Piemineklis Pārdaugavā – okupeklis, Okupācijas piemineklis, Uzvaras piemineklis, Okupācijas stabs — tiks nojaukts. Saeima Krievijas izraisītā kara dēļ atkāpusies no saistošā līguma, kas liedza nojaukt šo pieminekli, un Rīgas dome ir lēmusi, ka tas ir jāizdara līdz šī gada novembrim. 4.maija Deklarācijas kluba vadītāja Velta Čeboratenoka sarunā ar BNN žurnālisti uzsver, ka piemineklis ir jālikvidē pēc iespējas drīz, lai nebūtu iespējami nekādi tiesu darbi.
«Mēs [4.maija Deklarācijas klubs] esam par to, lai pieminekļa demontāža notiek pēc iespējas ātrāk, lai nav iespējami nekādi lielie tiesu darbi, kuru laikā sāk gari izpaust pretējus viedokļus.»
Čebotarenoka arī ir pārliecināta, ka piemineklis noteikti tiks nojaukts šogad. «Es saprotu, ka galvenā problēma ir ar smaili, kas tehniski ir ļoti nopietni uztaisīta. Tai pa vidu ir iestrādāti metāli, kas satur kopā betonu, un smailes augstums kopumā ir astoņi metri. Divi metri esot jānozāģē ļoti pakāpeniski un lēnām. Kad demontētāji tiks līdz sešiem metriem, tad varbūt varēs domāt par atlikušā nogāšanu. Ja gāzīs tos astoņus metrus, tad pastāv iespēja sabojāt sliedes, ceļu. Tā kā apkārt ir dzīvojamo māju rajons, sprindzināt arī nebūtu droši.»
Čebotarenoka ir viena no Augstākās padomes deputātēm, kura nobalsoja par Latvijas neatkarības atjaunošanu. Par to laiku viņa stāsta: «Mēs uzreiz novācām Ļeņinekli (uz Elizabetes un Brīvības ielas krustojuma), tai pašā 4.maijā nomainījām zīmi pie Saeimas ēkas, ka šī nav LPSR Augstākā padome, bet gan Latvijas Republikas Augstākā padome.»
Runājot par to, kādēļ jau tolaik pie viena netika nojaukts arī piemineklis Pārdaugavā, bijusī deputāte stāsta, ka pēc neatkarības atjaunošanas Latvijā joprojām atradās okupācijas karaspēks. «Mēs nevarējām neko vairāk rīkoties, jo bija ļoti būtiski, lai mēs varētu padzīt Padomju armiju, lai tā mierīgi aiziet no Latvijas. Ja tas nenotiktu, tad mēs agri vai vēlu atkal zaudētu savu neatkarību, ko tagad pierāda karš Ukrainā.» Viņa arī atgādina, ka vēlāk, 1997.gadā, pērkonkrustieši neveiksmīgi mēģināja uzspridzināt pieminekli. Kā zināms, divi spridzinātāji šajā mēģinājumā gāja bojā. «Pēc šī notikuma Krievijas Federācijas vēstniecība pievērsa uzmanību šim monumentam, līdz ar to mainījās situācija un tika parakstīta savstarpēja noruna. Tā kā ir karš, šī juridiskā noruna zaudē savu juridisko spēju, jo kara gadījumā, kad viena valsts nav pildījusi doto solījumu, dokumentam vairs nav juridiska spēka.»
Čebotarenoka par laiku pēc neatkarības atjaunošanas arī vēsta, ka tolaik viņa bijusi Jūrmalā: «Pirmais darbs, ko mēs izdarījām, novācām lielgabalu no postamenta. Tāpēc es brīnos, ko citas pašvaldības gaidīja.»
«Latvijā vēl ir pilna ar šādiem okupācijas laika sārņiem.»
Viņa norāda, ka Latvijā šobrīd ir aptuveni 360 padomju pieminekļu, uzrakstu, plākšņu, kas atrodamas visā valsts teritorijā.
