Vidēji Latvijā vienas cenas ilgums ir 3,5 mēneši, turklāt pārtikas cenas ir vienas no visregulārāk mainītajām, kas tiek mainītas katrus trīs mēnešus. Tas nozīmē, ka ne ražotāji, ne tirgotāji, sadārdzinoties izejvielām, ilgi nekavējas – un tiem arī nav īpašu šķēršļu – mainīt cenas, norāda Latvijas Bankas ekonomiste Krista Kalnbērziņa.
Nemitīgā Baltijas valstīs novērotā cenu kāpuma galvenais iemesls ir pasaules cenu kāpums, kam Latvijā pieplusojas nodokļu celšanas ietekme. Pēdējā gada laikā gan laika apstākļi, gan pasaules ekonomiku atveseļošanās un pieaugošais pieprasījums, gan augošā nestabilitāte Ziemeļāfrikā likusi strauji kāpt kā energoresursu, tā pārtikas cenām pasaulē, kas izraisījis inflācijas pieaugumu it visur, uzsver ekonomiste.
Kopumā Baltijā cenas ir daudz svārstīgākas nekā vecajā Eiropā. Lai arī skaidrs, ka šī brīža cenu kāpumu ietekmē pasaules cenas, paliek jautājums, kāpēc, par spīti globalizācijai, pasaules cenu kāpums inflāciju pie mums ir ietekmējis spēcīgāk nekā, piemēram, eiro zonā, kur inflācija decembrī sasniedza 2,2%.
Pirmais skaidrojums varētu būt aritmētisks. Baltijā, ņemot vērā zemāku ienākumu līmeni, salīdzinoši lielāka daļa no tiem tiek iztērēta pirmās nepieciešamības precēm: pārtikai un energoresursiem, kas pašlaik arī ir tie, kam cenas kāpj. Tā kā inflācija tiek rēķināta, lielāku svaru dodot to produktu cenām, kuri tiek relatīvi vairāk patērēti, tad arī pārtikas un energoresursu cenu svārstības tīri aritmētiski kopējo inflāciju šeit ietekmēs vairāk.
Tomēr svaru atšķirība pilnībā neizskaidro atšķirību starp vecās Eiropas un Baltijas inflācijas dinamiku. Pārtikas cenu kāpums, kas veido gandrīz ceturto daļu no kopējiem iedzīvotāju tēriņiem, trijās Baltijas valstīs jau ilgāku laiku jūtami pārsniedz ātrumu, ar kādu šīs cenas ceļas eiro zonā. Pirms krīzes, ekonomikas izaugsmes laikā, straujāku kāpumu šeit varējām skaidrot ar cenu pakāpenisku izlīdzināšanos ar Eiropas cenām un it īpaši ar ekonomikas pārkaršanu. Tomēr tagad, kad iekšzemes pieprasījums ir vājāks nekā pārējā Eiropā, pārtikas cenu kāpums būtu izskaidrojams galvenokārt ar pasaules cenu ietekmi.
Tam, kāpēc Baltijā kāpums atgriezies straujāk, ir vairāki iemesli, viens no tiem ir cenu veidošanās mehānisms. Jau pagājušajā gadā Latvijas Bankas veiktais pētījums par cenu mainības biežumu rādīja, ka Latvijā uzņēmumiem ir ierasts un iespējams cenas mainīt daudz biežāk nekā vidēji Eiropā gan tad, ja cenas kāpj, gan tad, ja samazinās. Par pārējām Baltijas valstīm šādu pētījumu nav, tomēr ir pamats pieņēmumam, ka rezultāti varētu būt līdzīgi, atklāj eksperte.
Iemesli ir arī nozīmīgais importa īpatsvars, neelastīgs pieprasījums pēc pirmās nepieciešamības precēm, kā arī vēsturiskais/psiholoģiskais faktors. Baltijas valstu pircējs – atšķirībā no patērētāja lielākajā daļā Eiropas – ļoti strauji reaģē uz paziņojumiem par cenu pieaugumu, kas rada labu augsni dažādām spekulācijām un, iespējams, ļauj atsevišķos gadījumos tirgotājam un ražotājam paaugstināt cenas vairāk, nekā to noteiktu izmaksu faktori.
Pašlaik pasaules cenas Baltijas valstu inflāciju ietekmē lielākā mērā nekā vecajā Eiropā. Protams, nākotnē, kāpjot ienākumu līmenim un attīstoties ražošanai, cenu svārstīgums šeit aizvien mazināsies, bet, kamēr tas vēl nav noticis, jāatceras, ka cenas Baltijā reaģē daudz asāk ne tikai uz pasaules cenu kāpumu, bet arī uz samazināšanos. Tāpēc gaidāms, ka tiklīdz pasaules cenas pēc straujā kāpuma mazināsies, kā tas parasti ir ticis novērots pagātnē, kritums atspoguļosies arī patēriņa cenās Latvijā. Turpretim citur Eiropā inflācija ir inertāka: izejvielu kāpums daudz ilgāk iet līdz cenām veikalu plauktos, bet daudz ilgāku laiku tam arī prasa no tiem pazust, tā Kalnbērziņa.