Ko «Berziņš Andris Voļdemarovič» darīja padomju nomenklatūras rindās. 6.daļa.

Valsts prezidents Andris Bērziņš šajās dienās nonācis sabiedrības uzmanības centrā savas, politologu vārdiem runājot, dīvainās un bezatbildīgās rīcības dēļ. Šodien – par to, ko tad īsti Bērziņš darīja un ko nedarīja padomju nomenklatūras rindās.

«1988. gads Latvijā atnāk ar Atmodas vēsmām, kuras var nepamanīt tikai aklais un kurlais. 1. un 2. jūnijā notiek Radošo savienību plēnums, kas atklāj to, ko vairums Latvijas iedzīvotāju jau zina un sajūt tāpat, – padomju režīms te nekad nav bijis īpaši gaidīts viesis, un sirds dziļumos mēs kārojam brīvību. Īpaši iespaidīga ir plēnumā izskanējusī Mavrika Vulfsona runa, kurā viņš skaidri un gaiši paziņo, ka 1940. gadā Latvija tikusi okupēta. Divas nedēļas vēlāk pirmo reizi Latvijas pēckara vēsturē demonstrācijas laikā grupas Helsinki-86 biedrs Konstantīns Pupurs no Brīvības pieminekļa līdz pat Brāļu kapiem, aiznes tobrīd vēl aizliegto sarkanbaltsarkano karogu. Bet vēl pēc divām nedēļām toreizējais republikāniskās ražošanas apvienības Elektrons Valmieras uzņēmuma direktors, PSKP biedrs kopš 1985. gada marta (partijas biļetes numurs 21422863), četrdesmit trīs gadus vecais Berziņš Andris Voļdemarovič ķeras pie papīra, pildspalvas un krievu valodas zināšanām, lai rakstītu autobiogrāfiju, kas nepieciešama, lai arī Latvijas kompartijas Centrālkomiteja viņu apstiprinātu iecerētajā sadzīves pakalpojumu ministra vietnieka amatā.» Tā teikts fragmentā no apgādā Atēna iznākušās L. Lapsas, K. Jančevskas un I. Saatčianes grāmatas Latvietis parastais, ko publicē portāls Pietiek.

«Aizsteidzoties notikumiem priekšā, varam teikt, ka viss beidzas laimīgi – 1988. gada 23. decembrī ar Latvijas PSR Ministru padomes priekšsēdētāja Viļņa Breša rīkojumu Nr. 421 Andris Bērziņš tiek iecelts par Latvijas PSR sadzīves pakalpojumu ministra vietnieku. Bresis nekavējoties lūdz Latvijas Kompartijas Centrālajai komitejai apstiprināt Andri Bērziņu šajā amatā – un atļauju arī saņem. Turklāt arī turpmāk nekādu problēmu ar kompartijas vēlību mūsu grāmatas varonim nav: kad 1989. gada 28. martā Valmieras rajona Tautas deputātu padome nolemj Mazsalacas 36. vēlēšanu apgabala deputātu, Latvijas PSR sadzīves pakalpojumu ministra vietnieku Andri Voldemāra d. Bērziņu ievēlēt par Valmieras rajona Tautas deputātu padomes izpildkomitejas priekšsēdētāju, divas nedēļas vēlāk toreizējais Latvijas kompartijas Valmieras rajona komitejas sekretārs Jānis Zemļickis raksta kompartijas centrālkomitejai ieteikumu apstiprināt Andri Bērziņu šajā amatā – un tas arī tiek saņemts.