Saistībā ar šiem pieminekļiem no Padomju laika ļoti drīz pēc tam, kad Krievija iebruka Ukrainā, 4.maija Deklarācijas klubs uzrakstīja vēstuli Saeimai, ka gan lielais piemineklis — okupeklis —, gan šāda veida zīmes, plāksnes, pieminekļi, ir jānovāc visā Latvijā. «Ja kaut kur vēl aizķēries kāds lidaparāts, kā, piemēram, Spilvā, tas ir jānovāc. Lūk, tur tāds ārprāts ir. Ja vēl kaut kur it kāds tanks, tas arī ir jālikvidē.»
«Kad uzzinājām, ka Daugavpilī un Rēzeknē vietējā pašvaldība ir pret Padomju pieminekļu novākšanu, tad gan mēs tā kārtīgi sarosījāmies un izteicām visas pārdomas un sašutumu par to, ka vispār var apšaubīt tādu lietu kā novākšanu,» norāda Čebotarenoka.
«Es nevaru iedomāties, ka Vācijā būtu kādas fašistiskās Vācijas zīmes vai pieminekļi, vai zīmes ar svastiku. Diemžēl Latvijā pēc 32 neatkarības gadiem Padomju pieminekļi vēl ir.»
Viņa arī atzinīgi izsakās par, piemēram, Ogres novada pašvaldību, kas uzņēmās iniciatīvu un, negaidot nekādu īpašu atļauju, likumu, novāca Padomju laika pieminekļus, kas atradās novada teritorijā.
Kluba vadītāja BNN pastāstīja, ka 4.maija Deklarācijas klubs ir uzrakstījis Ģenerālprokuratūrai vēstuli par Gundaru Kalvi — cilvēku, kurš pirms pusotra gada ar traktoru aizvāca no Jēkabpils centrālās ielas lielgabalu, kas kalpoja kā Padomju armijas piemineklis. «Uzskatām, ka viņš ir jāieceļ varoņa kārtā, nevis pret viņu ir jārosina krimināllieta. Tas bija drosmīgs un patriotiski pareizs solis. Mēs mierā neliksimies un vaļā nelaidīsimies, kamēr nebūs skaidrības, vēl jo vairāk ņemot vērā, ka Gundars Kalve pašlaik karo Ukrainā, aizstāvot Ukrainas valsti.» Čebotarenoka norāda, ka klubs pagaidām ir saņēmis atbildi, ka šī vēstule ir saņemta izskatīšanai. «Mūs ļoti interesē Ģenerālprokuratūras lēmums.»
Uz jautājumu, vai, viņasprāt, pieminekļa Pārdaugavā nojaukšana šķels sabiedrību, bijusī deputāte uzsver: «Es esmu absolūti pretējās domās, jo tie, kas to uzskata par svētvietu, nekad nav bijuši kopā ar neatkarīgās Latvijas cilvēkiem, nekad nav cienījuši Latvijas valodu, tautu, kultūru.
«Šie cilvēki jau paši savā būtībā atšķēlušies, iedami un slavinādami 9.maiju pie, kā mēs sakām, staba, kur neviens nav apbedīts, nevis dodas pieminēt senčus uz kapiem, kas būtu normāli. Tas ārprāts ir par mūsu, tai skaitā manu naudu uzcelts. Toreiz neviens neprasīja, vienkārši nostādīja fakta priekšā un ar varu atvilka no algas, lai var uzcelt to pieminekli.»
Viņa teic: «Laiki mainās, nāk jaunā paaudze, kura, ja gribēs, varēs iet uz kapiem un izrādīt godu saviem vecvecākiem tur. Es labprāt aizietu ar viņiem un parādītu, kur Rīgā ir jāsakopj viņu senču kapi, jo tie lielākoties šobrīd izskatās ļoti neglīti. Ir vesela sabiedrības daļa, kura to varētu darīt, bet nez kāpēc to nedara. Viņi labprātāk aiziet izklaidēties, izšaut salūtu Rīgas centrā, nevis uz svētu vietu kapos. Man nav saprotams, kā tā var rīkoties.»
«Sabiedrībai ir jāmainās uz labo pusi un jāsaprot šīs valsts vērtības, tas, kas ir svēts Latvijas tautai.»
