Divkopienu sabiedrības un divu informācijas telpu problēma Latvijā patiešām pastāv. Taču tāpat kā teātris cīnās par skatītājiem, tā arī plašsaziņas līdzekļiem ir jācīnās par savu auditoriju, intervijā uzsver Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra direktors Eduards Cehovals.
«Uz mūsu teātri nāk gan krievi, gan latvieši, un mēs to ļoti augstu vērtējam. Diemžēl tik masveidīgas virzības uz latviešu teātrim no krievu skatītāju puses nav. Iet, protams, īpaši jaunatne – viņi visi zina latviešu valodu. Lūk, man ir jaunie mākslinieki, bijušie studenti, viņi bieži savā starpā runā latviski,» stāsta Cehovals.
Sarunā par valsts integrācijas politiku, pēc Rīgas Krievu teātra direktora domām, viss, ko bija iespējams izdarīt, jau ir izdarīts. «Bet ko vēl lai dara? Es atbraucu 1988.gadā, bet 1999.gadā gribēju kļūt par Latvijas pilsoni. Aizgāju, nokārtoju eksāmenu un kļuvu par pilsoni. Valsts dod iespēju integrēties: gribi mācīties valodu – mācies, gribi kārtot pilsonības eksāmenu – kārto. Jebkurš var nokārtot pilsonības eksāmenu, viss ir atkarīgs tikai no cilvēka paša vēlēšanās,» teic Cehovals.
Viņš atzīst, ka Latvijā ir divkopienu valsts un katra tās daļa dzīvo savā informācijas telpā.
«Tā patiešām ir problēma un pret to ir jācīnās. Kā mēs cīnāmies par skatītāju, tā arī plašsaziņas līdzekļiem ir jācīnās par savu auditoriju. Nevajag piespiest, ir jāizdara tā, lai būtu interesanti, lai, pieņemsim, man būtu interesanti ieslēgt LTV7. Piemēram, katrs inteliģents cilvēks Latvijā skatās Krievijas telekanālu Doždj, jo tur var uzzināt to, ko neuzzināsi nekur citur. Bet telekanālu aizliegšana nav izeja, tas nebūs efektīvi,» secina Rīgas Krievu teātra direktors.
Ref: 225.000.103.1605
mūžsena problēma.To neatrisinās nekāda integrācija(modernākais sauklis).Kāpēc jārunā latviešu valodā,ja daudzus gadus latvieši runāja,rakstīja un sazinājās tikai krieviski.Es RĪGĀ dzīvoju un strādāju 25 gadus,bet darba jautājumos nevienu rindiņu neuzrakstīju latviski.Ja starp latviešiem bija daži krievi,tad sarunas,sapulces notika krievu valodā.Krievi ar savu pārliecību par varenību,turēja zem sava goda mācīties un sarunāties citā valodā.Protams,bija kolēģes ,kuras ļoti labi zināja mūsu valodu,bet lietoja tikai personīgā saskarsmē.Jāpiezīmē,ka tie bija jauni cilvēki.Latvijas mazpilsētās un laukos situācija bija daudz savādāka,jo tur cittautiešiem cits nekas neatlika kā pielāgoties vietējiem.Nebūsim naivi un uz brīnumiem necerēsim!