Darbs Eiropas Parlamentā (EP) pie lauksaimniecības regulām izvērtās četru dienu un vairāku tūkstošu labojumu ilgā cīņā, pēc kuras, šķietams, neviena puse nav īsti apmierināta, vērtē EP deputāts Roberts Zīle.
«Haoss, kurš valdīja plenārsēdē primāri sakņojas nesaskaņās EP komitejās. Ziņojumu izstrādāt tika uzdots lauksaimniecības un vides komitejām, taču šīs komitejas nespēja rast kompromisu, un vienoties par lauksaimniecības nākotni, kas, iespējams, nebūtu neparastākā lieta, ko nācies dzirdēt. Lielāku izbrīnu gan raisīja fakts, ka arī pati lauksaimniecības komiteja iekšienē nespēja rast vienbalsību par to, kā lauksaimniecības regulējam jaunajā periodā būtu jāizskatās, līdz ar to, tika pieņemts lēmums attiecības skaidrot plenārsēdē,» par regulu izstrādes procesu stāsta Zīle.
Ilgi plānotais plenārsēdes balsojums nedēļas garumā par trīs ES kopējo lauksaimniecības politiku veidojošajiem ziņojumiem, kuri vistiešākajā mērā ietekmēs Latvijas lauksaimniekus nākotni, esošajam regulējumam beidzoties šī gada beigās, noslēdzās piektdien, 23.oktobrī.
«Kopumā skatot, tehniskām ķibelēm apgrūtināts balsojums par visiem trim ar lauksaimniecību saistītajiem regulu ziņojumiem Eiropas Parlamentā bija haotisks, cīnoties vairākām pretrunīgām pusēm – dabas aizsardzības lobijam ar ražotāju aizstāvjiem, kreisajām idejām ar labējām, nacionālajiem uzskatiem ar federālistu pārliecību. Diemžēl lielākā daļa no ziņojumos iekļautajiem grozījumiem netika pieņemti balstoties uz loģiku un reālo situāciju lauku saimniecībās, bet vadoties pēc pēdējā mirklī panāktiem politiskiem kompromisiem starp dažādām interesēm un individuālām ambīcijām.»
Lasiet arī: ES dalībvalstis vienojas reformēt bloka lauksaimniecības politiku
Nebeidzamais tiešo maksājumu stāsts
Zīle pauž, ka «ar visai pieklājīgu piedāvājumu šovasar nāca klajā Eiropadome». «Latvijai tas nozīmē nedaudz samazinātu Lauku attīstības finansējumu, taču tiešo maksājumu ziņā Latvijas lauksaimnieki 2027.gadā varētu nostāties uz vienas taisnes ar sīvākajiem reģiona konkurentiem – Poliju, un saņemt aptuveni 82% no ES vidējā tiešo maksājumu apmēra.»
Deputāts turpina: «Tomēr arī ar 82% Latvija turpinās palikt pēdējā vietā, ar zemāko tiešo maksājumu apmēru Eiropas Savienībā. Šī iemesla dēļ, kopā ar Baltijas kolēģiem no citām politiskajām grupām, virzījām priekšlikumu par pilnīgu tiešo maksājumu izlīdzināšanu līdz 2027.gadam, izbeidzot vairāk nekā 15 gadus ilgstošo netaisnību. Tomēr spiediens no tām valstīm, kuras tiešajos maksājumos saņem krietni virs ES vidējā apmēra, izrādījās nepārlaužams. Lielākajām politiskajām grupām saslēdzoties pret šo piedāvājumu, grozījums cieta neveiksmi.»
Kopējās lauksaimniecības politikas nauda – Eiropas lauksaimniekiem
«Divtūkstošo gadu sākumā Latvijas lauksaimniecības sektors pieredzēja ļoti agresīvu ārvalstu investoru ienākšanu lauksaimniecības un mežsaimniecības zemes tirgū. Lielākā daļa šo investoru nāca no citām ES dalībvalstīm, kas ļoti lielā mērā limitēja Latvijas iespējas izvērst dažādus protekcionisma pasākumus, saglabājot lauksaimniecības un mežsaimniecības zemi vietējo saimniecību rokās,» izsakās Zīle.
«Tomēr pēdējā desmitgadē aizvien plašāk novērojama vēl kāda tendence Austrumeiropā un Baltijas valstīs – trešo valstu investoru ienākšana zemes tirgū.»
Deputāts stāsta: «Lai novērstu potenciālu trešo valstu investoru agresijas vilni lauksaimniecības zemes tirgū, no manis pārstāvētās politiskās grupas virzījām priekšlikumus, kuri paredz to, ka ES lauksaimniecības finansējums nedrīkst tikt novirzīts tām fiziskajām un juridiskajām personām, kuras nāk no ES ārpuses. Kaut arī šāds piedāvājums ir šķietami loģisks veids, kā saglabāt stabilu ģimenes saimniecību modeli Eiropā, tostarp aizstāvot Latvijas nacionālās intereses, piedāvājums neguva Eiropas Parlamenta vairākuma atbalstu, diemžēl, arī vairākiem Latvijas deputātiem no sociāldemokrātiem un liberāļiem balsojot pret.»
Prasības, vides un klimata ambīcija
«Šajā sasaukumā, EP spēku samēram izteikti mainoties uz kreiso pusi, īpaši spēcīgs spiediens bija uz aizvien ambiciozāku vides un klimata mērķu ieviešanu maksājumu saņemšanas nosacījumos – pamatprasībās, ekoshēmās, agrovides pasākumos, un citviet,» vērtē Zīle.
Eiroparlamentārietis arī atzīmē, ka ES ir uzstādījusi lielas ambīcijas zaļā kursa ietvaros. «Lauksaimniecība nav izņēmums, un arī Latvijas lauksaimniekiem nāksies virzīties uz aizvien klimatam un videi draudzīgāku praksi. Tomēr virkne objektīvu indikatoru, tostarp meža platību īpatsvars, augu aizsardzības līdzekļu lietojums un zemās barības vielu noplūdes skaidri norāda uz to, ka Baltijas lauksaimnieki uz Eiropas fona nav grēkāzis, bet piemērs, kuram sekot,» uzskata deputāts.
«Tieši tādēļ no manis pārstāvētās politiskās grupas, uzsvērām, ka, lai sasniegtu maksimālu efektivitāti, visnotaļ atbalstāmā dabas aizsardzības ambīcija primāri ir jārealizē valstīs ar spēcīgi industrializētu lauksaimniecību, kas nav Baltijas valstis,» skaidro deputāts.
«Strādājām pie tā, lai jaunās prasības būtu samērīgas un tās neproporcionāli spēcīgi neapgrūtinātu Latvijas zemnieku ikdienu. Atsevišķos gadījumos prasības par 5% neražojošu platību, ko šobrīd zem «zaļināšanas» maksājuma pilda lauksaimnieki, būtu iespējams mazināt uz 3%.»