Apzināti akla ticība – tā var raksturot to, kā Zaļo un zemnieku savienība (ZZS) turas pie smagos noziegumos apsūdzētā un no pienākumiem atstādinātā Ventspils mēra Aivara Lemberga un viņa partijas Latvijai un Ventspilij. Viņu uzticība ir tik nesalaužama, ka to nesatricinās pat draudi par valsts finansējuma atņemšanu partijai.
Sākot ar 2020.gadu, pieaudzis valsts finansējums politiskajām partijām. Paredzams, ka ZZS kasē šogad varētu ieripot diezgan prāvs kumoss – 489 163 eiro.
Tomēr jāatzīmē, ka pēc tam, kad ASV Valsts kases Ārvalstu aktīvu kontroles birojs (OFAC) 9.decembrī, balstoties uz tā dēvēto Magņitska likumu, par korupciju noteicis sankcijas Lembergam un trim ar viņu saistītām organizācijām – Ventspils Attīstības aģentūrai, Biznesa attīstības asociācijai un Latvijas Tranzīta biznesa asociācijai –, Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs (KNAB) sāka vērtēt, vai saistība ar sankcionēto Lembergu nav iemesls, lai pārtrauktu valsts finansējuma piešķiršanu ZZS un tajā ietilpstošajai Latvijai un Ventspilij.
BNN saņēma atbildi no KNAB, ka lēmumu par finansējuma piešķiršanu abiem politiskajiem spēkiem, visticamāk, pieņems 15.janvārī. Šis datums arī ir termiņš, līdz kuram partijām Latvijā jāizmaksā daļa no valsts finansējuma. Otra daļa jāizmaksā līdz 15.jūlijam.
Nedrīkst piemirst, ka ZZS gadiem ilgi Lembergu sauca par savu Ministru prezidenta amata kandidātu un, atrodoties valdībā, labprāt klausījās viņa viedoklī. Pēc partijas izgāšanās 13.Saeimas vēlēšanās un neiekļūšanas Krišjāņa Kariņa valdības sastāvā neveiksmēs tika vainota nevis pašu neizdarība, bet gan Lemberga aktīva neiesaistīšana priekšvēlēšanu kampaņā. Tieši pēdējās Saeimas vēlēšanas bija tās, kurās ZZS atmeta «Lembergs – mūsu premjerministra kandidāts» teātri un virzīja Māri Kučinski uz otro Ministru prezidenta termiņu.
Aizvadītajā nedēļā ZZS tikās ar Lembergu, taču nevienam neienāca prātā ieminēties, ko ASV uzliktās sankcijas Lembergam nozīmē partijas nākotnei un vai tas nebūtu iemesls padomāt par to, vai nevajadzētu katram iet savu ceļu? Kā 8.janvāra preses konferencē norādīja ZZS valdes priekšsēdētājs Edgars Tavars – šo jautājumu pārrunās tikai, ja kāds no partiju apvienības par to vēlēsies runāt.
Publiskie izteikumi liek šaubīties, vai kāds no ZZS ārkārtīgi kāro ASV sankciju dēļ reālistiski paskatīties uz Lembergu.
Paša Lemberga partijā Latvijai un Ventspilij izaudzinātā Dana Reizniece-Ozola drīz vien pēc sankciju piešķiršanas aicināja no pienākumiem atstādināto Ventspils mēru pamest politiku «uzreiz un pavisam» un «aiziet ar pašcieņu, nevis agonēt, politiskās agonijas šausmās līdzi velkot tik daudzus».
«Šīs ir tās krustceles, kur Latvijas Zemnieku savienībai (LZS) jāiet pa labi – visiem redzamā, citā virzienā – jau bez Aivara Lemberga,» pēc sankciju piešķiršanas paziņoja Reizniece-Ozola. Taču šķiet, ka LZS un ZZS ir izdarījušas savu izvēli – turēties pie grimstošā Lemberga, skandinot veco dziesmu, ka ne jau viņi ir tiesneši un ne jau viņiem lemt par kāda atbildību likuma priekšā. Atliek vien gaidīt, kad kāds no ZZS «lielajiem vīriem» nosauks bijušo finanšu ministri par apjukušu sievieti, kas nesaprot, ko pati runā.
Saprotams, ka ASV sankcijas rada bezprecedenta situāciju arī jautājumā par partiju finansējumu. Tomēr jāņem vērā OFAC paziņojumā teiktais – Lembergs ir atbildīgs, līdzdarbojies un ir tieši vai netieši iesaistīts korupcijā, tajā skaitā valsts līdzekļu šķērdēšanā un korupcijā, kas saistīta ar valsts līgumiem.
Līdz ar to jāvaicā, kāds ir pamats no valsts budžeta atbalstīt partiju, ar kuru saistītas personas brīžiem strādā pretēji valsts interesēm un publiskos līdzekļus izmanto privāta labuma gūšanai?
OFAC paziņojumā skaidri teikts, ka Lembergs izmantojis politiskās partijas un politiķus, lai gūtu personīgo labumu un ietekmētu procesus valstī. ZZS neatlaidīgā turēšanās pie Lemberga skaidri parāda, ka šī ietekme nekur nav zudusi.
KNAB rokās pašlaik ir instruments, lai, balstoties uz OFAC ziņojumu, beidzot varētu pielikt punktu šai ietekmei, kas kropļojusi Latvijas seju kopš deviņdesmitajiem.