Kad daudzus gadus vēlāk, 2005. gadā Jānis Zemļickis, kurš pa to laiku no komunistu nomenklaturščika pārkvalificējies par Valmieras valsts ģimnāzijas direktoru, no Tautas partijas saraksta kandidē uz vietu pilsētas domē, viņš savu sekmīgo padomju karjeru, protams, nepiemin. Un arī Andris Bērziņš pēc tam šo faktu cenšas noklusēt, uz Neatkarīgās Rīta Avīzes jautājumu par būšanu kompartijas biedru rindās apgalvo, ka tas bijis «vienu īsu brīdi. Šķiet, tas bija 1986. gads», savukārt, jau prezidenta postenī esot, uz Rīgas Laika jautājumu, kāpēc šis fakts nav uzrādīts nevienā viņa biogrāfijā, bez īpašiem aplinkiem atbild: «Tajos laikos, kad to vajadzēja uzrādīt, tas bija uzrādīts. [..] Es, teiksim, uzskatu arī šobrīd, ka tā kompartijas – vai, vienalga, padomju varas – kadru virzīšanas sistēma bija daudz objektīvāka, daudz saprotamāka un daudz reālāka nekā tas, kas notiek tagad. [..] Es tur neko sliktu neredzu. Ar partiju – tādi tai spēlei tie noteikumi bija…»

Daudzus gadus vēlāk cits, krietni redzamāks nomenklaturščiks – toreizējais LKP CK instruktors Aivars Lembergs savu izšķiršanos par labu neatkarīgai Latvijai raksturo ar vārdiem: «Tiem, kam bija lieli īpašumi un kas cerēja, ka tos varēs atgūt, bija vienkāršāk, bet man vajadzēja izšķirties, kurā pusē nostāties – par neatkarības iegūšanu vai PSRS saglabāšanu. Tie, kas tajā laikā dzīvē nebija izsitušies un kam nebija ko zaudēt, piemēram, laborantiem vai bundziniekiem, bija vienkāršāk. Nevienu negribu aizvainot, bet tāda bija situācija…» Andris Bērziņš 1988. gada vasarā tautas noskaņas vēl nemana un par Aivara Lemberga aprakstītu dramatisku izšķiršanos vēl nemaz nedomā – mūsu varonim ir cita dzīves filozofija, ko viņš daudzus gadus raksturos ar vārdiem: «Es cenšos atrast veidu, kā kopumā iet uz priekšu.» Un tā nu, cenšoties iet uz priekšu, viņš 1988. gada 30. jūnijā ķeras pie sava dzīvesgājuma apraksta, kas tulkojumā no krievu valodas skan šādi:

«Es, Bērziņš Andris Voldemāra dēls, esmu dzimis 1944. gada 10. decembrī Cēsu rajonā, Nītaures ciemā, Kalna Pļavēnu mājās.

Tēvs, Bērziņš Voldemārs Jāņa dēls, dzimis 1907. gadā Nītaurē, bija Cēsu mežrūpsaimniecības strādnieks, tagad pensionārs.

Māte, Bērziņa (dzimusi Dambroze) Lilija Jāņa meita, dzimusi 1911. gadā Cēsu rajona Kosā, mājsaimniece.

Māsa Vija, dzimusi 1936. gadā Nītaurē, invalīde kopš dzimšanas, nekur nav strādājusi un nestrādā, dzīvo kopā ar vecākiem Cēsu rajona Nītaurē, mājās Mergupes.

Brālis Aivars, dzimis 1938. gadā Nītaurē, miris 1973. gadā, apglabāts Nītaures kapos.

Brālis Imants, dzimis 1946. gadā Nītaurē, pēc Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas beigšanas strādā par galveno inženieri AK-1021 Siguldā un turpat arī dzīvo.

1951. gadā es sāku mācības Nītaures septiņgadīgajā skolā, pabeidzu 1958. gadā.

No 1958. gada līdz 1962. gadam mācījos Siguldas 1. vidusskolā. Uzreiz pēc pabeigšanas 1962. gadā iestājos Rīgas Politehniskajā institūtā Mehānikas fakultātē.

No otrā kursa tiku iesaukts Padomju armijā. Pēc dienesta Padomju armijā 1966. gadā turpināju mācības, tikai jau Radiotehnikas un sakaru fakultātē.

