komisijas sēdē, kas publiski redzama internetā, tiek skatītas alternatīvas vietas pilsētā, kur šādu centru varētu izveidot. No tā varam secināt, ka pārmetumi brīvostai, visticamāk, saistīti ar pašas domes plānu maiņu, vai arī, sliktākajā gadījumā, ar apzinātu ļaunprātību publiski diskreditēt Ventspils Brīvostas pārvaldi un abu institūciju iespējamo sadarbību.»
«Vai par uzticamu sarunu partneri varam saukt to, kurš pie viena galda izrāda interesi iegādāties ēku un darbagaldus, bet pie otra sākumā klusu, bet, kad jau norunātais «vilciens aizgājis», atklāti plāno pavisam ko citu?»
No Pilsētas attīstības komisijas sēdē runātā noprotams, ka Ventspils pilsētas domei vairs nav nekādas intereses par ģimenes centra izveidi K.Valdemāra ielā, tāpēc arī tiek meklēts formāls iemesls sašutumam par izsoli. Šāda situācija nav nepieciešama arī Ventspils Brīvostas pārvaldei, tāpēc izsludinātā izsole tiek pārtraukta, norāda brīvostā. «Ventspils Brīvostas pārvaldes nolūks nekad nav bijis iznīcināt vai atdot metāllūžņos (kā to apgalvo dome) iespējamu kultūras mantojumu. Visa šī procesa vienīgais mērķis bija panākt, lai ēkā, kas nav nepieciešama Ventspils Brīvostas pārvaldes funkciju veikšanai, varētu attīstīt pilsētai nozīmīgas idejas.»
Spridzinātie spīķeri
Deputāts A.Landmanis uzskata, ka šajā situācijā der pieminēt vēl kādu faktu. «Ne viens vien ventspilnieks atceras, ka vēl tik nesenā pagātnē vecās spīķeru ēkas rotāja arī Pārventas ostas teritorijas siluetu. Diemžēl tās nojauca Lembergs ar kompāniju. Tieši Lembergs bija šo spīķeru galvenais spridzināšanas iniciators, jo kā būtu izdevies atbrīvot vietu paša tolaik slēpti piederošo uzņēmumu jaunajiem objektiem. Toreiz Lembergs nebļaustījās par veco caralaika spīķeru nojaukšanu, kurus tik tiešām varēja uzskatīt par Latvijas nacionālo bagātību.»
Kur problēma?
«Lemberga kungs! Ja jau esat tik norūpējies, piedalieties izsolē, nopērciet no brīvostas, jūsuprāt, vērtīgās virpas un uzdāviniet pilsētai. Kā sacīt, desmitgadēm esat smēlis no pilsētas un brīvostas, vai nebūtu pienācis laiks tai kaut nedaudz atdarīt? Virpu, spīķeru, darbnīcu iegāde un to tālāka nodošana pilsētai tāds sīkums vien būtu, salīdzinot ar tiem simtiem miljonos vērtējamiem izdevumiem un zaudējumiem, kurus esat radījis un nodarījis pilsētai, Ventspils Brīvostas pārvaldei, ventspilniekiem un Latvijas valstij.» norāda A.Landmanis.
Viņš arī atzīmē, ka, «pārfrāzējot slavenās Imanta Kalniņa dziesmas vārdus, stāsts jau nav par virpām un spīķeriem, bet gan par Lemberga tieksmi visiem iespējamiem un neiespējamiem līdzekļiem provocēt un diskreditēt valsts galvenās amatpersonas, Ventspils Brīvostas pārvaldi un ikvienu, kurš uzdrīkstas bezkauņām ierādīt vietu».
«Man kā ilgstošam vairāku sasaukumu Ventspils pilsētas domes deputātam jau sen ir skaidrs: kamēr sabiedrībai būtiskus lēmumus pieņems lembergi, bet tos pakalpīgi izpildīs tādi vītoliņi, blumbergi, ošenieki, ābeles, mūsu Latvija kā Rūdolfa Blaumaņa novelē uz liktenim nolemtā ledus gabala dreifēs arvien tālāk nolemtībā.»
A.Landmanis arī vērtē, ka Valsts pārvaldei, Ventspils Brīvostas pārvaldei, ventspilniekiem ir jāizdara izvēle – turpināt dreifēt nebūtībā vai ierādīt vietu bezkauņām. «Būtu taisnīgi, ja uz bojāejai nolemtā ledus gabala Grīntāla, pusaudža Kārlēna un vecās Daldas vietā beigu beigās paliktu Lembergs un Co.»