«Prezidents Andris Bērziņš sola pacienāt Latvijas tautu ar pašmāju «labu vīnu», kam vēl gan esot jānorūgst, kā viņš tēlaini raksturo valdības taisīšanu. Taču tas vīns raudzēts jau divarpus gadus kopš prezidenta Valda Zatlera «rīkojuma nr.2». Bērziņš nu nosēdies galda galvgalī runāt tostus oligarhu revanša dzīrēs,» norāda žurnālists Aivars Ozoliņš.
«Politiskās situācijas pamatelementi ir tādi paši, kādi bija 2011.gada pavasarī pirms Zatlera lēmuma, spēlētāji arī gandrīz visi tie paši, atšķiras vienīgi nianses, ja arī dažas ir itin būtiskas. Svarīgākā – prezidenta amatā Zatleru nomainījis Bērziņš, kas valdības krīzi risina par labu toreizējiem zaudētājiem,» izdevuma Ir žurnālistu citē portāls Delfi.
Pēc viņa sacītā, arī tolaik Valda Dombrovska vadītās valdības koalīcijai – Vienotībai un Zaļo un Zemnieku savienībai – it kā bija vairākums Saeimā (55 balsis), taču viņš varēja rēķināties tikai ar savas partijas 33 balsīm. Daži spilgtākie šā vairākuma spēka demonstrējumi bija Andreja Judina neapstiprināšana Augstākās tiesas tiesneša amatā 2010.gada decembrī, Jura Jansona ievēlēšana par tiesībsargu 2011.gada martā, kam sekoja leģendārais balsojums par Aināra Šlesera neizdošanu KNAB kratīšanai maija beigās, pēc kura Zatlers ierosināja Saeimas atlaišanu. Un, protams, Bērziņa paša ievēlēšana par prezidentu 2.jūnijā, kaut gan publiski Saeimas vairākums bija atbalstījis Zatleru.
«Pašlaik ir līdzīgi, vienīgi šīs Dombrovska valdības it kā vairākuma koalīcijā zaļo zemnieku vietā sabotieru darbu dara senie Ventspils dižvīriņa draugi no VL – TB/LNNK. Kā pašlaik īpaši labi redzam, demisionējušās valdības koalīcijai faktiski ir (un bija) tikai 40 balsis, kuras tā var nodrošināt Pabrika atbalstam,» tā žurnālists.
Pēc viņa teiktā, vērtējot pašreizējos valdības vadītāja amata kandidāta meklējumus, jāpatur prātā divi svarīgākie faktori. Lai arī kuru Bērziņš pēc paša paziņotā 7.janvāra izlems nosaukt, šim kandidātam būs jābūt Saeimas vairākuma – vismaz ZZS, SC un VL – TB/LNNK, kurām kopā 60 balsis -, nevis tikai Vienotības, Reformu partijas un Olšteina «sešinieka» atbalstam.
Otrkārt, bez Vienotības nekādu jaunu valdību pašlaik nevar izveidot. Tā ir būtiska atšķirība no iepriekšējās Saeimas. Tagad VL – TB/LNNK gan var balsot (un regulāri balso) kopā ar SC par gandrīz jebko, un arī ideoloģiski abām partijām līdzīgi priekšstati par valsts iekārtojumu, demokrātiju un tiesiskumu, taču taisīt kopā ar «krieviem» valdību «īstenajiem latviešiem» būtu politiska pašnāvība.
«Tas ir galvenais Vienotības spēks un trumpis. Tikai šķiet, ka visi citi to apzinās labāk nekā pati Vienotība, kas vieglprātīgi iznieko šo resursu – vispirms «joka pēc» izlikdama veselus trīs kandidātus, pēc tam faktiski norakstīdama jau tikai vienu izvirzīto, pirms to bija oficiāli izdarījis prezidents, bet nu, kā rāda vismaz daži partijā, laikam būdama gatava virzīt citus, kad jau Pabriks nederot,» tā Ozoliņš.
Viņš uzsver, ka bez Vienotības atbalsta uztaisīta valdība būtu Saskaņas centra valdība. To nevar atļauties ne tikai Nacionālā apvienība. Arī ZZS nepilnu gadu pirms vēlēšanām tas būtu risks izveidot savā politiskajā mūžā pēdējo valdību.
«Oligarhu koalīcija šo Vienotības spēku apzinās tik labi, ka Vienotība varētu tikt pie jaunas valdības vadīšanas, vispār neko pati nedarīdama. Parādās cits par citu ērmotāki valdības saraksti, kuros visas ministru vietas sadalītas, trūkst tikai Vienotībai visos pašsaprotami atvēlētā premjerministra amata kandidāta. Bet arī šim amatam kandidātus izpalīdzīgi piedāvā gan Brigmanis ar Agešinu, gan teju jebkurš (nupat prezidents aicina arī žurnālistus piedāvāt viņam savējos). Un ir gluži vai aizkustinoši redzēt SC sajūsmu par šo procesu – vispirms par Bērziņa «valstsvīra cienīgo» palīdzēšanu Dombrovskim demisionēt, bet tagad par prezidenta vēstnešu piedāvātajiem premjerministra kandidātiem Vienotības valdības modeļos,» komentē žurnālists.
«Taču Vienotības kā neaizstājamas partijas resurss ir ierobežots, pirmkārt, laikā. Dombrovska valdība ir demisionējusi un nevar bez Saeimas vairākuma atbalsta novilkt līdz vēlēšanām atlikušos desmit mēnešus. Kaut kāda jauna valdība agrāk vai vēlāk būs. Pašlaik svarīgākais ir process, kura mērķis ir Vienotību nokausēt un, kad būs ievilkta valdībā, piebeigt. Otrkārt, prezidents tad vairs nebūtu Vienotības glābējs,» turpina Ozoliņš.
Jādomā, prezidents rīkojas atbilstoši savai izpratnei par lietu kārtību. Bet šī izpratne atbilst tai, kāda valda to ļaužu lokā, no kura viņš nācis un nekur tālu acīmredzot nav aizgājis, rezumē žurnālists.
102.000.102.6095