Pēc institūta pabeigšanas 1971. gadā pēc norīkojuma sāku strādāt Latv. PSR Sadzīves pakalpojumu ministrijas sistēmā, par inženieri Latvijas Televīzijas uztveršanas tīkla Cēsu radio-televīzijas ateljē, bet no 1.01.1973 līdz 1.07.76 par Cēsu radio-televīzijas ateljē priekšnieku. Līdz ar ražošanas apvienības Elektrons izveidošanu no 1.07.76 līdz 12.78 strādāju par Cēsu ceha priekšnieku. No 1.01.79 un līdz pašreizējam brīdim strādāju par republikāniskās ražošanas apvienības Elektrons Valmieras uzņēmuma direktoru.

1985. gada marta mēnesī kļuvu par PSKP biedru.

Lai padziļinātu zināšanas, 1987. gadā iestājos Latvijas Valsts universitātes Ekonomikas fakultātē un pabeidzu 1988. gadā.

Mana sieva Bērziņa Dzintra Eduarda meita, dzimusi 1950. gadā Kuldīgas rajona Grāveros, neklātienē pabeigusi Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas Ekonomikas fakultāti, strādā par Cēsu rajona agrorūpnieciskās apvienības vadītāju.

Dēls Aigars, dzimis 1970. gadā Cēsīs, šogad pabeidza Cēsu 1. vidusskolu, gatavojas iestāties Rīgas Politehniskā institūta Radiotehnikas un sakaru fakultātē.

Meita Eva, dzimusi 1971. gadā Cēsīs, beigusi Cēsu 1. vidusskolas 10. klasi.

Ģimene dzīvo Cēsīs, Vīlandes ielā 3, dzīv. 13.

Mani radinieki buržuāziskās organizācijās nav sastāvējuši, karā nav piedalījušies.

No radiniekiem ārvalstīs atrodas brālēns Vanags Imants Eduarda dēls, pēc profesijas skolotājs, aizbraucis tur kara beigās. Sakarus ar viņu neuzturu.

Ne man, ne maniem radiniekiem nav sodāmības.»

Protams, autobiogrāfija no padomju nomenklatūras lietas (kura, starp citu, tikai tai pašā 1988. gadā arī sākta), kas rakstīta pēc visiem tā laika kanoniem, nemaz nevar nebūt sausa un atturīga, un tajā būtu velti meklēt kaut atblāzmu no tiem stāstiem par skarbo bērnību, ar kuriem Andris Bērziņš jau daudzus gadus vēlāk mielo neatkarīgās Latvijas valsts sieviešu žurnālus un citus preses izdevumus. (..)

Andra Bērziņa padomju nomenklatūras kadru uzskaites personas lapā kā sociālā izcelšanās uzrādīta – «strādnieku», un arī autobiogrāfijā viņš kā tēva nodarbošanos uzrāda – «mežrūpniecības strādnieks». Taču patiesībā viņš tiešām sanāk «šķiriskā ienaidnieka» ģimenes atvase, un kāda Nītaures leģenda vēsta, ka 1949. gada 25. martā Bērziņi jau sasēdināti uz izvešanu, taču, tā kā visi trīs bērni kā reiz bija saslimuši ar šarlaku, vedēji līdzcietības dēļ vai, ticamākais, no infekcijas baidoties, ģimeni no vezuma izkrāvuši, un Bērziņi palikuši turpat Nītaurē, tikai jau citā – izvestas ģimenes mājā. (..)

