Idelsons: valdībai ir grūti izšķirties par jebkādiem lēmumiem

Latvijas valdībai ir grūti izšķirties par jebkādiem lēmumiem, izņemot tos, kas attiecas uz valsts budžetu, intervijā biznesa portālam Nozare.lv kavēšanos ar AS Citadele bankaprivatizāciju skaidroja kādreizējais bankas vadošais darbinieks un pašreizējais Krievijas komercbankas M2M Private Bank vadītājs Roberts Idelsons.

Idelsons atzina, ka attiecībā uz budžeta jautājumiem valdībā viss ir vienkārši – ir ar starptautiskajiem aizdevējiem saskaņots cipars, kurš ar matemātiskiem aprēķiniem arī tiek panākts.

«Savukārt citos jautājumos darbojas negatīvā motivācija, proti, ja kaut ko pieņemsim, kādam tas nepatiks un atkal sāks kritizēt. Labāk ir neko nedarīt, jo vismaz nekritizē,» sacīja Idelsons.

Idelsons atgādināja ka Citadele bankas pārdošanas process velkas jau pietiekami ilgi un runas par to, vai vajag pārdot vai nē, arī ir jau ļoti ilgi, tāpēc pastāv cerības, ka bankas privatizācija tomēr tiks sākta tuvākajā laikā.

«Par to, vai vajag pārdot, domāju nevienam šaubu nav, bet jautājums ir par to, kad tas notiks,» teica Idelsons, kurš neredz iemeslus, kāpēc valstij šo aktīvu turēt savā īpašumā.

Idelsons gan nepiekrīt uzskatam, ka, jo ilgāks laiks iet, jo vairāk investoru acīs samazināsies Citadele bankas vērtība. «Nav teikts, ka vērtība samazināsies, bet tā noteikti dramatiski neaugs. Bankas vērtību nosaka gan tās peļņa, gan arī attīstības potenciāls. Nekad neesmu slēpis uzskatu, ka valsts, starp citu ne tikai banku sektorā, nav labākais akcionārs, lai vērtību audzētu,» atzina Idelsons, kuram pašam viens no darba uzdevumiem ir iegādāties jaunus aktīvus Eiropā, tostarp arī Citadele banku.

Idelsons ir pārliecināts, ka neviena valstij piederošā banka līdz šim nav bijusi veiksmīga, tāpēc arī Citadele bankai ir jāpierāda, kāpēc tā varētu būt izņēmums.

Idelsona vērtējumā AS Parex banka sadalīšana pēc «good out» modeļa, izveidojot Citadele banku, bija pareizs lēmums.

«Vienkāršā patiesībā ir tāda, ka «good out» modelis ļāva sliktajā bankā saglabāt ne tikai valsts, bet arī subordinēto kapitālu. Tas nozīmē, ka gadījumā, ja zaudējumi būs tik lieli, ka iebrauks arī parādu kapitālā, pa vidu valsts ieguldītajai naudai «iebrauks» arī kapitāls, ko ir ieguldījis kāds cits,» skaidroja Idelsons.