«Es esmu Aleksejs Stešaks, un lielākā daļa cilvēku apgalvo, ka man ļoti labi padodas dekorēšana. Es viņiem ticu, jo pats ar savām rokām esmu izveidojis ļoti iespaidīgus projektus.»
Šodien mums ir dota iespēja ieskatīties vienā no viņa jaunākajiem projektiem – Melnajā bārā «Black bar», kas atrodas Krievijā.
«Man bija nepieciešams gads, lai šo visu izveidotu, jo visu darīju pats ar savām rokām. Es darbojos dažādās mākslas nozarēs: veidoju mozaīkas, interjera dizainu, modelēju, veidoju mēbeļu dizainu, apstrādāju koku un metālu un daru vēl daudz ko citu. Esmu izveidojis ne tikai pašu bāru, bet arī tā stāstu.»
Mēs lēnām un uzmanīgi kolekcionējām šīs vietas leģendas, gluži kā mozaīku no daudzu cilvēku atmiņām un tad pārveidojām to šajā stāstā.
Stāsts sākas ar profesoru Meltu, kurš pēc 25 gadu akadēmiskā darba ieviesa koka kausēšanas metodi 1876. gadā, kas vēlāk viņam arī sagādāja Nobela prēmiju.
Pasaules Zinātnes festivālā Parīzē, kur Melts demonstrēja savu jaunieviesumu, viņš satika bagātu privāto uzņēmēju Gilbertu Bleku.
Bleks bija tik sajūsmināts par šo jaunatklājumu, ka nekavējoties ieteica Meltam ieviest koksnes kausēšanas iekārtu.
Galvenā kausēšanas nodaļa tika norobežota no pārējās telpas ar stingru sienu, aiz kuras atradās lielā salaku krāsns (mēs to pārveidojām par komfortabliem dīvāniem).
Kausēšanas nodaļā visus procesus vadīja robots, jo tajā esošā temperatūra cilvēkam bija daudz par karstu. Izkusa pat ventilators, kas kļuva par spoguļa rāmi.
Otrā istaba bija vieta, kur tika pieņemti pasūtījumi un kur strādāja darbinieki. Tur bija daži galdi un palmas; ventilatori atvēsināja gaisu un gramofonu, kas atskaņoja mūziku.
Mazu noliktavas telpu, kur tika glabāti ķīmiskie elementi, no kuriem tika gatavota unikālā kausēšanas mikstūra, mēs pārveidojām par vīriešu tualeti.
Cita noliktavas telpa atradās ārpusē, tā bija kļuvusi par mājām dažādiem savvaļas augiem un skaistiem ziediem – šobrīd tā ir sieviešu tualete.
Izlietnē ir redzams sajaukts robota prototips. Mēs nerestaurējām to oriģinālajā viedolā, jo eksplozijas rezultātā tas bija smagi bojāts. Mēs vairāk centāmies atjaunot tā eksterjeru, paļaujoties uz skicēm.
Katastrofa notika vēlā vakarā, tādēļ tajā neviens netika ievainots. Galvenā gaisa noplūdes sistēma izdega nepareizi izveidotas mikstūras dēļ, kas arī noveda pie eksplozijas. Iestādes sienas tika norautas kā putna spalvas, durvis izkusa.
Robots-miksētājs kļuva par izkausēta metāla kaudzi.
Pēc vairākiem centieniem atvērt durvis iestāde tika slēgta. Tikai pēc vairākām desmitgadēm telpas tika atvērtas, lai varētu uzzināt, kas īsti bija noticis.
Mēs kustējāmies soli pa solim, atklājām jaunas mistērijas un to atrisinājumus.
Mēs atradām izkusušo robotu un pievienojām to «dzīvības uzturēšanas iekārtai». Ja varēsi ievadīt ieslēgšanas kodus, tad uzzināsi, cik ģeniāls bija Melta jaunieviesums.
Mēs atradām arī vairākus brīnišķīgus zīmējumus un piekārām tos pie sienām.
Unikālākais bija šīs nezināmās sievietes portrets. Cik tālu mēs varējām noskaidrot, šis ir profesora mīļotās sievietes portrets, tomēr diemžēl viņas vārds ir pazudis laikā.
Zinot šo stāstu, bāru apmeklēt noteikti ir daudz interesantāk.
Avots: boredpanda.com