Uz augstām sfērām Andri Bērziņu nevelk, tuvāka ir ķīmija, fizika, matemātika, un tūlīt pēc vidusskolas beigšanas viņš iestājas Rīgas Politehniskajā institūtā (tagadējā Rīgas Tehniskajā universitātē), – dīvaini, bet savā «kompartijas autobiogrāfijā» mūsu varonis nepiemin to, ka vienlaikus no 1962. gada oktobra līdz 1963. gada novembrim strādā par frēzētāju Rīgas turbomehāniskajā rūpnīcā. Savukārt dienestu Padomju armijā – gandrīz trīs gadus, līdz pat 1966. gada augustam – Andris Bērziņš pavada Baltkrievijā, pretgaisa aizsardzības spēkos, lai pēc tam pārceltos jau institūta Radiotehnikas un sakaru fakultāti un 1971. gada 30. jūnijā iegūtu radioinženiera kvalifikāciju (kā arī vecākā leitnanta dienesta pakāpi) un sāktu vienu no lielajiem savas dzīves posmiem – televizoru meistara amatā (patiesībā viņš apvienībā Elektrons sāk strādāt jau gadu pirms diploma iegūšanas). (..)

Taču mūsu varoņa teiktais par to, kā nepārtraukti ir «jādomā par variantiem uz priekšu», nav tikai tukši vārdi vien. Un viņš ne tikai domā, bet arī dara – un tā mēs nonākam līdz brīdim, kad padomju varas pusienaidnieka dēls 1988. gada 30. jūnijā raksta iesniegumu, kategoriski norobežojoties no sava «buržuāziskā brālēna» (kura ģimenes mājā mitinās viņa brālis ar ģimeni un slimā māsa) un gaidot kompartijas Centrālkomitejas atļauju tam, ko pats nosauc par «citu ceļu, ko iet. Un tas izrādījās pareizi».

Andra Bērziņa kompartijas nomenklatūras lietā var atrast vairākus astoņdesmito gadu otrajā pusē sniegtus raksturojumus. Lūk, kādu apcerējumu iesniegšanai Latvijas kompartijas Centrālkomitejā par mūsu varoni parakstījis viņa īslaicīgais tiešais priekšnieks, Latvijas PSR sadzīves pakalpojumu ministrs Jāzeps Tumovs-Beķis:

«Parādījis sevi kā godprātīgu, izglītotu un prasmīgu organizatoru. Labi zina ražošanas specifiku. Velta lielu uzmanību uzņēmuma ražošanas bāzes paplašināšanai, jaunu, progresīvu pakalpojumu formu ieviešanai un paplašināšanai, iedzīvotāju apkalpošanas kvalitātei. Daudz spēku un enerģijas velta saimnieciskā mehānisma pārbūvei. Viņa vadībā uzņēmums 1985. gadā pirmais apvienībā pārgāja uz saimniecisko aprēķinu – visi strādājošie aptverti ar darba līguma formu – un sasnieguši labus rezultātus. [..] Uzņēmuma kolektīvs daudzkārt kļuvis par sociālistiskās sacensības uzvarētāju citu apvienības uzņēmumu vidū un apbalvots ar Ceļojošo Sarkano karogu.

Biedru Bērziņu A.V. raksturo augsta darba mīlestība, pastāvīgi strādā pie savu politisko un tehnisko zināšanu paaugstināšanas. [..] Pastāvīgi pēta partijas un valdības dokumentus, pareizi saprot pārbūves procesus un sociālekonomiskās attīstības paātrinājumu un kā ekonomiskās izglītības sistēmas propagandists veic lielu politiski izglītojošo darbu kolektīvā. Savā darbā prasmīgi balstās uz partijas un arodbiedrības organizācijām, virzot kolektīva pūles uz plānu uzdevumu izpildīšanu un pārizpildīšanu. Pēc XI piecgades rezultātiem biedrs Bērziņš A.V. apbalvots ar Ordeni Goda zīme. (..)»

