Lins Jegelevičs (Linas Jegelevičius) speciāli BNN
Lietuvas Seims vienbalsīgi pieņēmis grozījumus Likumā par bērnu tiesību aizsardzību, aizliedzot visu veidu vardarbību pret bērniem, ieskaitot fizisku ietekmēšanu.
Šonedēļ pieņemtajos likuma grozījumos aizliegums attiecināts uz fizisku, psiholoģisku un seksuālu vardarbību, kā arī uz nolaidību pret bērnu.
Seims grozījumus izstrādājis un pieņēmis pēc deputātu Mikolas Majauska (Mykolas Majauskas) un Dovilas Šakalienes (Dovile Šakalienė) ierosmes, reaģējot uz šogad valstī notikušu traģisku noziegumu ģimenē.
Janvāra nogalē Ķēdaiņu pilsētā kāds vīrietis, būdams narkotiku reibumā, nositis savu četrus gadus veco padēlu.
«Diemžēl likuma grozījumus pieņēmām tikai pēc šausmīgās traģēdijas Ķēdaiņos,» norādījis Lietuvas veselības ministrs, profesionāls psihiatrs, Aurēlijs Verīga (Aurelijus Veryga).
«Ziniet, normāla un veselīga sabiedrība nepamet dzimteni tādā skaitā, kā mēs, ar ko arī Lietuva ir bēdīgi slavena. Veselīga sabiedrība neslepkavo, nelieto alkoholu pārmērīgi un nemoka savus bērnus. Diemžēl mēs tā rīkojamies,» vērtējis ministrs.
Ref: 020/111.111.103.4635
Debīli , tas sanāk ka tie kverpļi var darīt ko grib, nu ja , šiem ir tiesības ,bet nav pienākumu ,un otrādi vecākiem ir pienākumi ,bet nav tiesības.
Pirmkārt – kur agrāk bija ar to aizliegumu? Bet tā jau ir, kamēr kaut kas reāli slikts ar bērnu nenotiks, tad jau neaizdomāsies, ka var notikt un tādus likumus nepieņems.
Otrkārt – tā jau ir, kā Agnese saka. Protams, nevajag jau aiziet līdz vardarbībai, bet tomēr, ja bērnam nedrīkstēs ne pirkstiņa piedurt, kas no viņa iznāks? Tāds pasūtīts vecākus d****, un vecāki neko nedrīkstēs iebilst, jo bērns jau spēlēs uz to, ka”Mani jau nedrīkst sodīt, daru ko gribu!” Tāpēc jau tagad ir tā, ka skolēni pazemo skolotājus, lamājas ar vecākiem un atļaujas tamlīdzīgas stulbības, un izbauda savu neaizskaramību, bet to, ka skolotājs arī ir cilvēks, par to neaizdomājas.
Kā bērnu var nosaukt par kverpli,te jau ir tāds vecāks,kurš var pacelt roku pret bērnu.
Ja tādi likumi,kā tagad būtu bijuši manā bērnībā,tad iespējams mani vecāki būtu sodīti. Varbūt,ka pat atņemtas aprūpes tiesības. Bet toreiz visiem bija vienalga,vēl pat vairāk teikšu-juta,ka ir cilvēkbērns neaizsargāts un var nesodīti ņirgāties.Vēl tagad man ka pieaugušam cilvekam ir jādzīvo šī sadragātā dzīve. Centieni un cerības sabruk kā smilšu namiņš.Visa dzīve paiet vainas apziņā,kompleksos un nesekmīgā cīņā ar tām pagātnes sekām.Glābiņa un palīdzības nav nekur un laikam jau nebūs.Dzīvot patīk un tik daudz kas interesē un arī padodas,bet lai ko plānotu,lai ko uzsāktu nav nekur ne veiksmes ne izdošanās… un mūžīgs kauns. Reizēm liekas -būtu bijis labāk neizdzīvot,bet dzīvot gribas. Un nespēju pamest novārtā māti,kas tik ļoti darīja pāri un vēl tagad ne mirkli nepasaudzē,bet norāda uz katru trūkumu,nekad nav labi un nekad nav diezgan. Piekrītu,ka bērnu nevar izaudzināt bez aizliegumiem un uzšaušanas pa dibenu,tad jau visatļautība būs un bieži tagad to redzam. Un ne jau tas pelnītais pēriens par tiešam sastrādāto nedarbu sāp,bet pastāvīga pazemošana,kontrolēšana,noniecināšana un salīdzināšana ar citiem ,piemēram kaiminu bērniem vai brāli-māsu,mūžīgā vainas uzgrūšana tik tam vienam,ko visi tik ļoti nicina un bezjēdzīga dauzīšana ar to kas pie rokas pagadās.Rūgtākais ir tas,ka ar katru nodzīvoto gadu,cerības,ka tā smagā bagāža reiz beigs “spiest” un vajāt, zūd,zūd dzīvotspēks,jo to no manis burtiski izsūc un atņem. Tā vietā nāk atklāsme,ka nevienam jau patiesībā nevajag lai mana dzīve kļūtu kvalitatīva,jo tad nebūs ko un par ko pazemot.