Visbeidzot, apmēram to pašu raksta arī Latvijas Kompartijas CK organizatoriskā partijas un kadru darba nodaļas vadītājs Genādijs Loskutovs (jā, jā, nākamā Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja priekšnieka Alekseja Loskutova tēvs) 1989. gada 12. jūnijā, pēc tam, kad pārrunas ar Andri Bērziņu veicis pats un arī «Latvijas Kompartijas CK otrais sekretārs b. Soboļevs V.P.». Dokumentā ar grifu «dienesta lietošanai», ar kuru Andris Bērziņš tiek apstiprināts par Valmieras rajona Tautas deputātu padomes izpildkomitejas priekšsēdētāju, atzīts: «b. Bērziņš A.V. sevi ir rekomendējis kā prasmīgu organizatoru, godprātīgu, iniciatīvas bagātu un zinošu vadītāju. Piemīt attīstīta ekonomiskā domāšana, praktiskums, izpildīga disciplīna. Pret jebkuru jautājumu risināšanu izturas nopietni un pārdomāti. Pastāvīgi papildina savas zināšanas. Pareizi saprot pārbūves galvenos uzdevumus, cenšas iedziļināties problēmu būtībā.»

Protams, visos raksturojumos ir savas nodevas šādu dokumentu pareizas uzrakstīšanas noteikumiem, taču vienlaikus tie arī pietiekami skaidri apliecina – augstāk pa tālaika padomju nomenklatūras karjeras kāpnītēm dodas cilvēks ar visnotaļ prāvu bariņu laba vadītāja īpašību. Tiesa, reizē ar vēlmi sākt jaunu dzīves ceļu mūsu varonis astoņdesmito gadu otrajā pusē neizbēgami aizvien dziļāk ieslīgst kompartijas normu, regulu un «spēles noteikumu» apskāvienos, taču neizskatās, ka viņš tajos justos neērti.

Drīzāk jau otrādi – tieši ar šo laiku tiek datēts viskuplākais līdzgaitnieku stāstu skaits par Andra Bērziņa ārpuslaulības romantiskajām gaitām, sākas arī pirmie braucieni uz ārzemēm, kas tiem laikiem vēl ir izcils notikums: 1981. gadā mūsu varonis vēl tiek tikai uz sociālisma nometnes zemēm – Vācijas Demokrātisko Republiku un Čehoslovākiju, toties 1987. gadā oficiāli kā tūrists dodas jau tiem laikiem vēl īsti eksotiskā un neparastā braucienā uz padomju valsts neatzītā kapitālisma citadelēm – Turciju, Itāliju, Spāniju, Portugāli, Franciju, Nīderlandi un Rietumvāciju. (Starp citu, interesanti, ka iepriekš Andra Bērziņa nomenklatūras lietā kā pārzināta uzrādīta krievu, angļu un vācu valoda, bet 1989. gada izziņā angļu valoda pazudusi un atlikusi tikai «vācu ar vārdnīcu».)

Vai kāds īpaši bīda Andri Bērziņu uz Rīgu, uz sadzīves pakalpojumu ministra vietnieka amatu, kurā viņu ar kompartijas Centrālkomitejas akceptu galu galā apstiprina 1988. gada 23. decembrī (starp citu, tikai dažus mēnešus iepriekš – 1988. gada 27. jūnijā viņš Latvijas Valsts universitātē ir saņēmis arī ekonomista kvalifikāciju)? Nekas par to neliecina – ne dokumenti, ne novadnieku stāstītais. Un, lai nu kā, šajā laikā padomju valsts reizē ar tās nomenklatūras un totālās plānošanas sistēmu jau sāk grūt tik strauji un pārliecinoši, ka šo procesu neatgriezeniskums šaubas vairs nerada arī hiperpiesardzīgajam un apdomīgajam Andrim Bērziņam. Kļūst skaidrs – padomju partijas un valdības nomenklatūras sistēmā Rīgā vairs nekā nepanākt un, tā kā atgriezties pie televizoriem nekādas vēlēšanās nav, jāmeklē rezerves variants «virzībai uz priekšu».

Tas arī tiek atrasts – šajā brīdī vēl izmantojot savu vietu padomju nomenklatūrā. Jau divus mēnešus pēc Andra Bērziņa apstiprināšanas sadzīves pakalpojumu ministra vietnieka postenī 1989. gada 24. februārī Mazsalacas vidusskolas kolektīvs 61 cilvēka sastāvā īstā padomjlaiku vienprātībā izraugās viņu par savu deputāta kandidātu Valmieras rajona Tautas deputātu padomes vēlēšanām no Mazsalacas vēlēšanu apgabala Nr. 36.

27. februārī – tieši dienā, kad oficiālu piekrišanu balotēties izteicis pats Andris Bērziņš, – tādu pašu lēmumu sapulcē pieņem arī 35 cilvēku lielais Mazsalacas patērētāju biedrības kolektīvs (interesanti, ka prezidijā sēž tobrīdējais patērētāju biedrības valdes priekšsēdētājs, vēlākais Privatizācijas aģentūras vadītājs Jānis Naglis un arī kāda A. Bērza). 1. martā līdzīga vēlme kopā sapulcina vēl deviņus cilvēkus no Valmieras rajona sadzīves pakalpojumu kombināta Mazsalacas paviljona, bet citā sapulcē – 39 saimniecības piederumu kombināta Smiltene filiāles darbiniekus.

Vienīgā aizķeršanās sanāk tai pašā 1. martā Mazsalacas tekstilfabrikas pirmās maiņas un administrācijas strādājošo sapulcē, kur kopā piedalās 56 darbinieki: šajā sanākšanā pēkšņi izrādās, ka kaut kā nejauši uz Andra Bērziņa iecerēto deputāta vietu ir vēl viens kandidāts – Mazsalacas vidusskolas direktora vietnieks mācību un audzināšanas darbā Jānis Reinvalds. Rezultātā par Andri Bērziņu nobalso 38 sapulces dalībnieki, 16 atturas un divi balso pret, savukārt par Jāni Reinvaldu kā savu deputāta kandidātu nobalso 32 dalībnieki (tātad bariņš dalībnieku nobalso kā par vienu, tā par otru), bet 16 atkal atturas, pret nav neviens.

Tomēr kompartijai vēl ir sava vara, un 26.martā Valmieras rajona Tautas deputātu padomes papildu vēlēšanu biļetenā kandidāts ir palicis tikai viens – protams, Andris Bērziņš. (..)

Jau 28. martā Valmieras rajona Tautas deputātu padomes 18. sasaukuma 8. sesijā tiek apstiprinātas Andra Bērziņa pilnvaras, un tai pašā dienā viņš tiek arī ievēlēts par padomes izpildkomitejas priekšsēdētāju. 14. aprīlī kompartijas Valmieras rajona komitejas sekretārs Jānis Zemļickis rekomendē Berziņšu Andrisu Voļdemaroviču apstiprināt izpildkomitejas priekšsēdētāja amatā, 12. jūnijā Genādijs Loskotuvs šo priekšlikumu atbalsta, un beigu beigās Latvijas kompartijas Centrālkomitejas birojs 1989. gada 20. jūnijā saskaņā ar 100. protokola 18. punktu nolemj: «Pieņemt Latvijas PSR Ministru padomes un partijas Valmieras rajona komitejas priekšlikumu par b. Bērziņa A.V. apstiprināšanu par Valmieras rajona Tautas deputātu padomes izpildkomitejas priekšsēdētāju, atbrīvojot no šiem pienākumiem b. Dunduru J.N. sakarā ar aiziešanu pensijā. CK sekretārs V. Soboļevs.»

Te nu arī savu reālo varu ar katru dienu zaudējošās kompartijas un mūsu pragmatiskā varoņa ceļi arī sāk šķirties, – tā paša 1989. gada 10. decembrī, balotējoties jau no Mazsalacas 30. vēlēšanu apgabala, Andrim Bērziņam izvirzīšanai un izvēlēšanai nekāda kompartijas sistēmas palīdzība un virzošais spēks vairs nav nepieciešami: savas vadītāja spējas viņš ir apliecinājis, vēlēšanās par viņu nobalso 602 vēlētāji (pret – 39), bet 1990. gada 16. janvārī visi 54 Valmieras rajona Tautas deputātu padomes deputāti jau 19. sasaukuma 1. sesijā nobalso par to, ka «saskaņā ar Latvijas Padomju Sociālistiskās republikas rajona pašvaldības likuma projektu par rajona tautas deputātu padomes priekšsēdētāju un izpildkomitejas priekšsēdētāju ievēlēts Andris Bērziņš». (..)

Pildīt izpildkomitejas priekšsēdētāja pienākumus Andris Bērziņš turpina vēl ilgi pēc tam, kad 1990. gadā no Latvijas Tautas frontes tiek ievēlēts Augstākajā padomē un 4. maijā kopā ar citiem deputātiem nobalso par Neatkarības deklarāciju. Un tieši ar 1990.-1991. gadu saistīti tie stāsti, kas liecina – mūsu varonī ir snaudušas un tad vismaz uz brīdi atmodušās arī līdz tam nekādi nepamanītas īpašības. (..)

Viena lieta gan pat no vispozitīvākajiem tālaika stāstiem par mūsu varoni iezīmējas ļoti skaidri – rūpēties viņš vēlas ne tikai par rajonu un tā iedzīvotājiem, bet arī pats pat sevi. Privatizācijas un banku jomas iespējas Andri Bērziņu sāk vilināt jau tobrīd. Lūk, ko par šī vilinājuma pirmajām izpausmēm atminas Pāvils Mežals un Kārlis Škoba:

Pāvils Mežals: – Ar viņu daudz tika debatēts par privatizāciju jau tajā laikā, kad viņš šeit bija, ja. Viņam bija tāda – ļoti īpatnēja priekš tā laika – nostāja, un pirmais, no kā es par privatizāciju principā saņēmu tādu impulsu, tas vēl bija padomju laikā, kad viņš teica: nekad nedomā, ka tu dzīvosi sociālismā un visu laiku vadīsi valsts uzņēmumu. Domā par privatizāciju, – tas viņam bija tāds, nu, to viņš bieži atkārtoja, un vienmēr viņu pavadīja, viņš teica: domā par privatizāciju, domā par uzņēmumu, kurš pelna priekš sevis, ne priekš kaut kā. Un viņa vārdi, jāsaka, akumulējās līdz ar brīvības iestāšanos.

Tā nu Valmierā Andrim Bērziņam apstājas gan «virzība pamazām uz priekšu», gan «iespējas pašam sev». Toties vilinošāka un vilinošāka izskatās Rīga, kur padomju sistēma 1990. gada sākumā ir jau faktiski sagruvusi – un ir sācies lielo iespēju laiks ne tikai azartiskajiem un karstgalvīgajiem, bet arī piesardzīgajiem un apdomīgajiem. (..)

Jā, izglītība, prāts un vēl arī daudzus gadus vēlāk publiski izziņotā filozofija – «ja cilvēks nevar sev, viņš nevarēs arī citiem». Ir pienācis laiks «varēt sev». «Kad 1986., 1987. gadā parādījās idejas par bankām, es centos vairāk saprast, ko tās nozīmē. Man šķita, ka tas ir galīgi neapgūts virziens un būtu jēga tajā iet. Acīmredzot tā arī nonācu bankā. Bankas priekšrocība ir tā, ka tu esi saistīts ar visām dzīves sfērām, tā ir iespēja redzēt, kas notiek, kontaktēties ar visdažādākajiem cilvēkiem un paņemt no viņiem visu, ko viņu nozare ir savākusi. Es domāju – garīgi paņemt,» 2003. gadā Dienas Biznesam skaidro pats Andris Bērziņš. Vai tiešām runa bija tikai un vienīgi par garīgumu – to mēs tagad jau zinām,» teikts grāmatā.

102.000.102.6171